Lielie kapi

Rīgas Lielie kapi, oficiāli Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr. 6636 — Dārzu un parku ansamblis "Lielie kapi" ar memoriālām celtnēm ir Rīgas domes īpašumā esošs kapu parks, bijusī kapsēta, kas atrodas Rīgas Vidzemes priekšpilsētā, starp Brīvības, Mēness, Miera un Klijānu ielām. Vēsturiski Lielo kapu daļa ir arī Jēkaba un Pokrova kapi. Lielos kapus šķērso Senču iela. Parka teritorija ir 22 hektāri (no kuriem 12 ha ir I kategorija, 10 ha — II kategorija).

Te apglabāti vairāki desmiti tūkstošu, galvenokārt vācbaltu, rīdzinieku, to skaitā daudzi jaunlatvieši. Precīzu apbedīto skaitu nav iespējams noteikt, jo Lielo kapu grāmatas nav saglabājušās pilnībā. Par spīti postījumiem un aprūpes trūkumam, šeit līdz mūsdienām saglabājušies daudzi mākslinieciski augstvērtīgi kapu pieminekļi, kuri atspoguļo sava laika raksturīgos mākslas stilus, te pārstāvēti gandrīz visi kapu pieminekļu veidi, sākot no 18. gadsimta otrās puses.

Kompleksa teritorija ietver arī Jēkaba kapus un līdz 2012. gadam Mazās Klijānu ielas stūrī izvietotos padomju gūstā mirušo vērmahta karavīru piemiņas vieta.^[a] 2012. gada vasarā militārie apbedījumi likvidēti, un nelaiķi pārapbedīti Beberbeķu kapsētā (Piņķos), piemiņas vieta saglabāta.

Memoriālajā parkā šobrīd aug aptuveni 60 koku un krūmu sugu, tostarp 39 introducētās sugas — Japānas lapegle, parastā kļava, zemā mandele, atvasainais grimonis, melnā apse, Prževaļska apse, baltā roze, Bijāra spireja, Krimas liepa, zemā goba, Holandes liepa, Rietumu tūja u.c.

20. gadsimta 70. gados Lielo kapu dārza arhitektūras ansamblis kopā ar celtnēm tika iekļauts Latvijas PSR Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. 12 kapu pieminekļi tika iekļauti Latvijas PSR mākslas un 15 objekti — vēstures pieminekļu sarakstā. Mūsdienās pieminekļu atlases pamatā ir Latvijas Republikas Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobra rīkojums Nr. 128,^[1] ar kuru par valsts nozīmes vēstures pieminekļiem Lielajos kapos atzīti 16 vēstures, 24 mākslas pieminekļi un dārzu un parku ansamblis "Lielie kapi" ar memoriālajām celtnēm, kuru skaitā ar vienu aizsardzības numuru iekļauti 28 arhitektūras pieminekļi.

20. gadsimta 90. gadu beigās Lielajos kapos bija saglabājušās 19 kapličas, 242 pieminekļi, 58 kapu plāksnes, 66 dekoratīvie iežogojumi, 16 memoriālās kapu vietas.^[2]

Daudzi tūkstoši kapu pieminekļu atrodas Labiekārtošanas pārvaldes teritorijā Varoņu ielā. Pēc ilgām diskusijām 2000. gadā Rīgas domes Finanšu komiteja nolēma piešķirt no pilsētas rezerves fonda līdzekļiem 13 262 Ls Varoņu ielas kapu pieminekļu krautuves sakārtošanai — uzskaitei, apsekošanai un novērtēšanai, kā arī pārvietošanai un transportēšanas darbu samaksai, jo krautuvē atradās apmēram 14 000 kapakmeņu, tai skaitā arī tādi, kuriem ir vēsturiska un mākslinieciska vērtība.^[3]

Laikā no 1770. gada līdz 1772. gadam Krievijas Impērijas Baltijas guberņās plosījās buboņu mēris — epidēmijas apkarošanas kampaņā ietilpa arī ukazs, kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās pilsētu teritorijā (Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773. gada 23. februārī). Tika noteikts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu (aptuveni 2 km) attālumā no pilsētas.^[4] Saskaņā ar šo rīkojumu Rīgas pilsēta aiz pilsētas toreizējām robežām 1773. gadā iekārtoja pilsētas kapsētu — Smilšu kalnos aiz pilsētas Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, — mūsdienās tos zina kā Lielos kapus.

Šajos kapos sākotnēji tika iedalītas atsevišķas teritorijas lielākajām pilsētas draudzēm: Sv. Jēkaba, Doma, Sv. Pētera, Sv. Jāņa, Reformātu, Jēzus un Sv. Ģertrūdes. Jēkaba kapu (iesvētīti 4.06.1773.) un pareizticīgo Pokrova draudzes nodalījums atradās vistuvāk pilsētai, un starp tiem atradās smilšu paugurs un sēta kas šos nodalījumus šķīra no pārējiem. Sākotnēji draudžu iecirkņi bija norobežoti ar koka žogiem, bet gadu gaitā robežas kapsētā izzuda un izveidojās mūsdienās redzamais "parka" plašums (tikai Pokrova kapi saglabājuši no pārējās teritorijas norobežojošu žogu).

