Antarktīda

Antarktīda

Antarktīda iekrāsota zilā krāsā
Platība	13 980 000 km² [1] (no tiem 13 700 000 km² klāti ar ledu)
Iedzīvotāji	aptuveni 1000 (patstāvīgu iedzīvotāju nav)
Laika zonas	nav vienas noteiktas laika zonas
Interneta augšējā līmeņa domēns	.aq
Teritoriālās pretenzijas	Apvienotā Karaliste, Argentīna, Austrālija, Čīle, Francija, Jaunzēlande, Norvēģija
Rezervētas pretenzijas	ASV, Krievija
Valdība	nav; kontinentu pārvalda Antarktikas Līguma sistēma
Tālruņu kods	nav viens noteikts tālruņu kods

Antarktīda (no grieķu: ἀνταρκτικός, antarktikos — ‘pretējs Arktikai’) ir kontinents, kas ieskauj Zemes Dienvidpolu, un atrodas Antarktikā. To visapkārt apskalo Dienvidu okeāns. Antarktīda, kuras platība ir 13 980 000 km²,^[1] ir piektais lielākais kontinents; par Antarktīdu mazāka ir vienīgi Austrālija. No pasaules daļām mazāka par Antarktīdu ir arī Eiropa. No šīs teritorijas aptuveni 98% klāj ledus sega, kuras vidējais biezums ir 1,6 kilometri. Tas ir lielākais tuksnesis pasaulē, tādēļ arī dzīvnieku un augu daudzveidība ir ierobežota. Tomēr okeānos, kas apskalo Antarktīdu, ir ļoti plaša dzīvas dabas daudzveidība. Vidēji ņemot, Antarktīda ir visaukstākais, vissausākais un visvējainākais kontinents, kā arī ar vislielāko vidējo augstumu virs jūras līmeņa.^[2]

Antarktīdas tuvumā cilvēki pirmo reizi nokļuva tikai ap 1820. gadu. Tas ir izskaidrojams ar skarbajiem laika apstākļiem, kā arī tas, ka ledainās un vētrainās jūras ap Antarktīdu bija nepārvarams šķērslis. Līdz 1950. gadam joprojām vairāk nekā puse no kontinenta nebija izpētīta. Mūsdienās lidaparāti un traktori ļauj nokļūt cilvēkiem jebkurā Antarktīdas nostūrī. Arī satelītuzņēmumi atvieglina Antarktīdas izpētes procesu. Tomēr zinātnieki ir atzinuši, ka Antarktīdā joprojām ir daudz dažādu lietu un vietu, kuras nav vēl pietiekoši izpētītas.

Antarktīdā nav pastāvīgu iedzīvotāju. Uz turieni dodas gandrīz tikai zinātnieki un piedzīvojumu meklētāji (parasti Antarktīdā uzturas ap 1000 cilvēku, kuri strādā zinātniskajās stacijās). Kontinentā ir atklātas plašas dabas resursu krātuves, bet to apgūšanu traucē skarbie klimatiskie apstākļi. Ieinteresētās nācijas ir parakstījušas līgumu, ka dabas resursi, kas atrodami Antarktīdā, ir izmantojami tikai zinātniskiem un citiem miermīlīgiem mērķiem.

Pirmās ekspedīcijas ar mērķi nokļūt Antarktīdas tuvumā tika rīkotas no 1772. līdz 1775. gadam. Angļu jūrasbraucējs Džeimss Kuks apburāja apkārt kontinentam un vistuvāk tam nokļuva aptuveni 160 km no Antarktīdas krastiem. Pirmo reizi Antarktīdas krastus sasniedza 1820. gadā, kad britu un amerikāņu roņu mednieki, kā arī Krievijas Impērijas ekspedīcija Belinshauzena vadībā izpētīja Dienvidu okeāna akvatoriju Antarktīdas tuvumā.

1839.—1840. gada Antarktīdas vasarā Amerikas Savienoto Valstu flotes ekspedīcija Čārlza Vilksa vadībā kartēja aptuveni 2400 km garu posmu Austrumantarktīdas krastos. Nākamajā vasarā Apvienotās Karalistes pārstāvis Džeimss Klārks Ross burāja pa Rosa jūru un nonāca līdz dienvidiem tik tālu, cik kuģis viņam ļāva. Pirmā droši zināmā izkāpšana Antarktīdas teritorijā notika 1895. gadā un tas bija Adēra ragā, bet pirmo reizi cilvēku grupa pārlaida ziemu Antarktīdas teritorijā no 1898. gada marta līdz 1899. gada martam.

