Sja dinastija

Sja dinastija ir mītiska valsts un dinastija, kuru tradicionālajā Ķīnas vēsturē uzskata par pirmo Ķīnas dinastiju, kas pēc dažādiem aprēķiniem pastāvējusi no 2070. līdz 1600. gadam p.m.ē. vai arī no 2205. līdz 1766. gadam p.m.ē. Dinastijā esot bijuši 17 valdnieki. Troņa mantošanā iedibināts dinastijas princips, to mantojot valdnieka dēlam vai brālim.^[1]

Atbilstoši leģendām, Sja dinastiju aizsācis Ju Lielais, kuru ķīnieši izvirzījuši par valdnieku pēc tam, kad viņš paglābis tos no plūdiem. Viņš bija pirmais, kurš ieņēma troni pēc pēdējā Trīs valdnieku un Piecu imperatoru perioda valdnieka. Sja dinastija esot kritusi pēc tam, kad iedzīvotāji sacēlās pret nežēlīgo valdnieku un varu pārņēma jaunā Šanu dinastija.

No šī laika nav saglabājusies neviena rakstīta liecība, tāpēc hroniku leģendām pierādījumus var atrast tikai arheologi. Pēdējos piecdesmit gadus Ķīnas arheologi un vēsturnieki domā, ka Sja dinastijas pastāvēšanu var saistīt ar bronzas laikmeta Erlitou kultūru, kura pastāvējusi 2100. — 1800. g. p.m.ē. tajā pašā apvidū, kas vēsturiski uzskatīts par Sja pastāvēšanas apvidu Henaņas provincē.

Lai arī tradicionālās Ķīnas hronikas ataino Ķīnas senvēsturi kā skaidri definētu valdnieku un dinastiju varas secību, skaidrs, ka Sja valsts bija tikai viena no šajā laikā pastāvošajām daudzajām valstiņām. Pastāv versija, ka Sja, Šanu un Džou dinastijas valstis pastāvēja vienlaikus, Šaniem iekarojot Sja valsti un pēc tam Džou dinastijai iekarojot Šanus.