Dienvidu ziloņronis: Atšķirības starp versijām

Dienvidu ziloņronis; Mirounga leonina (Linnaeus, 1758)
	Tēviņš
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta	Suņveidīgie (Caniformia)
Virsdzimta	Airkāji (Pinnipedia)
Dzimta	Roņi (Phocidae)
Ģints	Ziloņroņi (Mirounga)
Suga	Dienvidu ziloņronis (Mirounga leonina)
Sinonīmi
	Phoca leonina;
Izplatība
	Dienvidu ziloņronis Vikikrātuvē

Pārlūkot vēsturi

← Vecāka versija Jaunāka versija →

Dzēstais saturs Pievienotais saturs

VizuālaisVikiteksts

Vienā rindā

Versija, kas saglabāta 2020. gada 8. marts, plkst. 11.27

Dienvidu ziloņronis (Mirounga leonina) ir liela auguma roņu dzimtas (Phocidae) jūras zīdītāju suga. Tā tuvākais radinieks ir ziemeļu ziloņronis (Mirounga angustirostris). Izplatīts dienvidu puslodē gar Antarktīdas un pieguļošā reģiona salu krastiem, areālam aptverot Dienvidu okeānu un pieguļošo okeānu dienviddaļu.^[1]

Dienvidu ziloņronis ir lielākais no visiem roņiem un plēsējiem, un lielākais no mūsdienās dzīvojošiem jūras zīdītājiem, kas nav vaļi. Tas ir par 40% smagāks nekā ziemeļu ziloņronis, apmēram divas reizes smagāks nekā valzirgs un 6—7 reizes smagāks nekā lielākie sauszemes plēsēji — leduslācis un Kadjakas lācis.^[2]^[3]^[4]^[5]

Izplatība

Dienvidu ziloņronim ir plašs izplatības areāls. Pētījumi liecina, ka kopējā populācija (664 000—740 000^[6]) ģeogrāfiski sadalās trīs subpopulācijās, katrai no tām uzturoties vienā no trim okeāniem: Atlantijas, Indijas un Klusajā okeānā.

Dienvidu ziloņroņa galvenais barošanās areāls aptver Antarktīdas piekrastes reģionu Dienvidu okeānā, bet dzīvnieks ļoti reti iznāk kontinenta krastā, lai atpūstos. Lielākās subpopulācijas (ap 400 000 īpatņu) izplatības areāls iesniedzas Atlantijas okeāna dienviddaļā. Dienviddžordžijas salas vairošanās kolonijā pulcējas apmēram 113 000 mātīšu.^[7] Citas lielākās vairošanās kolonijas atrodas Folklenda salās un Argentīnai piederošajā Valdes pussalā, kas ir vienīgā kontinentālā vairošanās kolonija.

Otra lielākā subpopulācija (200 000 īpatņi) izplatīta Indijas okeāna dienvidos. Apmēram trešā daļa pulcējas Kergelēna arhipelāga vairošanās kolonijā, bet pārējie apmetas Krozē, Hērda un Prinča Edvarda salās. Daži īpatņi apmetas arī Amsterdamas salā. Trešā subpopulācija (75 000 īpatņi) vairojas Klusā okeāna subantarktiskajās salās — Tasmānijai un Jaunzēlandei pieguļošajās salās (galvenokārt Makvorija salā).

Vēsturiski dienvidu ziloņronis kādreiz vairojās arī Tasmānijā, Svētās Helēnas un Huana Fernandesa salās pie Čīles krastiem.^[8] Matojuma nomaiņas laikā daži īpatņi sastopami Dienvidāfrikas un Austrālijas krastos. Reizēm dzīvnieki ieklejo Maurīcijas piekrastēs un divi novērojumi bijuši Ekvadoras krastos.^[9]

Izskats

Sugai raksturīgs dzimumdimorfisms — tēviņi izteikti lielāki nekā mātītes.

Uzvedība

Lielāko daļu laika ziemeļu ziloņronis pavada jūrā un uz sauszemes uzturas, lai dzemdētu mazuļus, pārotos un nomainītu kažoka matojumu.

Vairošanās

Dienvidu ziloņronim raksturīga poliginija. Veiksmīgs tēviņš vienā sezonā sapārojas ar vairāk kā 50 mātītēm.

Atsauces

↑ IUCN: Southern Elephant Seal
↑ Northern Elephant Seal
↑ Fay, Francis H. (24 May 1985). "Odobenus rosmarus". Mammalian Species (238): 1–7. doi:10.2307/3503810. ISSN 0076-3519. JSTOR 3503810
↑ Marine Life: Southern Elephant Seal
↑ Wood, Gerald (1983). The Guinness Book of Animal Facts and Feats. Enfield, Middlesex : Guinness Superlatives. ISBN 978-0-85112-235-9.
↑ First records of Elephant seals on the Guayaquil Gulf, Ecuador
↑ Boyd, I. L.; Walker, T. R.; Poncet, J. (1996). Walton, David W. H.; Vaughan, Alan P. M.; Hulbe, Christina L. (eds.). "Status of Southern Elephant seals at South Georgia". Antarctic Science. 8 (3): 237–244. Bibcode:1996AntSc...8..237B. doi:10.1017/S0954102096000338. ISSN 0954-1020
↑ Shuker K., 2014, The Beasts That Hide from Man: Seeking the World's Last Undiscovered Animals, pp.138, Cosimo, Inc.
↑ [https://web.archive.org/web/20110728035814/http://solamac.org/LAJAM/4_2/pdf/Alava_Carvajal_2005.pdf First records of elephant seals on the Guayaquil Gulf, Ecuador: on the occurrence of either a Mirounga leonina or M. angustirostris