No 1901. līdz 1904. gadam pirmo ekspedīciju Antarktīdas iekšzemē veica britu ekspedīcija Roberta Skota vadībā. Pirmie, kas sasniedza dienvidpolu, bija Norvēģijas ekspedīcija, ko vadīja Roalds Amundsens. Viņi polu sasniedza 1911. gada 14. decembrī. Aptuveni mēnesi vēlāk dienvidpolā nokļuva arī britu polārpētnieku ekspedīcija R. Skota vadībā, atpakaļceļā uz piekrasti visi tās dalībnieki gāja bojā.

Sākotnējās ekspedīcijas pa Antarktīdu bija atkarīgas no buru kuģiem, suņu pajūgiem un cilvēka spēka. Tikai tādā veidā varēja nodrošināt transporta kustību pa teritoriju. Var teikt, ka Antarktīdā mehānismu laikmets sākās ar 1928. gada 16. novembri, kad Džordžs Hūberts Vilkinss (George Hubert Wilkins), vadot amerikāņu ekspedīciju, veica pirmo lidojumu ar lidmašīnu no Disepšenas salas. 1929. gada 29. novembrī Amerikas Savienoto Valstu pilots Ričards Bērds ar trīsmotoru Ford lidmašīnu pārlidoja dienvidpolu. No 1933. līdz 1935. un no 1939. līdz 1941. gadam Bērds arī veica vairāku Antarktīdas daļu izpēti gan no gaisa, gan arī pārvietojoties pa tās virsmu. No 1947. līdz 1948. gadam Bērds vadīja lielāko ekspedīciju, kāda jebkad bijusi Antarktīdā. Tā bija Amerikas Savienoto Valstu flotes operācija ar nosaukumu Highjump. Operācijā iesaistījās 13 kuģi, vairākas lidmašīnas un helikopteri, kā arī tūkstošiem karavīru, kuri izsēdās visapkārt Antarktīdai. 1990. gadā sešu cilvēku starptautiska ekspedīcija amerikāņa Vila Stedžera (Will Steger) vadībā, izmantojot suņu kamanas, 221 dienā šķērsoja Antarktīdu rietumu—austrumu virzienā. Šajā ekspedīcijā tika pieveikti vairāk nekā 6000 km, un tas kļuva par garāko ceļojumu ar suņu kamanām. Komandā bija pa vienam pārstāvim no Amerikas Savienotajām Valstīm, Padomju Savienības, Francijas, Ķīnas, Japānas un Apvienotās Karalistes. 1961. gadā stājās spēkā Antarktikas Līgums, kuru tobrīd bija parakstījušas 12 valstis. Līdz 2017. gadam šo līgumu parakstīja 53 valstis un ar šo līgumu Antarktika ir noteikta kā teritorija, kas brīvi izmantojama zinātniskiem mērķiem un kurā aizliegtas militārās aktivitātes.

Antarktīda atrodas Dienvidu puslodē, un visu kontinentu apskalo Dienvidu okeāna jūras. Gandrīz pilnībā visu Antarktīdas teritoriju klāj ledus un sniega sega. Brīvā teritorija no ledus segas ir tikai 0,2—0,3% no visa kontinenta. Ledus segas biezums var sasniegt 5 kilometrus. Vidējais ledus segas biezums ir no 2,1 līdz 2,4 kilometriem, tādēļ Antarktīdas vidējais augstums virs jūras līmeņa ir lielākais pasaulē. Ledus sega satur aptuveni 90% no visas pasaules kopējā ledus daudzuma un aptuveni 70% no visas pasaules saldūdens daudzuma. Krasta līnija ir maz izrobota ar stāviem krastiem, kurus veido galvenokārt ledus.

Antarktīdā no visiem kontinentiem ir zemākais vidējais mitrums un zemākā vidējā temperatūra. Kontinenta piekrastes daļā bieži ir spēcīgas sniega vētras (48 stundu laikā var uzsnigt pat 1,2 metru bieza sniega kārta).

