Apvienotā Karaliste

Apvienotājā Karalistē darbojas konstitucionālas monarhijas pārvaldes forma un tā ir unitāra valsts, kas sastāv no četrām zemēm (countries): Anglijas, Skotijas, Velsas un Ziemeļīrijas.^[10] To pārvalda Apvienotās Karalistes parlaments Londonā, Skotijas parlaments Edinburgā, Velsas parlaments Kārdifā un Ziemeļīrijas asambleja Belfāstā. Normandijas salas — Džērsija un Gērnsija, kā arī Menas Sala ir kroņa īpašums un tās nav Apvienotās Karalistes sastāvā,^[11] taču dažos jautājumos, kā piemēram, jautājumos par pilsonību šīs zemes tiek skatītas kā viens veselums ar Apvienoto Karalisti.^[12]

Pamatraksts: Lielbritānijas vēsture

Britu salu arhipelāgs ir apdzīvots jau vairāk nekā 4 tūkstošus gadu. Tā pirmie apdzīvotāji bija 2. gadu tūkstotī p. m. ē. no Pireneju pussalas ieceļojušie ibēri, kā arī ķeltu ciltis (gēli, briti), kas ir mūsdienu velsiešu un skotu priekšteči, normaņi un ģermāņu ciltis (anglosakši) — angļu priekšteči. Spēcīgākā no viduslaiku feodālajām valstīm — Anglija, neraugoties uz velsiešu pretošanos, 13. gadsimtā iekaroja un pakļāva Velsu, bet 17. gadsimtā — Skotiju un Īriju. Lai gan velsiešu un skotu pārtautošana norit jau vairākus gadsimtus, tie ir spējuši saglabāt daudz savdabīgu, tradicionālu iezīmju dzīvesveidā, apģērbā, kultūrā un reliģijā.^[13]

Apvienotā Lielbritānijas Karaliste (United Kingdom of Great Britain) izveidojās 1707. gadā, apvienojoties ūnijā Anglijas Karalistei un Skotijas Karalistei. 1800. gadā izveidoja Lielbritānijas un Īrijas Apvienoto Karalisti. 1914. gadā britu parlaments ierosināja piešķirt Īrijai autonomiju un parlamentu, bet Pirmā pasaules kara dēļ neīstenoja pilnībā. Olsteras province, kurā dominēja protestanti, pieprasīja atdalīšanos no Īrijas.

1921. gadā Īrija noslēdza domīnijas līgumu ar Lielbritāniju, bet ziemeļu grāfistes ar Olsteru priekšgalā palika Lielbritānijas sastāvā kā province.

1973. gadā Apvienotā Karaliste kļuva par Eiropas Ekonomikas kopienas dalībnieci. 2014. gadā notika Skotijas neatkarības referendums, kurā 55,3% no vēlētājiem nobalsoja pret Skotijas neatkarības atjaunošanu.

2016. gada 23. jūnija referendumā par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā Apvienotās Karalistes iedzīvotāju vairākums nobalsoja par Eiropas Savienības pamešanu jeb Breksitu.

• Stjuartu dinastija
• Hannoveres dinastija
• Vindzoras dinastija

 

Apvienoto Karalisti veido četras ģeogrāfiskās un vēsturiskās zemes: Anglija, Skotija, Velsa un Ziemeļīrija. Apvienotā Karaliste aizņem lielāko daļu no Britu salām (ģeogrāfisks termins, kas apzīmē Lielbritānijas un Īrijas salas, kā arī citas mazākas to tuvumā esošās salas). Anglija, Skotija un Velsa atrodas Lielbritānijas salā, bet Ziemeļīrija — Īrijas salas ziemeļaustrumos.

Vairāk nekā pusi no Lielbritānijas teritorijas aizņem vidēji augsti, ledāja nogludināti kalni, pārējo — viļņoti, pauguraini līdzenumi un zemienes ar biezu nogulumiežu kārtu. Zemienes ir visvairāk apdzīvotā un apgūtā teritorija, galvenais lauksaimniecības rajons.

Lielbritānijas klimatu būtiski ietekmē Atlantijas okeāns. Temperatūras svārstības ir nelielas: janvāra vidējā temperatūra ir no +3 līdz +7 °C, jūlija — no +13 līdz +17 °C. Gadā izkrīt no 625 mm nokrišņu austrumu un dienvidaustrumu daļā līdz 2000—3000 mm rietumos. Raksturīgi ir bieži, stipri vēji, miglas un liels apmākušos dienu skaits (dienvidaustrumu rajonos līdz 140 dienu gadā).