Pilsētas kapus atklāja 1773. gada 7. maijā, bet tuvāk pilsētai esošajā Jēkaba draudzes nodalījumā pirmos apbedījumus veica tā paša gada 4. jūnijā.^[5] Laika gaitā kapsētu vairākkārt paplašināja, piemēram, Jēkaba kapus — 1867. un 1891. gados.^[6]

Tā kā bēru reliģiskos rituālus likums atļāva veikt tikai baznīcās, bet pa pilsētas vārtiem zārkus izvest drīkstēja tikai īsi pirms to atslēgšanas vai aizslēgšanas, tad mirušo apbedīšana jaunajā kapsētā radīja problēmas. Izmaiņas bēru ceremonijas norisē, noteica ēku (kapelu un kapliču) nepieciešamību kapu teritorijā — laika gaitā Pilsētas kapos uzcēla vairākas celtnes, gan kopējai, gan individuālai lietošanai. Jau 1773. gada rudenī namdara J. H. Krāmera (Krahmer) vadībā kapu luterāņu daļā pie ieejas uzcēla astoņstūru koka kapelu ar skārda jumtu un zvanu torni, kuru tā sienu krāsojuma dēļ sāka dēvēt par Zaļo kapelu. Zāle bija paredzēta bēru ceremonijām (līdz tam tās tika pieļautas tikai pilsētas baznīcās), bet pagrabs kalpoja kā kapenes tiem, kas nevēlējās atsevišķu kapavietu zemē. 1832. gadā, kad koka sastatnes bija satrunējušas un jauniem šķirstiem vairs nebija vietas, 133 uzkrātos nelaiķus apbedīja kopējā masu kapā, aizberot kapenes un uzliekot kopēju akmens krustu, bet 43 ievērojamākos nelaiķus pārnesa uz t. s. Mūra velvēm.^[b] Jēkaba kapos kapliču uzcēla 1793. gadā, un tās pagrabu kā kapenes izmantoja līdz 1856. gadam. Šo kapliču pārbūvēja 1886. gadā pēc arhitekta Otto Reinholda Zīversa (Sievers) projekta.

Sākotnēji kapi nebija labiekārtoti — kopiņas atradās dažādās vietās bez noteiktas kārtības. 18. gadsimtā Johans Kristofs Broce tos savos zīmējumos attēlojis kā smilšu lauku. Pirmās ziņas par žogu celšanu ap kapiem ir no 1802. gada, kad arhitekts Kristofs Hāberlands (Haberland) un būvmeistars Johans Daniels Gotfrīds koka žoga vietā izveidoja žogus no sarkaniem ķieģeļiem ar koka latiņu starpposmiem.^[7] Tos cēla gar vecāko kapu daļu un pabeidza 1807. gadā. Toreiz kapu teritorija aizņēma 36,7 hektārus.

1795. gadā Rīgā no Lībekas ieradās mācīts dārznieks Johans Hermanis Cigra (1775—1857), kurš 1823. gadā izstrādāja Pilsētas kapu plānojumu, paredzot tos pārvērst par skaistu dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem.^[8] Bija paredzēts, ka taisnie, platie ceļi un šaurie šķērsceliņi sadalīs kapu teritoriju regulāros kvadrātos un garenos taisnleņķa četrstūros (katru šo laukumu no visām pusēm ietvers 4 pēdas plats zāliens). Laukumos starp šķērsceļiem paredzēja apbedīt mirušos, kuru kapavietu nerotās piemineklis. Kapu vietām bija jābūt sakārtotām pa divām rindā ar 4 pēdu atstarpi. Gar kapsētas žogu un abpus galvenajām alejām paredzēja apbedīt tos, kam būs uzstādīti kapakmeņi, urnas vai cita veida pieminekļi. Atsevišķās vietās bija ieplānoti parkveida stādījumi.^[9] Projektā centrālā ieeja tika paredzēta no Miera ielas — vārtu priekšā uzņēmējs Karpovs 1825. gadā izveidoja 90 asis garu un 30 asis platu pusapļa formas laukumu, kuru pēc Cigras projekta apstādīja ar apsēm.^[7]

Uz kapiem sākotnēji veda zemes ceļš, līdz 1824. gadā pēc Cigras ierosinājuma sāka izbūvēt tagadējo Miera ielu: esošo zemes ceļu starp kāpām noklāja ar bruģi, gar malām iestādīja liepas un ierīkoja solus.^[10]