Austrumantarktīdā atrodas plaši līdzenumi un ieplakas, bet Rietumantarktīda ir kalnaina. Elsvērta Zemē augstākā virsotne ir Vinsona masīvs (5140 m). Antarktīdas lielāko daļu (izņemot rietumus) aizņem prekembrija platforma, kuru lieli nomati un vertikālās Zemes garozas kustības saskaldījušas atsevišķos masīvos un cilas; vulkānisms (darbīgs vulkāns Erebuss, kā arī vēl divi vulkāni Terors un Gauss). Rietumantarktīdu klāj līdz 4 km bieza ledus sega, kas veido plašo ledus plato, kura augstākā daļa Arga kupolā sasniedz 4093 m virs jūras līmeņa (vidējais augstums 2040 m). Starp kalnu masīviem rodas vairāki novadšļūdoņi. Gar krastu vairākās vietās lieli peldoši šelfa ledāji. To biezums sasniedz 700 m; malām atlūstot, rodas pat 60 – 150 km gari aisbergi.

Dažās vietās piekrastē ir oāzes, bez ledus un sniega — Bangera, Girsona, Širmahera, Vestfollas oāzes, to kopējā platība aptuveni 6000 km². Virs ledāja paceļas arī daži kalnu masīvi un klintis (nunataki). Oāzēs nelieli ezeri un upes (vairāk nekā 30 km).

Oāzēs un uz nunatakiem (līdz 86° D. p.) aug sporaugi (aļģes, ķērpji, sūnas). Antarktīdas pussalā ZR piekrastē vietām sastopami sīki sēklaugi (10 sugu). Piekrastē dzīvo roņi (5 sugas), putni (pingvīni, vētrasputni). Oāzēs uz nunataikiem posmkāji (50 sugu galvenokārt ērces un kukaiņi). Ļoti bagāts jūras planktons, kur lielā daudzuma sastopamas kramaļģes un spīdvēži. Mīt sūkļi (250 sugu), adataiņi (150 sugu), lielas medūzas, tārpi un gliemeži. Visvairāk izplatītas zivis, unikāla ir baltasiņu līdaka; zīdītāji — airkāji (vairākas roņu sugas) un vaļi (zilie vaļi, finvaļi, seivaļi un kašaloti).

Virs Antarktīdas veidojas anticiklons ar valdošām aukstām gaisa masām, kas plūst uz kontinenta malām, bet virs okeāna — ciklonālā josla, kur cikloni, nepārtraukti virzoties no rietumiem uz austrumiem, rada rietumu vēju joslu ar biežām vētrām (aurojošie 50 platumi).

Antarktīda nav piemērota cilvēka eksistencei, jo visur Antarktīdā, izņemot piekrastes joslu, nemīt neviens dzīvnieks (izņemot mikroorganismus). Šeit valda krasi ekstremāli klimatiskie apstākļi — sasniedzot pat −89 °C (reģistrēts Vostokas stacijā). Tāpēc šeit nekad nav bijis patstāvīgu iedzīvotāju, jo tik bargos apstākļos cilvēks nespētu sev sagādāt organismam nepieciešamās uzturvielas.

Visā Antarktīdā (izņemot piekrasti) valda kontinentālais polārais klimats. Vidējā temperatūra janvārī ir aptuveni −36 °C, bet jūlijā aptuveni −56 °C, piekrastē janvārī ir −4 °C, jūlijā −20 °C, Antarktīdas pussalā janvārī 0 °C (maksimālais 20,75 °C 09.02.2020.), jūlijā −12 °C. Oāzēs vasarā vidējā temperatūra ir līdz +11 °C (klinšu virsmas sasilst līdz +40 °C). 400 km platā piekrastē stipri vēji (līdz 90 m/s). Nokrišņu lielākajā teritorijas daļā 100–150 mm gadā, bet ~150 km platā ledāja nogāzē 500–600 mm. Kopējais nokrišņu daudzums ~ 2200 mm.