Hidrogrāfisko tīklu veido daudzas nelielas, ūdeņiem bagātas upes (Temza, Sevērna, Mērzi). Skotija un Kamberlenda bagāta ezeriem. Lielākie hidroenerģētiskie resursi ir Skotijas kalnienes upēm, kur uzbūvētas daudzas hidroelektrostacijas. Kopējie valsts hidroenergoresursi ir apmēram 1,5 miljoni kW.

Lielbritānijā pārsvarā ir podzolētās un brūnās mežu augsnes. Daudzie purvi ir nosusināti un iekultivēti. Viduslaikos Lielbritānija bija mežu zeme, taču tos izcirta gan kuģubūves vajadzībām un kokogļu iegūšanai, gan nolīda, lai ierīkotu ganības aitām, kas deva vilnu tekstilrūpniecībai. Tagad meži aizņem tikai 7% Lielbritānijas teritorijas un 9/10 nepieciešamās koksnes jāieved^[13]

Skatīt arī: Anglijas administratīvais iedalījums

Apvienotā Karaliste administratīvi ir sadalīta 4 zemēs (countries): Lielbritānijas salas dienvidos atrodas Anglija, ziemeļos — Skotija, rietumos — Velsa, bet Īrijas salas ziemeļaustrumos — Ziemeļīrija.

Zeme (Country) Administratīvais centrs Platība (km²) Iedzīvotāji   Anglija Londona 130 395 51 446 000   Skotija Edinburga 78 772 5 222 100   Velsa Kārdifa 20 779 2 999 300   Ziemeļīrija Belfāsta 13 843 1 789 000

Apvienotajai Karalistei ir daudz kroņa un aizjūras teritoriju,^[14] kas ir Britu Impērijas mantojums. Atsevišķi tiek izdalītas Normandijas salas (Džērsija un Gērnsija) un Menas Sala, kas nepieder nevienai iepriekš nosauktajai zemei, bet tieši pakļautas karaļa varai jeb "kronim".

Kroņa teritorija (Crown Dependency) Administratīvais centrs Platība (km²) Iedzīvotāji   Džērsija Sentheljēra 116 92 500   Gērnsija Sentpīterporta 78 65 573   Menas Sala Daglasa 572 80 085

Apvienotās Karalistes pakļautībā ir arī autonomas aizjūras teritorijas.

Aizjūras teritorija (Overseas Territory) Administratīvais centrs Platība (km²) Iedzīvotāji   Angilja Veli 91 13 600   Bermuda Hamiltona 53,2 67 837   Britu Antarktiskā teritorija Rotera 1 709 400 250   Britu Indijas Okeāna Teritorija Djegogarsija 60 4 000   Britu Virdžīnas Rodtauna 153 27 000   Dienviddžordžija un Dienvidsendviču Salas Kingedvardpointa 3 903 30   Folklenda Salas Stenli 12 173 3 140   Gibraltārs Gibraltārs 6,8 29 431   Kaimanu Salas Džordžtauna 264 54 878   Montserrata Breidisa 102 5 879   Pitkērna Adamstauna 47 50   Svētās Helēnas sala, Debesbraukšanas sala un Tristana da Kuņas salas Džeimstauna 122 4 255   Tērksas un Kaikosas Kokbērntauna 430 44 819

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē darbojas konstitucionālās monarhijas pārvaldes forma: valsts galva ir karalis vai karaliene (pašlaik karalis Čārlzs), bet premjerministrs ir valdības vadītājs. Likumdošanas varu īsteno divpalātu parlaments, kas sastāv no Lordu palātas un Apakšpalātas. Demokrātijai ir dziļas saknes: jau 13. gadsimtā Londonā darbojās parlaments, kurā piedalījās dažādu kārtu pārstāvji. Izņemot pilsoņu kara periodu 17. gadsimtā, vara ir pakāpeniski pārgājusi no karaļa pie tautas vēlētiem pārstāvjiem. No 1832. līdz 1884. gadam tika pieņemti vairāki likumi, kas piešķīra vēlēšanu tiesības visiem vīriešu dzimuma pilsoņiem, neatkarīgi no mantiskā stāvokļa. Sievietēm vienlīdzīgas vēlēšanas tiesības tika piešķirtas tikai 1928. gadā. 1979. gadā par Lielbritānijas pirmo premjerministri-sievieti tika ievēlēta Mārgarita Tečere, kas šo amatu ieņēma 12 gadus.