No 1859. līdz 1861. gadam Lielajos kapos uzcēla jaunu mūra kapliču (mūrniekmeistars J.Vills, arh. J.Felsko), bet 1891. gadā to romantisma stilā pilnībā pārbūvēja (arh. N. Neiburgers).^[11] Pie vecajiem kapu vārtiem 1864. gadā pēc arhitekta J. Felsko projekta uzcēla uzrauga māju, bet Pilsētas kapu jaunās ieejas kreisajā pusē klasicisma stilā celtu paviljonu, kas bija domāts sēru viesiem kā uzgaidāmā telpa sliktos laika apstākļos. 1853. gadā uzcēla Jēkaba kapu uzrauga māju, bet 1902. gadā Jēkaba kapos vecās koka siltumnīcas vietā uzcēla mūra siltumnīcu. Tagadējā Mēness ielā atradās ziedu tirdzniecības kiosks.

Jau 1903. gadā Ā. Berkholcs savā rakstā par Lielajiem kapiem atzīmēja, ka kapsēta ir pārblīvēta, un izteica paredzējumu, ka pēc 60-70 gadiem tā tiks slēgta un ar saviem lielajiem kokiem un ievērojamām mākslas un arhitektūras vērtībām kļūs par parku.^[12] 1909. gadā arhitekts Georgs Kūfalts (Georg Kuphaldt) ierosināja sākt veidot parkus tajās Rīgas kapsētās, kuras pilsētas straujās izaugsmes dēļ nāksies slēgt, kā arī ierosināja veidot jaunus pilsētas kapus, kas tika izdarīts 1913. gadā, atklājot Rīgas I Meža kapus.^[13] Izveidojoties Latvijas Republikai, vāciskie Lielie kapi pamazām zaudēja savu elitāro statusu, jo šo funkciju sāka pildīt 1913. gadā izveidotie Rīgas Meža kapi.

Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gadā notika vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, bet 1944. gadā arī citu turīgāko rīdzinieku dzimtu piederīgie devās bēgļu gaitās — maz palika to, kas varēja rūpēties par savu radinieku atdusas vietu sakopšanu. Vandāļi atraka kapus, demolēja kapličas, meklējot vērtslietas, vai arī zaga, lauza un veda prom granīta un marmora pieminekļus. Arī Latvijas PSR varas gados Lielie kapi cieta no vandalisma, zuda daudzi unikāli kapakmeņi un kapu apmales, žogu fragmenti un metālkalumi. Mūra velvēs apmetās prāva laupītāju banda, kas terorizēja apkaimi un, kad to slēptuvi atklāja, atšaudījās no milicijas pat ar ložmetējiem. Turpmākos gadus nemitīgi notika kapu postīšana un demolēšana, ar kuru bija bezcerīgi cīnīties pat tajos retajos gadījumos, kad tos izmeklēja prokuratūra. Uz "vācu" kapu demolēšanu kārtībsargājošās iestādes skatījās caur pirkstiem. 1953. gadā par plaši organizētu kapu pieminekļu tirdzniecību tiesāja Lielo kapu direktoru.^[14]

Kapi arī pēc kara atradās Latvijas luteriskās baznīcas pārvaldījumā un turpināja pildīt savas funkcijas, līdz saskaņā ar LPSR Ministru Padomes 1950. gadā pieņemto lēmumu kapu pārzināšanu nodeva Rīgas pilsētas Komunālo pakalpojumu ministrijas pakļautībā.^[15] 1953. gadā saskaņā ar Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komitejas lēmumu Lielos kapus slēdza daļēji,^[16] bet 1969. gadā — pilnībā.^[17]

Pēc apbedīšanas pārtraukšanas sākās sistemātiska, gan atsevišķu indivīdu, gan dažādu uzņēmumu un arī valsts sankcionēta Lielo kapu iznīcināšana (ko publicistikā bieži saista ar imigrācijas vilni no PSRS, kur imigrantiem bija svešas un pat nepatīkamas vietējās kultūrvēstures tradīcijas, kā arī tie lielāko tiesu nepārstāvēja inteliģentāko iedzīvotāju daļu — pat ja kādam nebija motivēta naida pret visu vācisko, tad nebija arī morālu bremžu un vēlmes uzturēt vidi sakoptu).^{[nepieciešama atsauce]} Masveidā tika pārdoti un vesti prom kapu pieminekļi, bet kapu metāla iežogojumi izlauzti un izmantoti pilsētas labiekārtošanā, piemēram, tramvaja sliežu norobežošanai 13. janvāra ielā.