Antarktīda ir visaugstāk virs jūras līmeņa izvietotais kontinents uz Zemes, tā vidējais virsmas augstums pārsniedz 2000 m vjl., bet kontinenta centrā — pat 4000 m vjl. Lielāko daļu no šī augstuma veido ledus vairogs, zem kuras atrodas kontinentālais reljefs, un tikai ~2% Antarktīdas teritorijas ir brīva no ledus, pārsvarā Rietumantarktīdā un Transantarktīdas kalnos. Daļa piekrastes salu, atsevišķi krastu posmi, tā saucamās sausās ielejas un daļa kalnu virsotņu (nunataki) visu vasaru ir bez ledus. Transantarktīdas kalni dala Antarktīdas teritoriju divās daļās — mazākajā Rietumantarktīdā un lielākajā Austrumantarktīdā. Tām ir dažāda ģeoloģiskā uzbūve. Austrumantarktīda ir plato, kurā ledus virsmas augstums virs jūras līmeņa sasniedz 4093 m (Arga kupols), savukārt Rietumantarktīda faktiski ir arhipelāgs, kura salas savā starpā savieno ledus vairogs. Vistālāk ziemeļos esošo Antarktīdas pussalu dažkārt dēvē par Antarktīdas Andiem un to augstums dažviet pārsniedz 4000 m. Visaugstākā kontinenta virsotne ir Vinsona masīvs (augstums 4892 m vjl.). Rietumantarktīdā atrodas dziļākā sauszemes ieplaka kontinentā un pasaulē. Tās zemākā vieta atrodas 2555 m (2,5 km) zem jūras līmeņa.

Antarktīdas ledus sega ir lielākā uz Zemes un pārsniedz Grenlandes ledus segas lielumu apmēram 10 reizes. Tajā atrodas apmēram 30 miljoni kubikkilometru ledus, t.i. 90 % visu sauszemes ledāju tilpuma. Ledus segai ir kupola forma. Tās vidējais biezums ir 2500–2800 m, maksimālais biezums ir Austrumantarktīdā — ap 4800 m. Katru gadu no Antarktīdas krastiem aisbergu veidā aizpeld 2500 kubikkilometru ledus.

Tā kā ne tikai gada vidējās, bet arī vasaras gaisa temperatūras Antarktīdā nepārsniedz 0 °C (ir zemākas par 0 grādiem), nokrišņi tur izkrīt tikai sniega veidā. Lietus Antarktīdā ir īpaši rets gadījums. Sniegs, kas visu gadu snieg Antarktīdā un nekūst vasarā, veido apmēram 1700 metru biezu slāni (atsevišķās vietās pat līdz 4300 m). Antarktīdas ledū koncentrēti 90% no visiem Zemes saldūdens krājumiem.

1990. gados krievu zinātnieki atklāja zemledus neaizsalstošo ezeru — Vostokas ezeru, lielāko no Antarktīdas ezeriem. Tas ir 250 km garš, 50 km plats un tajā ir 5,4 miljoni km³ ūdens.

2006. gada janvārī tika atklāti otrais un trešais lielākais ezers pēc platības, kuru platības ir attiecīgi 2000 km² un 1600 km². Abi ezeri atrodas 3 km dziļi zem ledus. Tika noskaidrots arī tas, ka šos ezerus būtu bijis iespējams atklāt jau agrāk, ja vien būtu rūpīgāk analizēti 1958.—1959. gadu ekspedīcijas dati. Bez šiem datiem tika izmantoti arī satelītu attēli, radaru dati kā arī gravitācijas spēka mērījumi uz kontinenta virsmas.

Kopā līdz 2007. gadam Antarktīdā ir atklāti vairāk nekā 140 zemledus ezeri.

• Antarktīdas upes

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Antarktīda.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Temperatūras izmaiņas no 1981. līdz 2007. gadam (NASA) Arhivēts 2008. gada 20. septembrī, Wayback Machine vietnē.
• Antarktīdas ledāji strauji "migrē" uz okeānu
• Antarktīdas foto
• Antarctic Place-names Commission of Bulgaria Arhivēts 2006. gada 7. februārī, at Archive.is
• Александр Гаврилович Дралкин, Николай Пантелеймонович Грушинский. Антарктида
• Arvīds Kuģis. Cīņa par nedalāmo kontinentu (Lauku avīze)^{[novecojusi saite]}
• International Trans Antarctic Scientific Expedition