Parlamenta vēlēšanas notiek 650 vēlēšanu apgabalos, un katrs vēlēšanu apgabals mažoritātes vēlēšanās ievēl vienu parlamenta locekli. Vēlēšanu sistēma pēc principa first past the post nosaka, ka konkrētajā reģionā uzvar tikai tā partija, par kuru nobalsojis vislielākais vēlētāju skaits. Ir daudzpartiju sistēma, trīs tradicionāli ietekmīgākās politiskās partijas ir Darba partija^[15] jeb t.s. leiboristi (The Labour Party), Konservatīvā partija^[16] (The Conservative Party) un Liberāldemokrāti^[17] (British Liberal Democrats Party), tomēr 2015. gada vēlēšanās Skotu Nacionālā partija (SNP) ievēlēto deputātu skaita ziņā pārspēja Liberāldemokrātu partiju. Politiskā reklāma elektroniskajos medijos ir aizliegta.

Apvienotā Karaliste, kaut zaudējusi savas globālās lielvalsts statusu, ir viena no ietekmīgākajām valstīm pasaulē: ANO Drošības Padomes locekle un NATO dalībvalsts.

Jau kopš 17. gadsimta neatrisināta ārpolitiska problēma ir Ziemeļīrijas statuss. 800 gadus Īrija bija iekļauta Apvienotajā Karalistē. 1921. gadā tā tika sadalīta, lielākajai daļai iegūstot suverenitāti, bet Ziemeļīrijas 9 grāfistēm paliekot Apvienotās Karalistes sastāvā. Kopš tā laika reģions piedzīvo ilgstošus politiski-reliģiskus konfliktus starp īriem katoļiem, kas vēlas apvienoties ar Īriju, un emigrantu pēctečiem protestantiem, t.s. unionistiem, kas vēlas palikt karalistē. Liels panākums bija 1998. gadā noslēgtais Lielās piektdienas miera līgums. 2016. gada 23. jūnijā notika Referendums par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā, kurā vairums no vēlētājiem nobalsoja par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības.^[18] Apvienotā Karaliste izstājās no Eiropas Savienības 2020. gada 31. janvārī.

Lielbritānijā agrāk nekā citās valstīs sāka attīstīties rūpnieciskā lielražošana. To veicināja milzīga bagātību un kapitāla uzkrāšana 17. un 18. gadsimtā, kad Lielbritānija ekspluatēja lielus koloniālos īpašumus. Līdz 20. gadsimta sākumam Lielbritānija bija «pasaules fabrika», daudzu nozaru un tehnisko jaunumu dzimtene (pirmā dzelzceļa līnija, tvaika dzinējs).^[13]

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes uzņēmējdarbības vide saskaņā ar Pasaules Bankas 2015. gada Doing Business reitinga skalu ir atzīta par 8. labāko uzņēmējdarbības vidi pasaulē.^[19] Saskaņā ar Legatum Institute pētījumu Lielbritānija ieņem 13. vietu labklājības indeksā, kurā apskatītas 142 valstis, tās vērtējot pēc astoņiem kritērijiem.^[20] Lielbritānijas uzņēmējdarbības vide ieņem arī izcilības vietu Ernst and Young pētījumā "Eiropas pievilcības apskats 2015. gads",^[21] kā ārvalstu tiešajām investīcijām vispievilcīgākā valsts.

Nozīmīgākā dabas bagātība — akmeņogles (krājumi 170 miljardi tonnu). Gadā iegūst vairāk nekā 90 miljoni tonnu ogļu. Nozīmīgu enerģētisko resursu daļu veido nafta un dabasgāze, kuru ieguve sākta 1973. gadā Ziemeļjūras šelfa zonā. Lielbritānija Ziemeļjūrā iegūst vairāk nekā 80 miljonus tonnu naftas un 52 miljonus kubikmetru dabasgāzes, kas nodrošina vairāk nekā pusi no enerģētisko resursu patēriņa.^[13]

Lielbritānijā ir attīstīti visi transporta veidi. Vislielākā nozīme ekonomikas attīstībā ir jūras transportam, kura īpatsvars kopējā kravu apgrozībā sasniedz 9/10, no tām 1/4 ir kabotāžas pārvadājumi. No sauszemes transporta veidiem kravu pārvadāšanā nozīmīgākais ir automobiļu transports. Autoceļu kopgarums sasniedz 380 tūkstoši kilometru, dzelzceļu — gandrīz 17 tūkstoši kilometru. Pēc naftas un dabasgāzes atradņu apgūšanas Ziemeļjūras šelfā pieaug cauruļvadu transporta nozīme. Valstī ir vairāk nekā 150 lidostu, regulāra gaisa satiksme ir ar apmēram 100 pasaules valstīm. 1994. gada maijā atklāja satiksmes tuneli zem Lamanša jūras šauruma.^[13]