Latvijas PSR Ministru Padome ar 1982. gada 14. jūnija lēmumu Nr. 331 "Par Memoriālā dabas parka celtniecību un izveidošanu Rīgā" nodeva Lielos kapus Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārziņā.^[18] Ar biedrības vadības — R. Verro, I. Putekļa, A. Katlapa — piekrišanu kapi kļuva par pusoficiālām akmenslauztuvēm un kaļamā dzelzs ieguves vietu gan profesionāliem tēlniekiem (daudzi tajā laikā tapuši tēlniecības darbi veidoti no šeit iegūtajiem materiāliem), gan amatieriem. Apzināti tika samazināts esošo arhitektūras, tēlniecības un lietišķās mākslas objektu skaits — pēc biedrības centrālās padomes ieteikuma tika sankcionēta 3 kapliču nojaukšana, "ar mērķi ekonomēt kapliču restaurācijas darbiem nepieciešamos līdzekļus", pieprasīja atkārtotu Kultūras ministrijas ekspertīzi, lai "rastu iespēju saskaņot 11 papildu kapliču nojaukšanu".^[19]

1967. gadā uzsāka īstenot Latvijas PSR Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru birojā izstrādāto Memoriālā parka izveidošanas projektu (arhitekts E. Slavietis). Tika ierīkoti jauni celiņi, izjaucot iepriekšējo klasicisma stila plānojumu, un atjaunota neliela daļa no kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem. Bija paredzēts ierīkot arī muzeju. Taču projektu realizēja tikai daļēji.

Lielo kapu izpēti un apzināšanu uzsāka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Latvijas PSR Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskā padome un Rundāles pils muzejs. 1968. gadā kompleksa ansambļa izpēte tika uzdota Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru birojam (ZRPKB). Darba rezultātā tika fiksēti 108 mākslas un vēstures pieminekļi.

Saskaņā ar Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildkomitejas 1969. gada 23. aprīļa lēmumu Nr. 153 "Par Lielo kapu daļēju likvidāciju un uz šīs teritorijas memoriālā parka izveidošanu"^[20] tika nolemts likvidēt daļu Lielo kapu teritorijas starp Miera, Kluso, Klijānu ielām un Pērnavas ielas loku un izveidot šajā teritorijā Memoriālo parku "Lielie kapi" 34 hektāru platībā. Kapu teritorija tika nodota pilsētas labierīcību pārvaldes Dārzu un parku tresta pārziņā. Tika izveidota komisija, kuras uzdevums bija klasificēt pieminekļus un objektus "īpaši aizsargājamos" un neaizsargājamos, pēdējos likvidējot kā nevērtīgus.

Līdz ar Senču ielas izveidošanu, Lielos kapus sadalīja divās daļās. Ielu izbūvēja pāri apbedījumiem, novācot tikai kapakmeņus — tādējādi iznīcinot lielu daļu Jēkaba draudzes nodalījumā esošos apbedījumus un mākslīgi nošķirot Jēkaba draudzes un Pokrova nodalījumu no pārējās kapu teritorijas.

ZRPKB, izpildot "Latkomunprojekt" pasūtījumu, kapu izpētes darbu turpināja līdz 1974. gadam un ilgāk, kad nozīmīgu, fundamentālu pieminekļu izpēti veica biroja vēsturnieks R. Šīrants.^[21] Šajā desmitgadē, sakarā ar paredzamo otro Memoriālā parka izveides projektu, vairākkārt tika veikta papildus izpēte kapos, tās rezultātā tika apzināti arvien jauni vēstures un mākslas pieminekļi un 1975. gada 17. septembrī apstiprinātajā Lielo kapu teritorijā saglabājamo vēstures un mākslas pieminekļu sarakstā ietilpa 114 vēstures un 195 mākslas pieminekļi, kuri tika ņemti valsts aizsardzībā kā vietējas nozīmes un uzskaites grupas pieminekļi. Jau toreiz 114 ievērojamu personu kapa vietas vairs nebija lokalizējamas dabā.^[22]

1977. gadā LPSR valdība pasūtīja Komunālās saimniecības ministrijas projektēšanas institūtam "Komunālprojekts" jaunu parka projektu, kura autore bija arhitekte K. Daujāte.^[23] Šajā projektā bija divas daļas: visa parka plānojuma shēma ar ieteikumiem teritorijā esošo būvju un pieminekļu izmantošanai un teritorijas labiekārtošanas 1. kārtas darba projekts. Perspektīvajā plānojumā bija paredzēts saglabāt vēsturiski izveidojušos celiņu tīklu. Arī šajā variantā lielākais saglabājamo pieminekļu skaits atradās kapsētas vecākajā daļā — starp Rindu kapličām un Kluso ielu, kā arī ziemeļu un austrumu virzienā no pusapļa priekšlaukuma. Atšķirībā no iepriekšējā, šis projekts paredzēja visus vēstures un mākslas pieminekļus atstāt savās sākotnējās vietās. Tika veikta precīza saglabājušos pieminekļu inventarizācija un uzskaite (K. Daujāte plānā atzīmējusi visas dabā esošās pieminekļu grupas, kopskaitā vairāk nekā 300).

