Kipra

Kipras vārds pirmoreiz zināms no 15. gadsimta p.m.ē., kad kā kupirijoti ("ku-pi-ri-jo") Mikēnu kultūras laika uzrakstā pieminēti salas iedzīvotāji.^[1] Klasiskajā grieķu valodā sala saucās Kiprosa (Κύπρος; Kýpros). Nosaukuma etimoloģija nav zināma. Pazīstamākās versijas ir:

• grieķu vārds, kas apzīmē Vidusjūras cipresi (latīņu — Cupressus sempervirens, grieķu — κυπάρισσος (kypárissos))
• hennas koka (Lawsonia alba) grieķu nosaukums κύπρος (kýpros)
• Pirmsgrieķu Kipras pamatiedzīvotāju — eteokipriešu vārds, kas apzīmē varu. Viena no versijām uzskata, ka tas sakņojas šumeru valodā, kurā līdzīgi apzīmēja varu (zubar) un bronzu (kubar), un nācis no lielajām vara rūdas atradnēm, kas atrodamas salā.^[2]

Pateicoties salas plašajai vara tirdzniecībai, varu senajā Romā iesauca par "metālu no Kipras" jeb aes Cyprium, vēlāk saīsinot to līdz cuprum, kas sagalbājies kā metāla vārds latīniski.

 

Kipra bija piederējusi Lielbritānijai kopš 1878. gada, bet pirms tam bijusi Osmaņu impērijas daļa. Kipras grieķi sen bija vēlējušies savienošanos ar Grieķiju, bet šī prasība nebija nopietni izvirzīta līdz 1954. gadam. Šajā gadā Lielbritānija izdeva Kiprai jaunu konstitūciju, kas piešķīra kipriešiem stipri ierobežotu varu, jo bija paredzēts, ka šī sala paliks Lielbritānijas karabāze Vidusjūras austrumdaļā. Tad Kipras grieķi, ietekmējušies no tuvējo arābu valstu nacionālisma, sāka neatlaidīgi prasīt savienošanos ar Grieķiju. Grieķijas valdība galu galā atbalstīja šo prasību. Turpretī Turcijas valdība atbalstīja Kipras turkus, kuri atsacījās dzīvot grieķiskā vairākuma pakļautībā. Turcija turklāt iebilda pret to, ka sala, kas atrodas tik tuvu Turcijas dienvidu ostām, nonāktu Grieķijas varā. 1955. gadā Kipras grieķi sāka rīkot demonstrācijas, lai atbalstītu savu prasību. Demonstrācijas ātri pārgāja nemieros, bumbu spridzināšanā un šaušanā, ko galvenokārt organizēja kāda partizānu grupa «Eoka», kuras līderis bija ģenerālis Grivass. Britu administrācija ķērās pie apspiešanas un uz salas izvietoja 35 000 karavīru. 1956. gadā Kipras grieķu vadonis arhibīskaps Makarijs tika uz vienu gadu izsūtīts uz Seišelu salām. Tomēr vardarbība nemitējās un arvien vairāk pasliktināja attiecības starp Turciju un Grieķiju, kas abas bija NATO locekles. 1959. gadā pieņēma lēmumu piešķirt Kiprai neatkarību. Notika konferences Cīrihē un Londonā, un tapa samierinoša konstitūcija. Parlamentā septiņdesmit procenti vietu bija paredzēti grieķiski runājošiem un 30 procenti — turkiem. Katrai kopienai bija veto tiesības likumdošanā. Tādā pašā proporcijā bija veidojams ministru kabinets, civilie dienesti un policija. Jaunās Kipras republikas prezidentam bija jābūt grieķiski runājošam un viceprezidentam — turciski runājošam. Lielbritānijas pakļautībā palika divi nelieli apgabali. Teritorijas dalīšanu un savienošanos ar Grieķiju aizliedza, un Lielbritānija, Turcija un Grieķija garantēja Kipras neatkarību.^[3]