 

Tā kā Apvienotā Karaliste ir salu valsts un atrodas tuvu Eiropas kontinentālajai daļai, pagātnē tā ir piedzīvojusi gan izolāciju, gan iebrukumus. Tur ieceļoja ķelti, to iekaroja romieši, kopš 6. gadsimta notika anglosakšu, vēlāk vikingu (dāņu un normaņu) ienākšana. Katra no šīm grupām ir atstājusi paliekošas zīmes valsts vēsturē un etnoģenēzē. Lai gan ķeltu valodas vēl pastāv, īpaši Skotijā un Velsā, valdošā ir angļu valoda. Tā veidojusies no anglosakšu un normaņu franču valodas.

Ilgu laika darbaspēka pieplūdumu valstī nodrošināja īru imigranti. Lielas kopienas izveidojuši iebraucēji no agrākajām britu kolonijām Āfrikā, Karību reģionā un Dienvidāzijā, kā arī ķīnieši, ebreji un ieceļotāji no citām Eiropas valstīm. Apmēram 10 miljoni jeb 15% no valsts iedzīvotājiem ir dzimuši ārpus Apvienotās Karalistes. Tādējādi valstī ir izveidojusies daudzkulturāla sabiedrība ar ļoti daudzveidīgu mūziku, mākslu, kulināriju un reliģisko dzīvi.

Iedzīvotāju skaita aplēses pēc dzimšanas valsts^[22]