Pēc Rindu kapliču konservācijas un depozitārija izveidošanas 1970. gadu sākumā, 1979. gadā tika noasfaltēts celiņu tīkls, ierīkots parka izgaismojums. 1985. gadā Rīgas pilsētas Izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks iedalīja Lielo kapu sakopšanai 10 000 rubļu, kā arī pasūtīja izgatavot un uzstādīt kapa pieminekļus Kr.Baronam un Fr. Brīvzemniekam. Tuvējām rūpnīcām tika uzdots regulāri iesaistīt strādniekus kapu uzkopšanas talkās. Nākamie objektu restaurēšanas darbi tika veikti 1986.—1987. gadā, kad kosmētiski tika izremontētas vairākas kapličas, atjaunoja zvanu torni un metālkalumu vērtnes Rindu kapličās u.c.

Kopumā, visi padomju gados veiktie parka veidošanas projekti tikai veicināja Lielo kapu izpostīšanu un tālāku sabrukšanu. Mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis ir salīdzinājis Rīgas Lielo kapu izpostīšanu pēc Otrā pasaules kara ar Franču revolūcijas laikmeta notikumiem, kad ikdienišķs vandalisms apvienojās ar valdošā politiskā režīma ideoloģijas motivēto atbrīvošanos no personificētiem naidīgās pagātnes lieciniekiem.^[13]

Arī vēl mūsdienās pastāv ievērojami draudi Lielajiem kapiem. Kā liecina Eiropas Komisijai iesniegtie Rīgas domes dokumenti par Skanstes tramvaju. Skanstes tramvaja izbūves rezultātā apdraudēta vismaz 1,4 m plata Lielo kapu teritorija ar lielu apbedījumu skaitu. Šī apstākļa dēļ Skanstes tramvajs sabiedrībā bieži tiek saukts par Kapu tramvaju. Lielo kapu aizstāvji bieži norāda arī uz regulāriem pārkāpumiem kapu apsaimniekošanā izmantojot neatbilstošu tehniku.

Pēdējais lielais vandālisma vilnis Lielos kapus skāra pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad vēl pēdējās vara un bronzas pieminekļu daļas izzaga krāsaino metālu vācēji.

Kopš 1989. gada atjaunota 1960. gados izlaupītā un izdedzinātā t. s. Jaunā kapela, kas pārveidota par Rīgas Augšāmcelšanās evaņģēliski luterisko baznīcu. Kopš 1995. gada restaurēta Jēkaba kapu kapela, kas pāveidota par Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcu.

1990. gados Lielo kapu teritorijas zemi bez maksas savā īpašumā atguva Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas konsistorija (LELB), kas nespēja memoriālā parka teritoriju sakopt un uzturēt labā kārtībā, norādot, ka tai pieder tikai zeme, bet apbedījumi un kapu pieminekļi ir apbedīto tuvinieku īpašums un atbildība.^[24]

Lielo kapu īpašnieks — LELB, — atsacījās teritoriju uzturēt, uzkopt un labiekārtot, tāpēc laikā no 2001. līdz 2008. gadam Rīgas domes Dārzu aģentūra veica zāles izpļaušanu un teritorijas satīrīšanu, katru gadu tērējot aptuveni 30 000 EUR. Vēlāk likums aizliedza pašvaldībām apkopt privātās zemes un šī uzkopšana tika pārtraukta.^[25][c] Juridiski Rīgas pilsētai teritorija nemaz nebūtu jākopj, jo zāles appļaušana ir īpašnieka atbildība, tomēr Baznīca uzskata, ka kapsētu uzturēšana savā administratīvajā teritorijā ir pašvaldības pienākums. Tā kā memoriālais parks nav pašvaldības īpašums, tad ieguldīt līdzekļus nopietnos labiekārtošanas darbos un atjaunot kapličas aizliedz likums. 2009. gada ziemā pēc radikālā budžeta samazinājuma Dome lēma ar 1. martu Lielo kapu teritoriju no kopjamo teritoriju saraksta izslēgt.

Sarunas starp LELB un Rīgas domi par Lielo kapu īpašumtiesību atdošanu pilsētai norisinājās daudzus gadus. LELB uzskatīja, ka atdot tik milzīgu teritoriju nevarot, tādēļ Baznīca cerēja to pārdot pilsētai, vai maiņas ceļā pretī saņemt citu zemes gabalu vai Pēterbaznīcu.^[26] Bijušais Vides komitejas priekšsēdētājs Dainis Īvāns teicis, ka LELB bijusi gatava kapu zemi pārdot par 3 miljoniem latu.^[27] 2016. gada decembrī tika ziņots, ka dome no baznīcas Lielos kapus atpirks par 372 tūkstošiem eiro un darījuma ietvaros rezervēs vietu Imantā dievnama celtniecībai.^[28]

Rīgas domē tikusi apspriesta iespēja, pārņemot īpašumtiesības, Lielo kapu teritoriju (aptuveni 35 hektāru platībā kopā ar Pokrova kapu teritoriju) sakopt, kā arī veidot investīcijas. To pamantā tiek veidota nākotnes koncepcija. Iecerēts, ka memoriālais parks veiktu gan piemiņas, gan arī informatīvi muzejisku funkciju, gan darbotos kā specifisks tūrisma objekts.

