Klusais okeāns

Klusais okeāns
Platība	165 250 000 km2
Garums	15 500 km
Platums	19 800 km
Vid. dziļums	4 280 m
Maks. dziļums	10 911 m
Tilpums	710 km3
	Klusais okeāns Vikikrātuvē

Klusais okeāns ir pasaules lielākā ūdenstilpe, kas klāj aptuveni trešo daļu Zemes virsmas. Nosaukumu okeānam devis portugāļu jūrasbraucējs Fernāns Magelāns — pirmais eiropietis, kas šķērsoja okeānu. Okeāna nosaukums cēlies no tā, ka visu ceļu no Magelāna šauruma līdz Filipīnām Magelāna ceļojums pagāja mierīgos laikapstākļos.

Vispārēji dati

Klusā okeāna platība — 165 200 000 km². Šajā platībā ietilptu visa planētas sauszeme un paliktu vieta vēl vienai Āfrikai. Šajā platībā pagaidām vēl iekļauts Dienvidu okeāns, kas kā atsevišķa ūdenstilpe izdalīta nesen.
Ūdens tilpums — 723,7 miljoni km³.
Garums ziemeļu — dienvidu virzienā — ap 15 500 kilometri, okeāns stiepjas no Bēringa jūras Arktikā līdz Antarktīdas piekrastei Rosa jūrā. Kopš nesen izdalīts Dienvidu okeāns, Klusais okeāns gan tik tālus dienvidus nesasniedz.
Lielākais okeāna platums rietumu — austrumu virzienā ir ap 5°Z platuma grādos, kur okeāns stiepjas 19 800 kilometrus no Indonēzijas līdz Kolumbijas un Peru krastiem. Par okeāna rietumu robežu parasti uzskata Malakas šaurumu.
Dziļākais punkts — Marianas dziļvaga — atrodas 10 911 metrus zem jūras līmeņa. Šis ir dziļākais punkts visā Pasaules okeānā.
Vidējais okeāna dziļums — 4 300 metri.
Klusajā okeānā ir apmēram 25 000 salu — vairāk nekā visos pārējos okeānos kopā. Lielākā daļa salu atrodas Dienvidu puslodē.
Tā kā Klusais okeāns atrodas abās pusēs 180° meridiānam, Klusā okeāna rietumu daļa atrodas Austrumu puslodē, bet austrumu daļa — Rietumu puslodē.

Ģeoloģija

Klusā okeāna platība pašlaik lēni samazinās plātņu tektonikas kustību rezultātā.

Lielākā daļa okeāna atrodas uz milzīgas okeāniskās Zemes garozas plātnes — Klusā okeāna plātnes. Okeāna austrumu daļā, pie Centrālamerikas un Dienvidamerikas krastiem ir citas okeāniskās Zemes garozas plātnes, tai skaitā Kokosu plātne un Naskas plātne. Okeāna nomalēs, kur tas saskaras ar kontinentālo Zemes garozu, daudzviet ir okeāna dziļvagas un aiz tām izvietotās aktīvā vulkānisma zonas. Šādas vulkānisma zonas ir Dienvidamerikas piekrastē, Aleutu salās, Kuriļu salās, Japānā, Zālamana salās, Vanuatu, ziemeļos no Jaunzēlandes. Šo vulkānisko joslu sistēmu nereti dēvē par Klusā okeāna Uguns gredzenu — šeit norisinās eksplozīvs vulkānisms, daudz zemestrīču. Spēcīgās zemestrīces nereti rada milzu cunami viļņus, kas nopostījuši veselas pilsētas.

Klusajā okeānā ir arī vidusokeāniskā rifta zonas, kur veidojas jauna Zemes garoza ar šim procesam raksturīgajiem lēzenajiem vulkāniem, no kuriem izplūst bazalta lava. Šādi rifti atrodas zem ūdens, starp Klusā okeāna plātni un Naskas un Kokosa plātni.

Okeāna ūdens un straumes

Okeāna ūdens temperatūra mainās no sasaluša ūdens polārajos apvidos līdz 25 — 30 °C ekvatora tuvumā. Kopumā Klusais okeāns ir siltāks kā Atlantijas okeāns. Arī ūdens sāļums mainās atkarībā no platuma grādiem. Tuvāk ekvatoram ūdens ir mazāk sāļš kā vidējos platuma grādos, jo pie ekvatora ir vairāk nokrišņu. Tuvāk poliem arī sāļums samazinās jo aukstuma dēļ ūdens iztvaiko mazāk.

Straumju kustība ziemeļos no ekvatora pārsvarā notiek pulksteņa rādītāja kustības virzienā, savukārt dienvidos no ekvatora — pretējā virzienā.