	2010	2015[23]	2017[24]	2018	2019	2020	2021[25]
Kopējais iedzīvotāju skaits	61 958 000	64 265 000	65 176 000	65 611 000	66 006 000	66 282 000	67 026 292
Dzimšanas valsts:   Apvienotā Karaliste	54 699 000	55 642 000	55 777 000	56 245 000	56 502 000	56 710 000	57 000 000
Ārvalstīs dzimušie:	7 505 000	8 569 000	9 382 000	9 342 000	9 482 000	9 539 000	10 000 000
Indija	694 000	795 000	829 000	832 000	863 000	880 000	920 361
Polija	579 000	831 000	922 000	832 000	818 000	691 000	743 083
Pakistāna	482 000	503 000	522 000	535 000	547 000	479 000	623 557
Rumānija	79 000	220 000	390 000	392 000	427 000	345 000	538 840
Īrija	407 000	382 000	390 000	369 000	360 000	415 000	324 670
Itālija	118 000	162 000	232 000	253 000	233 000	257 000	276 669
Bangladeša	212 000	217 000	263 000	241 000	260 000	243 000	273 042
Nigērija	191 000	199 000	194 000	205 000	215 000	281 000	270 768
Vācija	274 000	286 000	318 000	309 000	289 000	340 000	263 368
Dienvidāfrika	191 000	200 000	228 000	246 000	252 000	267 000	217 180
ASV	177 000	181 000	153 000	170 000	161 000	197 000	203 281
Ķīna	120 000	197 000	216 000	207 000	217 000	213 000	182 376
Spānija	68 000	125 000	156 000	150 000	159 000	164 000	166 916
Lietuva	87 000	151 000	178 000	190 000	168 000	145 000	164 158
Portugāle	83 000	140 000	139 000	141 000	165 000	166 000	156 295
Francija	111 000	153 000	175 000	170 000	185 000	189 000	155 322
Filipīnas	123 000	132 000	150 000	141 000	153 000	163 000	155 016
Bulgārija	52 000	69 000	84 000	103 000	128 000	108 000	150 255
Šrilanka	117 000	132 000	144 000	128 000	117 000	117 000	144 296
Jamaika	160 000	137 000	118 000	134 000	123 000	117 000	142 154
Kenija	128 000	134 000	129 000	127 000	121 000	145 000	134 944
Gana	84 000	108 000	109 000	120 000	114 000	113 000	132 577
Turcija	72 000	72 000	83 000	99 000	71 000	62 000	127 644
Zimbabve	130 000	112 000	122 000	124 000	128 000	123 000	124 146
Honkonga							121 429
Austrālija	112 000	125 000	138 000	140 000	153 000	166 000	112 971
Brazīlija	44 000	53 000	72 000	87 000	101 000	113 000	111 480
Irāna	70 000	86 000	70 000	73 000	72 000	74 000	109 168
Somālija	110 000	114 000	101 000	108 000	99 000	79 000	108 921
Ungārija	41 000	80 000	93 000	82 000	98 000	105 000	95 400
Irāka	69 000	71 000	66 000	73 000	67 000	58 000	89 394
Latvija	48 000	94 000	105 000	86 000	89 000	87 000	88 585
Afganistāna	54 000	76 000	85 000	73 000	79 000	42 000	85 693
Grieķija	30 000	57 000	72 000	75 000	66 000	78 000	80 120
Nepāla	35 000	67 000	65 000	64 000	76 000	55 000	78 620
Slovākija	48 000	85 000	79 000	72 000	72 000	58 000	73 940
Kipra	56 000	60 000	64 000	52 000	57 000	59 000	72 560
Kanāda	81 000	87 000	95 000	87 000	95 000	116 000	69 096
Albānija		28 000	36 000	32 000	47 000	40 000	68 670
Nīderlande	55 000	69 000	65 000	81 000	68 000	80 000	67 375
Uganda	48 000	60 000	56 000	58 000	52 000	48 000	62 060
Malaizija	60 000	62 000	75 000	69 000	61 000	73 000	61 510
Krievija	40 000	46 000	59 000	47 000	59 000	73 000	56 055
Moldova							55 385
Taizeme	35 000	39 000	45 000	47 000	54 000	45 000	49 710
Jaunzēlande	72 000	59 000	65 000	62 000	67 000	91 000	49 149
Čehija	32 000	49 000	54 000	45 000	44 000	40 000	46 170
Ēģipte	28 000	38 000	41 000	45 000	39 000	37 000	43 515
Sīrija							42 875
Singapūra	42 000	44 000	50 000	52 000	44 000	56 000	40 925
Ukraina			31 000	33 000	38 000	32 000	39 515
Maurīcija	43 000	34 000	42 000	39 000	34 000	43 000	38 860
Kolumbija			30 000	38 000	38 000	39 000	37 830
Sudāna			33 000	32 000	33 000	44 000	37 395
Vjetnama							37 215
Eritreja						33 000	36 370
Japāna	38 000	43 000	45 000	48 000	39 000	33 000	35 020
Tanzānija							34 865
Zviedrija	28 000	31 000	38 000	40 000	42 000	41 000	33 005
Maroka							32 645
Saūda Arābija			32 000		33 000	39 000	31 385
Beļģija		35 000	39 000	31 000	35 000	37 000	31 270
Kosova							30 515
Alžīrija							29 845
Kongo Demokrātiskā Republika							29 440
Zambija							26 255
Sjerraleone							24 800
Malta	23 000	28 000	30 000		29 000	35 000	24 475
Šveice							22 830
Apvienotie Arābu Emirāti						29 000	22 610
Izraēla							22 545
Kuveita							22 175
Etiopija							22 150
Trinidāda un Tobāgo							21 660
Dānija						42 000	21 015
Venecuēla							19 980
Libāna							19 885
Angola							19 715
Ekvadora							19 615
Jemena							19 270
Korejas Republika							19 200
Gajāna							18 300
Norvēģija							18 040
Lībija							17 800
Gambija							17 410
Austrija							16 855
Malāvija							16 500
Argentīna							16 415
Barbadosa							15 355
Kamerūna							14 615
Somija							13 580
Meksika							13 175
Horvātija							12 825
Indonēzija							12 180
Serbija							11 715
Peru							10 945
Mjanma							10 625
Taivāna							10 290
Igaunija							10 015

Vairāk nekā 90% bērnu iegūst bezmaksas izglītību valsts skolās, bet turīgāko vecāku atvases bieži vien mācās privātskolās. Augstākajās valsts pārvaldes un uzņēmējdarbības institūcijas visvairāk amatu ieņem tieši privātskolu beidzēji.

 

Apvienotā Karaliste ir slavena ar savām teātra mākslas tradīcijām, ko 16. gadsimtā iedibināja Viljams Šekspīrs. Viņa lugas kopš sarakstīšanas ir gandrīz nepārtraukti iestudētas teātros; bieži tiek veidoti arī 17. un 18. gadsimta autoru lugu uzvedumi. Senās tradīcijas turpina iedzīvināt 20. gadsimta dramaturgi, piemēram, Toms Stopards, Alans Eikborns un Deivids Hērs. Viņu darbus raksturo spilgta valoda un spēja komēdijā aplūkot nopietnas tēmas. Britu aktieri, piemēram, Vanesa Redgreiva, Aiens Makelens, Reifs Fainss un Entonijs Hopkinss ir ieguvuši pasaules slavu.