Ar entuziastu palīdzību līdz šim izdevies sakārtot vai iezīmēt ap 150 vēsturiski nozīmīgu cilvēku apbedījumus. Pirms vairākiem gadiem "Rīdzinieku biedrība" uzstādīja pagaidu jumtu 19. gadsimta 80. gados būvētajai Reinholdu dzimtas kapličai (kādreiz greznākajai memoriālajai celtnei šajos kapos). Biedrības darbības izbeigšanās neļāva piepildīt plānus par kapličas atjaunošanu. Pēdējos gados kapuvietu sakopšanas darbus veic brīvprātīgie "Lielo kapu draugi".^[29] Joprojām daudzas kapa vietas kopj apglabāto rīdzinieku tuvinieki.

Rīgas Tehniskajā universitātē ilgāku laiku darbojas entuziastu grupa, kas sakārto bijušā Politehnikuma rektoru un ievērojamāko mācībspēku kapa vietas. Latviešu žurnālistikas tēva Āronu Matīsa pieminekli 1999. gadā atjaunoja laikraksts "Latvijas Vēstnesis". 2001. gadā par Rīgas pilsētas līdzekļiem uzstādīja pieminekļus uz bijušo pilsētas galvu Vilhelma Kerkoviusa un Džordža Armitsteda kapiem,^[30] atjaunoja arhitekta R. Šmēlinga (Schmaeling) un barona V. G. Tīzenhauzena (Tiesenhausen) kapu vietas. Tajā pašā gadā LR Ministru kabinets atjaunoja pieminekli Vensku Edvartam (Edvartam Skujeniekam), Luīzei Skujeniecei un viņu dēlam Marģerim Skujeniekam. Par nevalstisko organizāciju savāktajiem līdzekļiem uzstādīta piemiņas plāksne 1919. gada Stučkas valdības sarkanā terora laikā nomocītajiem mācītājiem, atklāts piemineklis Brederlo dzimtai, kuras pārstāvju dāvinātā gleznu kolekcija veido Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ārzemju mākslas kolekcijas pamatu, kas skatāmas LNMM departamentā Mākslas muzejā "Rīgas birža". 2002. gadā līdzās vietai, kur atdusas Kr. Barons, Kr. Valdemārs, Fr. Brīvzemnieks, Kr. Dinsberģis, tika atklāta piemiņas zīme tiem Tautas atmodas darbiniekiem, kuru kapa vietas nav saglabājušās — Kasparam Biezbārdim (apbedīts Maskavā), Andrejam Spāģim (apbedīts Saratovā), Augustam Daugulim (apbedīts Pēterburgā), Jānim Sproģim (apbedīts Kijivā), Rihardam Tomsonam (apbedīts Novgorodas apgabalā), Jūlijam Purātam (apbedīts Kauņā), Andrejam Dīriķim (apbedīts Batumā), Eduardam Volteram (apbedīts Kauņā), Henrijam Visendorfam (apbedīts Pēterburgā) un Jēkabam Zvaigznītem, kurš vienīgais no minētajiem apbedīts Lielajos kapos, bet kura kapa vieta nav atrodama.

Joprojām atjaunošanu gaida ievērojamā modernista Voldemāra Matveja kapa vieta, mākslinieka Johana Karla Ludviga Madausa (Johann Karl Ludwig Maddaus) un Bīskapa Alberta ģimenes pēcteča Kārļa Matiasa Gustava Oto Barona fon Bukshēvedena (Karl Matthias Gustav Otto Baron von Buxhoeveden) u.c. piemiņas vietas.

Senākās apbedīšanas vietas bija izmūrētas šahtas šķirstu ievietošanai, kuras pārsegtas ar vairāk vai mazāk dekorētām akmens plāksnēm (piemēram, A. Fitinghofas kapavieta Jēkaba kapos), tāpat kādi apbedījumi bija laikā, kad glabāja baznīcās.^[d]

19. gadsimta vidus un otrās puses kapa vietas norobežotas ar klasicisma stilā ieturētu metāla (liets no čuguna vai kalts) žodziņu vai granīta stabiem, kas savienoti ar metāla ķēdēm. Visai krāšņi bijuši metāla baldahīni, kas kā lapenes slējās pār kapavietām (no kuriem saglabājies tikai viens, netālu no Augšāmcelšanās baznīcas, taču tas no krituša zara ir bojāts).