1960. gadā Kipra kļuva par neatkarīgu republiku Britu Sadraudzībā, pirmais prezidents bija arhibīskaps Makarijs, viceprezidents — Fazils Kučuks, turku kopienas vadonis. Tomēr šāda konstitūcija grieķiem likās neīstenojama un turkiem, kuru interešu aizstāvībai tā bija sastādīta, šķita nepiemērota. Pēc trim gadiem šis noregulējums izjuka abu kopienu savstarpējas neuzticēšanās dēļ. Makarijs vēlējās pārskatīt konstitūciju un izņemt dažas turkiem piešķirtās garantijas, kuras, viņaprāt, traucēja pārvaldīšanu. 1963. gada decembrī izcēlās cīniņi grieķu un turku kopienu starpā, un 1964. gada sākumā Apvienotās Nācijas iesūtīja karaspēku, lai nodibinātu kārtību. Nākamajos četros gados notika īslaicīgas sadursmes, kas dažreiz izvērtās atklātās kaujās. Kipras turki bija visumā koncentrējušies atsevišķās, savstarpēji nesaistītās teritorijās (anklāvos), kuru saimniecisko dzīvi stipri ierobežoja vietējo grieķu organizēta blokāde. Grieķijas un Turcijas valdības tika arvien vairāk iesaistītas un vilinātas iejaukties strīdā. Tā kā Kiprai bija svarīgs stratēģisks stāvoklis Vidusjūras austrumdaļā un gan Grieķija, gan Turcija bija NATO locekles, tad draudēja izveidoties ķēdes reakcija, kurā būtu iesaistītas vēl citas valstis un kas novājinātu NATO dienvidu spārnu. Apvienoto Nāciju karaspēkam bija ļoti ierobežotas pilnvaras. Tas drīkstēja lietot spēku vienīgi pašaizsardzībai, un, lai gan tam bija nepārvērtējama loma, ierobežojot karadarbību un neļaujot sīkām sadursmēm izaugt par lielākām, ANO nebija dotas tiesības atrisināt šo strīdu. Krīze iestājās 1967. gada novembrī, kad izraisījās niknas kaujas abu kopienu starpā. Turcijas valdība piedraudēja, ka iebruks Kiprā, un Turcijas dienvidos tika izveidots liels, iebrukumam paredzēts karaspēks. Saspīlējums mazinājās decembrī, kad 12 000 grieķu karavīru atstāja Kipru. Šāda rīcība nozīmēja, ka Grieķijas valdība un tās atbalstītāji Kiprā bija atteikušies no savienošanās politikas. 1968. gada laikā saspīlējums mazinājās un tika sperti pirmie soļi, lai stāvokli normalizētu. Kipras grieķu valdība atcēla pret turku minoritāti vērstos saimnieciskos ierobežojumus un noņēma aizsprostojumus no ceļiem. Sākās sarunas grieķu un turku kopienu vārdā. Šīs kopienu sarunas turpinājās nākamos sešus gadus ar mērķi atrast «modus vivendi» (dzīves veidu) abām Kipras tautām. Sarunas veicās lēni. Pa to laiku Makarijs palika prezidenta amatā, ko labprāt pieņēma lielais vairākums Kipras grieķu. Dzīve uz salas atkal bija salīdzinoši mierīga. Kopš neatkarības iegūšanas 1960. gadā, neraugoties uz vairāku gadu nesaskaņām un cīniņiem, salas saimniecība uzlabojās, saņemdama ievērojamu palīdzību no ANO attīstības programmas.^[3]

 

1974. gadā miers un progress tika satricināti. lepriekšējos četros gados savu darbību bija atjaunojuši kareivīgi savienošanās atbalstītāji Kiprā un Grieķijā. 1970. gadā viņi mēģināja nogalināt Makariju, kurš, viņuprāt, bija viņus nodevis. Pasliktinājās attiecības ar Nikosiju un Atēnām. 1974. gada jūlijā notikumi bija nobrieduši tiktāl, ka kipriešu nacionālā gvarde jaunu grieķu virsnieku vadībā uzbruka prezidenta pilij un iecēla par prezidentu kādu bijušo organizācijas «Eoka» kareivi. Tomēr Makarijs paglābās un aizlidoja uz Lielbritāniju. Dažas dienas vēlāk Klerids stājās prezidenta amatā. Pa to laiku Turcijas valdība bija aizsūtījusi karaspēku iebrukumam Kipras ziemeļu piekrastē. Turki pieprasīja Kipras problēmas federālu risinājumu. Saņēmuši atteikumu, viņi okupēja apmēram divas piektdaļas no salas platības (ziemeļos un austrumos). No okupētajiem apgabaliem tika pārvietoti ap 200 000 Kipras grieķu. 1975. gadā, lai gan bija atgriezies Makarijs, attiecības saasinājās un iedzīvotāju pārvietošanās tika pakārtota tā, ka turki bija ziemeļos un grieķi dienvidos. Ziemeļu daļa tika pasludināta par Kipras turku valsti, un uz turieni sāka pārvākties arī turki no kontinenta. Salas pārējai daļai bija jārisina milzīgas pārvietošanās un piemērošanās problēmas. 1977. gada augustā, kad Makarijs mira, Kipras problēma vēl nebija noregulēta un joprojām bija bezizejas stāvoklis.^[3]

 

1974. gada notikumiem vēl joprojām ir liela ietekme gan salas politikā, gan Grieķijas un Turcijas attiecībās. Ir bijuši mēģinājumi veicināt brīvu pārvietošanos starp abām pusēm. 2003. gada aprīlī Ziemeļkipra mīkstināja robežkontroli, ļaujot kipriešiem šķērsot to pirmo reizi 30 gadu laikā.^[4] 2008. gada siena starp ziemeļu un dienvidu daļu ANO buferzonā tika nojaukta.^[5] Apvienošanās sarunas tika uzsāktas 2015. gadā,^[6] bet tās sabruka 2017. gadā,^[7]

 

Kipra ir trešā lielākā sala Vidusjūrā (pēc Sicīlijas un Sardīnijas) gan pēc platības, gan iedzīvotāju skaita. Tā ir arī 81. lielākā salu valsts pēc platības pasaulē un 49. pēc iedzīvotāju skaita. Valsts izmēri ir 240 kilometri garumā un līdz 100 kilometriem platumā.