Lai gan britu teātra mākslas centrs ir Londona, izrādes var skatīt arī daudzās citās valsts pilsētās. Nozīmīgs notikums ir Edinburgas festivāls un ar to saistītie pasākumi, kas piedāvā teātra un mūzikas priekšnesumus jebkurai gaumei. Visā valstī, īpaši vasarā, notiek daudzi mūzikas festivāli, bet gadskārtējie literatūras festivāli notiek Hejā pie Vajas un Celtnemā. Čoseram, kurš 14. gadsimtā sarakstīja darbu "Kenterbijas stāsti", ir bijis daudz dedzīgu sekotāju; dažādos laikmetos sacerētus dzejoļus var lasīt pat Londonas metro vagonos un uz staciju platformām līdzās reklāmām un sludinājumiem.

Valstī pastāv arī senas tēlotājmākslas tradīcijas, īpaši — portretu gleznošanas, karikatūru, ainavu un akvareļu jomā. Mūsdienās pasaules slavu ir iemantojuši gleznotāji Deivids Hoknijs un Frānsiss Bēkons, kā arī tēlnieki Henrijs Mūrs un Barbara Hepvērta. Slaveni arhitekti, piemēram, Kristofers Rens, Inigo Džonss, Džons Nešs un Roberts Adams, radīja britu pilsētām raksturīgo veidolu, bet mūsdienās Terijs Ferels un Ričards Rodžerss būvē jaunas, postmodernisma stila celtnes. Daudzi izcili britu modes dizaineri savu novatoriskās pavasara un rudens kolekcijas demonstrē Parīzē.

 

Britu ieguldījums pavārmākslā ir angļu brokastis, pēcpusdienas tējas un pudiņi. Ātro uzkodu priekšteči bija panēta zivs ar kartupeļiem, sendviči un Kornvolas pīrāgi. Mūsdienu britu virtuve ir radoša un daudzveidīga. Tradicionāli ēdieni ir liellopu, jēra un medījumu gaļa. Lielbritānija ir sala, tāpēc britu ēdienkartē jau kopš senlaikiem ir zivis un vēžveidīgie.

Angļu brokastis sastāv no cepta šķiņķa un olām, sēnēm, desiņas, tomātiem, apceptas maizītes, asinsdesas un pupiņām. Savukārt zemnieka brokastis (angļu: ploughman's lunch) pasniedz daudzos krogos. Tās sastāv no maizes, siera (bieži — Čedaras siers) un marinētiem dārzeņiem un tiek greznotas ar salātiem. Siera vietā var arī būt šķiņķis vai pastēte.

Sierus bieži pasniedz pusdienu vai vakariņu noslēgumā. Katram novadam ir raksturīgi savi Čedaras siera paveidi. Arvien iecienītāki kļūst sieri ar zilā pelējuma dzīsliņām, piemēram, Stiltonas siers.

Pēcpusdienu tēja (ap 16.00) ir tradicionāla britu maltīte, ko mēdz ieturēt gan tējnīcās, gan lepnās viesnīcās. Parasti tiek pasniegta Indijas vai Ceilonas tēja, ko var dzert ar pienu un cukuru, bet tā var būt arī smaržīga Ķīnas vai augļu tēja ar citronu vai bez tā. Vispirms ēd nelielus, rūpīgi sagrieztus sendvičus, ko tradicionāli pilda ar gurķu šķēlītēm. Tiem var sekot kviešu vai miežu plāceņi ar džemu un saldo krējumu, kas īpaši iecienīti Anglijas rietumdaļā. Pie tējas var ēst arī grauzdētas maizītes ar sviestu, gabaliņu augļu kūkas vai biskvīta ar džemu, šokolādes eklērus vai kādu novada gardumu, piemēram, skotu smilšu cepumus.

• Apvienotās Karalistes pilsētu uzskaitījums
• Lielbritānija (sala)
• Lielbritānijas Grand Prix
• Lielbritānijas rokmūzika
• Vietas Lielbritānijā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Apvienotā Karaliste.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Anglijas un Skotijas apvienošanās
• The flag of the United Kingdom, the "Union Jack"