Gar ekvatoru no Filipīnu dienvidu daļas līdz teritorijai rietumos no Panamas plūst siltā Ekvatoriālā pretstraume. Pagriezusies ziemeļu virzienā pie Meksikas krastiem tā pagriežas pretējā virzienā un kā siltā Ziemeļekvatoriālā straume plūst atpakaļ, pagriežoties uz ziemeļiem pie Mikronēzijas salām un sasniedz Japānas salas kā siltā Kurosio straume. Ap 40 platuma grādiem tā atkal virzās pretējā virzienā no Japānas uz ASV ziemeļrietumu štatiem kā Klusā okeāna Ziemeļu straume. ASV krastus straume sasniedz jau salīdzinoši atdzisusi un pagriežas uz dienvidiem, plūstot gar Kalifornijas krastu kā aukstā Kalifornijas straume. Klusā okeāna Ziemeļu straumes atzars plūst arī uz ziemeļiem, gar Kanādas rietumu krastu un Aļaskas krastu kā siltā Aļaskas straume. No ziemeļiem, no Beringa jūras gar Kamčatku plūst aukstā Ojasio straume (Kuriļu straume).

Dienvidu puslodē dienvidos no ekvatora no Peru piekrastes līdz Melanēzijai plūst Dienvidekvatoriālā straume kas ceļā iesilst, kļūstot no aukstās straumes par silto. Koraļļu jūrā pie Austrālijas un Jaungvinejas krastiem tā sadalās. Viens straumes atzars caur Arafuru jūru ieplūst Indijas okeānā, bet cits straumes atzars plūst gar Austrālijas austrumu krastu kā siltā Austrumaustrālijas straume. Tālāk dienvidos, ap 50° platuma grādos, Dienvidu okeāna teritorijā ap zemeslodi plūst aukstā Rietumvēju straume, kas plūst virzienā no Jaunzēlandes uz Dienvidameriku. Pie Dienvidamerikas krastiem spēcīgs šīs straumes atzars plūst uz ziemeļiem kā aukstā Humbolta straume (Peru straume).

Klusā okeāna straumju režīms lielā mērā nosaka klimatu okeānā un tā piekrastē.

Klimats

Par spīti nosaukumam, Klusajam okeānam raksturīgas spēcīgas vētras. Klusā okeāna salas bieži piemeklē ārkārtīgi spēcīgi tropiskie cikloni.

Salas

Klusajā okeānā ir ap 25 000 salu, kas ir vairāk, nekā pārējos pasaules okeānos kopā. Absolūti lielākā daļa šo salu ir mazas vai ļoti mazas. Lielākā sauszeme, kas pilnībā atrodas Klusajā okeānā, ir pasaules otrā lielākā sala — Jaungvineja. Klusā okeāna salas grupē šādos reģionos:

Polinēzija — iekļauj Biedrības salas, Havajas, Jaunzēlandi, Kuka Salas, Lieldienu salu, Marķīzu salas, Samoa, Tokelau, Tongas salas, Tuamotu salas, Tuvalu, Volisu un Futunu.
Melanēzija — iekļauj Bismarka arhipelāgu, Fidži, Jaungvineju, Jaunkaledoniju, Vanuatu, Zālamana salas.
Mikronēzija — iekļauj Karolīnu salas, Marianas salas, Māršala salas.
Austrālāzija, kas iekļauj arī Indonēziju un Filipīnas.

Pēc izcelsmes un uzbūves Klusā okeāna salas var iedalīt trīs tipos:

kontinentālās salas — atrodas okeāna malās — piemēram, Jaungvineja, Jaunzēlandes salas, Filipīnas, Aleksandra arhipelāgs. Šīs salas ir strukturāli saistītas ar tuvējiem kontinentiem.
augstās salas — vulkāniskas izcelsmes salas, bieži ar aktīviem vulkāniem. Piemēri — Zālamana salas, Havajas.
koraļļu rifi, atoli — neparastas, organiskas izcelsmes salas, kas kā līdz 1,5 kilometrus augsti torņi paceļas no okeāna gultnes — veidojušās, pakāpeniski iegrimstot okeāna gultnei un salām uz šīs gultnes, kamēr koraļļi, kas sākotnēji apjoza salas krastu, pakāpeniski "izauga" līdzi ūdens līmenim. Šīs salas ir ļoti zemas, paceļas tikai dažus metrus virs ūdens līmeņa. Piemēri — Karolīnu salas, Austrālijas Lielais Barjeru rifs.

Vēsture un politika

Skatīt arī: Okeānija

Nozīmīga migrācija Klusā okeāna reģionā notikušas aizvēsturiskos laikos. Ap mūsu ēras 300. gadu polinēzieši atklāja un kolonizēja Lieldienu salu, ap 400. gadu — Havaju salas, bet ap 1000. gadu — Jaunzēlandi.