Kipra atrodas 75 kilometrus no Turcijas, 105 kilometrus no Sīrijas, 108 kilometrus no Libānas, 200 kilometrus no Izraēlas, 380 kilometrus no Ēģiptes, 280 kilometrus no Grieķijai piederošās Kastelorizo salas Dodekanesas arhipelāgā, 400 kilometrus no Rodas salas un 800 kilometru attālumā no Grieķijas kontinentālās daļas.

Salas centrālā daļa ir līdzena, kalni atrodas salas ziemeļos un dienvidos. Lielākās kalnu grēdas ir Pentadaktila kalni ziemeļos un Trodosa kalni Kipras centrālajā un dienvidrietuma daļā. Trodosa kalni apņem lielāko daļu salas dienvidu un rietumu daļu. Augstākais punkts Kiprā ir Olimps, kura augstums sasniedz 1952 metrus, atrodas Trodosa kalnu centrālajā daļā. Pentadaktila kalni ir ievērojami mazāki, tie ir izvietojušies gar ziemeļu piekrasti un to augstākais punkts sasniedz 1024 metru augstumu. Starp kalnu grēdām atrodas auglīgais Mesaorijas līdzenums.

Kiprā ir izteikts vidusjūras klimats ar sausu, karstu vasaru un mēreni mitru, siltu ziemu. Lietus mēdz būt periodā no novembra līdz martam, tomēr vidēji 330 dienas gadā ir saulainas. Sniegs ir iespējams tikai Trodosa kalnos, centrālajā Kipras daļā.

Vasaras Kiprā ir karstas, it īpaši jūlijā un augustā, kad gaisa temperatūra sasniedz 33 °C dienas laikā un 23 °C naktī, bet jūnijā un septembrī vidējā gaisa temperatūra sasniedz ap 30 °C dienā un ap 20 °C naktī.

Gada vidējā temperatūra jūrā ir no 22 °C līdz 23 °C augsta. No 17 °C februārī līdz 27 °C līdz 28 °C augustā.

Salas parlaments konstitūciju pieņēma 1960. gada 16. augustā. Politiskā sistēma veidota pēc tādu Rietumu demokrātiju parauga, kurās tiek cienītas pilsoņu individuālās tiesības un privātuzņēmējiem tiek radīti attīstībai nepieciešamie apstākļi.^[8] Kipras Republikas valdība ir vienīgā starptautiski atzītā institūcija salā. Pašpasludinātajai Kipras Turku republikai, ko ir atzinusi vienīgi Turcija, ir sava konstitūcija, demokrātiski vēlētas institūcijas un valdība. Oficiālā Kipras valsts pārvalde ir prezidentāla demokrātija. Prezidents ir gan valsts, gan valdības galva un ieceļ Ministru padomi, kas izpildvaru dala ar prezidentu. Valstī nav viceprezidenta un premjerministra, jo saskaņā ar pēcneatkarības Konstitūciju šie amati paredzēti turku tautības kipriešiem. Kamēr tiek meklēts risinājums salas šķietami bezcerīgajai situācijai, spēkā ir 1960. gada Konstitūcija. Vienpalātas Pārstāvju palāta ierosina un pieņem tiesību aktus, lai gan prezidents var uzlikt veto likumprojektiem, kas attiecas uz ārlietām, drošību un aizsardzību. Konstitūcija atzīst likumdevēja neatkarību, un prezidentam nav pilnvaru to atlaist. Zvērināto tiesas izskata krimināllietas, bet apgabaltiesas — gan krimināllietas, gan civillietas. Augstākā tiesa ir apelācijas tiesa gan krimināllietās, gan civillietās un izšķir visus strīdus par atbilstību Konstitūcijai.^[9]

Kipra iestājās Eiropas Savienībā 2004. gada 1. maijā. Lai gan Kipra pievienojās ES kā de facto sadalīta sala, visa Kipra skaitās ES teritorija. Kipras turki, kuriem ir ES ceļošanas dokumenti (vai kuri atbilst noteikumiem, lai tādus saņemtu), ir ES pilsoņi. ES tiesības netiek īstenotas apgabalos, kas neatrodas Kipras Republikas valdības faktiskajā kontrolē. Kiprā ir divas valsts valodas: grieķu un turku, taču tikai grieķu valoda ir ES oficiālā valoda.^[10]

Kipras ekonomikas svarīgākās nozares 2020. gadā bija vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi (21,4 %), valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, veselība un sociālā aprūpe (20,8 %) un profesionālā, zinātniskā un tehniskā darbība, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbība (11,3 %). 34 % no Kipras eksporta nokļūst ES iekšējā tirdzniecībā (9 % Grieķijā un 5 % Nīderlandē), bet ārpus ES galvenie eksporta partneri ir Libērija (8 %) un Apvienotā Karaliste (9 %). 59 % importa ir no ES dalībvalstīm (22 % no Grieķijas, 8 % no Itālijas), bet ārpus ES galvenie importa partneri ir Apvienotā Karaliste (8 %) un Ķīna (6 %).^[10]

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kipra.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)