No 18. gadsimta beigām saglabājušās individuālai, ģimeņu un amata brālību lietošanai celtas virszemes kapenes jeb kapličas — nelielas celtnes, kur izmūrētos pagrabos uz balstiem novietoja šķirstu, bet virszemes daļu rotāja mākslinieciski veidoti portāli, — J. H. Holandera (1777.), Rīgas Zilās gvardes (1777.), zeltkaļu cunftes (1779.) u. c. Vecāko kapeņu rinda (28 celtnes) un 3 kapenes gar Miera ielu atspoguļo 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma celtniecības stilus: baroks portāla apdarē raksturo vecāko būvperiodu, bet klasicisma elementi — jaunāko. Taču jau uz senāko periodu attiecas arī atsevišķi novietotas kapličas (senākā no tām ir ar 1776. gadu datētā Mihaela Veitcenbreijera barokālā kapliča). Jaunākās kapenes celtas atsevišķi, dažādās vietās atbilstoši kapu parka plānam, un to portālos lielāko tiesu dominē eklektisma jeb historisma iezīmes. Vairāk kā 20 kapenes, no kurām četras atrodas Jēkaba kapu nodalījumā, saglabājušās līdz mūsu dienām, liecinot par Rīgas amatnieku augsto aroda prasmi. Daļu no tām cēluši izcili Latvijas un Igaunijas arhitekti — K. Hāberlands, H. Šēls, S. Antonovs un citi. Laikā no 1773. līdz 1923. gadam kapu teritorijā tika uzcelti šādi 38 sakrālās jeb memoriālās arhitektūras objekti.

Vairums 18.—19. gadsimta pieminekļi ir formās vienveidīgi amatnieku darbi bez lielas mākslinieciskas vērtības: vaļējas vai slēgtas urnas uz postamentiem, dekorētas ar čūskām kā mūžības vai tauriņiem kā dvēseles simboliem, lauztas kolonnas vai koku stumbri bez lapām (nolauzts koks simbolizēja cilvēka aprauto mūžu, bet katrs nocirsts zars — mirušu dzimtas locekli). 19. gadsimta 30. gados sāka parādīties pirmie kapu krusti, raksturīgi šim periodam arī augsti, akmenī kalti obeliski un piramīdas, prizmas un stēlas, bet pirmie mākslinieciski vērtīgie pieminekļi attiecas uz laiku īsi pirms Pirmā pasaules kara. Profesionālais izpildījuma līmenis liek domāt, ka greznākos pieminekļus, kā tolaik bija pieņemts, iegādājās vai nu Iekškrievijā, vai ārzemēs (Vācijā). Kapu pieminekļiem bija pieejami daudzi paraugi, kurus varēja izmantot tieši, kombinēt, uzlabot, rēķinoties ar pasūtītāja gaumi un sociālo stāvokli.

19. gadsimta beigās Rīgā uzsāka darbu vairāki lieli akmeņkaļu uzņēmumi, kas izgatavoja arī kapu pieminekļus. Ievērojamākā un reprezentablākā bija tēlnieka Augusta Folca dibinātā tēlniecības un akmens apstrādes firma.^[31] Gadsimtu mijā Rīgā darbojās jau vairāki tēlniecības darbu un akmeņkaļu uzņēmumi — kā lielākos var minēt L. Lāča 1897. gadā dibināto dzelzslietuvi un akmeņkaltuvi, A. Viganoviča (no 1896.) un K. Teica (no 1896.) akmeņkaltuves, kur izgatavoja arī kapu pieminekļus.^[32]

Apstādījumos no Klusās ielas puses 2004. gada Rīgas tēlniecības biennāles ietvaros tika uzstādīts modernās mākslas objekts — "Zemes mātes birojs, viena desmitā daļa", — zemē ieraktu stiklota konstrukcija-puspagrabs, kurā aiz stikla sienas bija redzams kabinets ar datoru, kura monitorā slīdēja latviešu kultūrvēstures teksti. Objekts bija veltīts cilvēkiem, kuru ieguldījums Rīgas un Latvijas vēsturē ir nozīmīgs, bet kapu vietas Rīgas Lielajos kapos ir zudušas. Pēc izpostīšanas tas ir aizvākts no Lielajiem kapiem.