Eiropieši Kluso okeānu pirmoreiz ieraudzīja 16. gadsimta sākumā. Uzskata, ka pirmais Kluso okeānu sasniedza spāņu konkistadors Vasko Nunjess de Balboa 1513. gadā pēc Panamas zemesšauruma šķērsošanas. Vienlaikus arī portugāļu tirdzniecības un militārās ekspedīcijas kuģoja Klusā okeāna rietumu puses ūdeņos 1512. un 1513. gadā, kā pirmā — Antoniu de Abreu vadītā ekspedīcija.

1519. gadā spāņu ekspedīcija Fernāna Magelāna vadībā šķērsoja Kluso okeānu austrumu—rietumu virzienā, atklājot šaurumu starp Patagoniju un Ugunszemi, kas Kluso okeānu savieno ar Atlantijas okeānu (vēlāk nosaukts par Magelāna šaurumu). 1521. gadā Magelāns atklāja Marianas salas un Filipīnas, kur gāja bojā, bet ekspedīcija tika pabeigta bez viņa Huana Sebastjana Elkano vadībā. 1564. gadā konkistadori Migela Lopesa de Legaspi vadībā šķērsoja okeānu no Meksikas līdz Filipīnām. Līdz 16. gadsimta beigām okeānā no eiropiešiem aktīvi darbojās tikai spāņi — viņu kuģi devās uz Filipīnām, Jaungvineju, Zālamana salām. Manilas galeoni regulāri šķērsoja okeānu no Manilas uz Akapulko.

17. gadsimtā holandieši atklāja Bismarka arhipelāgu. 1606. gadā Vilems Jansons sasniedza Jorkas raga pussalu Austrālijā. 1642. gadā Ābels Tasmans atklāja Tasmaniju un Jaunzēlandi. 18. gadsimtā krievi uzsāka ļoti aktīvu Aļaskas un Aleutu salu izpēti, franči pētīja Polinēziju. 18. gadsimta otrajā pusē notika trīs britu ekspedīcijas Džeimsa Kuka vadībā, kurās tika izpētīta Austrālijas austrumu piekraste, apbraukts apkārt Jaunzēlandei un atklātas Havaju salas.

19. gadsimtā strauji attīstījās imperiālisms un Okeānijas salas viena pēc otras tika okupētas. Lielāko daļu no tām ieņēma briti un franči, daudz salu ieguva arī amerikāņi. Šajā gadsimtā sākās arī okeāna zinātniskā izpēte — nozīmīgus pētījumus veica britu kuģis "Beagle" 1830. gados — uz šī kuģa darbojās arī Čārlzs Darvins. 1870. gados nozīmīgus pētījumus veica britu kuģis Challenger, ASV kuģis Tuscarora, vācu Gazelle. 1898. gadā ASV no spāņiem atkaroja Filipīnas. Līdz 1914. gadam aizvien lielāku kontroli pār Klusā okeāna rietumu daļu ieguva Japāna, ieņemot vēl vairāk salu Otrajā pasaules karā. Otrā pasaules kara beigās Klusajā okeānā praktiski pilnībā dominēja ASV kara flote.

Pašlaik Klusajā okeānā atrodas 17 neatkarīgas valstis:

11 no šīm valstīm ieguva neatkarību pēc 1960. gada. Ziemeļu Marianas Salas ir pašpārvaldes teritorija, šīs teritorijas ārlietas uzticētas ASV. Līdzīgas attiecības, bet tikai ar Jaunzēlandi ir Kuka Salām un Niue. Klusajā okeānā atrodas arī ASV štats — Havajas. Bez tam šeit ir arī virkne mazāku teritoriju, kas pieder ASV, Austrālijai, Čīlei, Ekvadorai, Francija, Japānai, Jaunzēlandei, Lielbritānijai.

Zemūdens kodolizmēģinājums Bikini atolā, 1946. gads

Kopš Otrā pasaules kara beigām vairākās vietās Klusajā okeānā notikuši ASV, Lielbritānijas un Francijas rīkoti virszemes, zemūdens un pazemes kodolizmēģinājumi, radot veselības, sociālās un vides problēmas. Pēc ilgstoša sabiedrības spiediena kodolizmēģinājumi pakāpeniski tika pārtraukti — pēdējā pazemes kodolizmēģinājumus veica Francija.

Okeāna centrālās daļas resursu apguvi kavē lielais dziļums. Taču seklajos kontinentālajos šelfos pie Austrālijas un Jaunzēlandes un citur tiek iegūta nafta un dabasgāze. Klusajā okeānā ir milzu zivju resursi un notiek aktīva tunču, anšovu, lašu, sardīņu, zobenzivju un citu sugu zivju un pārējo jūras organismu zveja.