Ārējās saites

[iuc-1] IUCN: Southern Elephant Seal

[2] Northern Elephant Seal

[3] Fay, Francis H. (24 May 1985). "Odobenus rosmarus". Mammalian Species (238): 1–7. doi:10.2307/3503810. ISSN 0076-3519. JSTOR 3503810

[4] Marine Life: Southern Elephant Seal

[5] Wood, Gerald (1983). The Guinness Book of Animal Facts and Feats. Enfield, Middlesex : Guinness Superlatives. ISBN 978-0-85112-235-9.

[6] First records of Elephant seals on the Guayaquil Gulf, Ecuador

[7] Boyd, I. L.; Walker, T. R.; Poncet, J. (1996). Walton, David W. H.; Vaughan, Alan P. M.; Hulbe, Christina L. (eds.). "Status of Southern Elephant seals at South Georgia". Antarctic Science. 8 (3): 237–244. Bibcode:1996AntSc...8..237B. doi:10.1017/S0954102096000338. ISSN 0954-1020

[8] Shuker K., 2014, The Beasts That Hide from Man: Seeking the World's Last Undiscovered Animals, pp.138, Cosimo, Inc.

[9] [https://web.archive.org/web/20110728035814/http://solamac.org/LAJAM/4_2/pdf/Alava_Carvajal_2005.pdf First records of elephant seals on the Guayaquil Gulf, Ecuador: on the occurrence of either a Mirounga leonina or M. angustirostris

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

@@ 35. rindiņa: / 35. rindiņa: @@
 Dienvidu ziloņroņa galvenais barošanās areāls aptver Antarktīdas piekrastes reģionu Dienvidu okeānā, bet dzīvnieks ļoti reti iznāk kontinenta krastā, lai atpūstos. Lielākās subpopulācijas (ap 400 000 īpatņu) izplatības areāls iesniedzas Atlantijas okeāna dienviddaļā. [[Dienviddžordžija]]s salas vairošanās kolonijā pulcējas apmēram 113 000 mātīšu.<ref>Boyd, I. L.; Walker, T. R.; Poncet, J. (1996). Walton, David W. H.; Vaughan, Alan P. M.; Hulbe, Christina L. (eds.). "Status of Southern Elephant seals at South Georgia". Antarctic Science. 8 (3): 237–244. Bibcode:1996AntSc...8..237B. doi:10.1017/S0954102096000338. ISSN 0954-1020</ref> Citas lielākās vairošanās kolonijas atrodas [[Folklenda Salas|Folklenda salās]] un [[Argentīna]]i piederošajā [[Valdes pussala|Valdes pussalā]], kas ir vienīgā kontinentālā vairošanās kolonija.
+Otra lielākā subpopulācija (200 000 īpatņi) izplatīta Indijas okeāna dienvidos. Apmēram trešā daļa pulcējas [[Kergelēna arhipelāgs|Kergelēna arhipelāga]] vairošanās kolonijā, bet pārējie apmetas [[Krozē salas|Krozē]], [[Hērda Sala un Makdonalda Salas|Hērda]] un [[Prinča Edvarda salas|Prinča Edvarda salās]]. Daži īpatņi apmetas arī [[Amsterdama (sala)|Amsterdamas salā]]. Trešā subpopulācija (75 000 īpatņi) vairojas Klusā okeāna subantarktiskajās salās — [[Tasmānija]]i un [[Jaunzēlande]]i pieguļošajās salās (galvenokārt [[Makvorija sala|Makvorija salā]]).
+Vēsturiski dienvidu ziloņronis kādreiz vairojās arī Tasmānijā, [[Svētās Helēnas Sala|Svētās Helēnas]] un [[Huana Fernandesa salas|Huana Fernandesa salās]] pie [[Čīle]]s krastiem.<ref>Shuker K., 2014, The Beasts That Hide from Man: Seeking the World's Last Undiscovered Animals, pp.138, Cosimo, Inc.</ref> Matojuma nomaiņas laikā daži īpatņi sastopami [[Dienvidāfrika]]s un [[Austrālija]]s krastos. Reizēm dzīvnieki ieklejo [[Maurīcija]]s piekrastēs un divi novērojumi bijuši [[Ekvadora]]s krastos.<ref>[https://web.archive.org/web/20110728035814/http://solamac.org/LAJAM/4_2/pdf/Alava_Carvajal_2005.pdf First records of elephant seals on the Guayaquil Gulf, Ecuador: on the occurrence of either a Mirounga leonina or M. angustirostris</ref>
 == Izskats ==