• 
  Rakstnieka Āronu Matīsa kapa piemineklis
• 
  Dainu tēva Krišjāņa Barona kapa piemineklis
• 
  profesora K. Lovisa kapa piemineklis
• 
  Lielās Ģildes locekļa Eduarda Kapelera kapa piemineklis
• 
  E. Fr. Nauka kapa piemineklis
• 
  A. Fītinghofas kapavieta
• 
  Ārsta O. Hūna kapavieta
• 
  Arhitekta J. D. Felsko kapa piemineklis
• 
  Skolotāja un vēsturnieka J. K. Broces kapa piemineklis
• 
  Kr. Dinsberga kapa piemineklis
• 
  Publicista Fr. Veinberga kapa piemineklis
• 
  Rīgas mēra G. Armitsteda kapa piemineklis
• 
  Mākslinieka K. Jurjāna kapa piemineklis
• 
  Sabiedriskā darbinieka Kr. Valdemāra kapa piemineklis
• 
  Sabiedriskā darbinieka B. Dīriķa kapa piemineklis
• 
  Nobela prēmijas laureāta V. Ostvalda ģimenes kapa piemineklis
• 
  Grosvaldu ģimenes kaps
• 
  rūpnieka Kristapa Berga kapa piemineklis
• 
  Aleksandra Kuļikovska kapa piemineklis
• 
  Mailingeru ģimenes kapa piemineklis
• 
  vienkopus savāktu pieminekļu grupa
• 
  Reinholdu dzimtas kapliča
• 
  Fon Oprotkoviču ģimenes kapliča
• 
  Nikolaja Pihlava ģimenes kapliča
• 
  Reinholdu ģimenes kapliča
• 
  Grīnfeldu ģimenes kapliča
• 
  Nippu ģimenes kapliča
• 
  K. Šillinga kapliča
• 
  kapliča neogotikas stilā
• 
  kapličas gar Senču ielu
• 
  Bijušie Vērmahta karavīru kapi
• 
  Bijušie Vērmahta karavīru kapi
• 
  Bijušie Vērmahta karavīru kapi

• Penģerots V. Rīgas pieminekļi. // Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. — Rīga, 1932., 734.—744. lpp.
• Juškēvičs J. Rīgas kapsētas. // Juškēvičs J. Vecā Rīga. — Rīga, 1936, 30.—35. lpp.
• Dāvidsone I. Memoriālais parks — Lielie kapi. // Dāvidsone I. Rīgas parki un dārzi. — Rīga, 1981., 17.—27. lpp.
• Cinovski R., Pūka T. Memoriālais parks (Lielie kapi). // Rīgas sabiedriskie apstādījumi. — Rīga, 1988., 83.—85. lpp.
• Holcmanis A. Memoriālais parks Rīgā. // Rīgas balss. Nr.127. 1.06.1968.
• Grauds O. Senai atbalsij jauna skaņa. // Cīņa. Nr.156. 6.07.1969.
• T. Š. Top memoriālais parks. // Dzimtenes balss. Nr. 3. 20.01.1972.
• Bartele T. Rīgas Lielie kapi kā kultūrvēsturisks piemineklis (vēsture un saglabāšana). // Sabiedrība un kultūra: rakstu krājums. — Liepājas Pedagoģijas akadēmija: Liepāja, 2003., 161.—173. lpp.
• Hanovs D., Skulte I., Kozlovs N., Cimdiņa A., Tēraudkalns V. Nevajadzīgie cilvēki/ Unneeded people. Par Rīgas Lielo kapu saglabāšanu un kopīgas kultūras telpas veidošanos. Rīga, 2011.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lielie kapi.
• LIELO KAPU DIŽGARI Apbedījuma vietas interaktīvajā kartē
• Mārtiņš Mintaurs. KULTŪRAS MANTOJUMS UN VĒSTURISKĀ ATMIŅA LATVIJAS PSR: RĪGAS LIELO KAPU REKONSTRUKCIJAS PIEMĒRS 20. GADSIMTA 60.-80. GADOS Arhivēts 2016. gada 15. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
• Lielie kapi 360 grādu panorāma

s d l Rīgas dārzi un parki Centra rajons Esplanāde Kanālmalas apstādījumi Vērmanes dārzs Ziemeļu rajons Dauderu parks Kronvalda parks Ozolaines parks Sarkandaugavas parks Saules dārzs Viestura dārzs Ziemeļblāzmas parks Vidzemes priekšpilsēta Bukultu parks Lielie kapi Strazdumuižas parks Krēgermuižas parks Zemgales priekšpilsēta Arkādijas parks Ēbelmuižas parks Jaunatnes dārzs Kobes (Meteora) dārzs Mazais Arkādijas dārzs Māras dīķa apstādījumi Mārupītes mežaparks Uzvaras parks Lucavsalas parks Kurzemes rajons Anniņmuižas parks Dzegužkalna parks Nordeķu parks Tekstilnieku parks Latgales priekšpilsēta Grīziņkalns Kojusalas dārzs Ķengaraga parks Klusais dārzs Latgales parks Miera dārzs Pļavnieku parks Vecā ebreju kapsēta Vladimira Kudojara parks Ziedoņdārzs

Koordinātas: 56°58′16″N 24°08′42″E / 56.971°N 24.145°E / 56.971; 24.145