Irānas vēsture

Irānas vēsture ir vēsturiskais skatījums uz notikumiem mūsdienu Irānas valsts teritorijā. Tā lielā mērā ir savijusies ar Tuvo Austrumu vēsturi un galvenokārt attiecas uz persiešiem. Rietumu pasaulē līdz pat 20. gadsimta vidum Irāna bija zināma kā Persija.

Irānā dzīvo viena no pasaulē senākajām pastāvīgajām lielajām civilizācijām. Apmetņu un pilsētu pirmsākumi meklējami 4000 gadus pirms mūsu ēras. Mīdieši bija pirmie, kuri izveidoja vienotu pārvaldi pār mūsdienu Irānas teritoriju. Pēc tam sekoja citas seno persiešu impērijas — Ahemenīdu impērija, Seleikīdu impērija, Parta un Sasanīdu impērija.

1979. gadā oficiāli Irāna kļuva par islāma republiku, kāda tā ir vēl mūsdienās.

Pamatraksts: Senā Persija

Irānas plato ap 1500. gadu p.m.ē. bija apmetušās vairākas āriešu ciltis, kuras, iespējams, bija pametušas savas agrākās apmešanās vietas sakarā ar nelabvēlīgām klimata izmaiņām. Lielākās no tām bija mīdieši un persieši. Mīdija dominēja šajā reģionā līdz apmēram 558. gadam p.m.ē., kad Persijas troni ieņēma enerģisks valdnieks Kīrs Lielais. Viņš gāza mīdiešu valdniekus, iekaroja 546. gadā p.m.ē. grieķu provinci Līdiju, bet 539. gadā p.m.ē. Persija pakļāva visu Babiloniju.

525. gadā p.m.ē. Persija iekaroja un pakļāva arī Seno Ēģipti, tad paplašināja savas robežas līdz Indas upei austrumos, tā kļūstot par milzīgu impēriju. Persijas ekspansija Kīra Lielā laikā būtiski atšķīrās no veida, kā zemes un tautas sev pakļāva agrākie tirāni. Ja, piemēram, asīrieši parasti lietoja nežēlīgu militāru spēku un visur, kur tie iebruka, asinis lija straumēm, Kīrs jaunas teritorijas Persijas kundzībai pakļāva vairāk ar diplomātisku veiklību un viltu. Šīs teritorijas apdzīvojošās tautas persieši parasti iekļāva savas valsts struktūrā, bieži piešķirot tām samērā plašas pašpārvaldes tiesības, atšķirībā no asīriešiem, kas piekopa plašas tautu deportācijas ar mērķi tās pārtautot. Šinī ziņā Persiju nereti mēdz dēvēt par vēsturē pirmo federālo valsti vai impēriju, kurā līdzās dzīvoja simtiem tautu un pastāvēja iecietība starp dažādām reliģijām. Politekonomijas, valsts pārvaldes un sabiedrisko attiecību kontekstā tas ir vērtējams kā nozīmīgs jaunievedums visai tālākai cilvēces pieredzei. Pēc Kīra nāves šie sasniegumi turpināja pilnveidoties tālāk.

Tā, persiešu valdnieks Dārijs I (522.-486. gadā p.m.ē.) visu valsti sadalīja satrapijās — administratīvās vienībās ar samērā lielu autonomijas pakāpi. Tām bija jāmaksā stingri noteikti nodokļi, jāapgādā karaspēks, jāuztur ceļi, tilti u.c. Lai satrapiju pārvaldnieki — satrapi, neiegūtu pārāk lielu varu, viņu rīcībā karaspēks netika nodots. Vienotā impērijas karaspēka komandieri bija pakļauti tieši valdniekam. Tādējādi Dārijs I valstī precīzi nošķīra militāro un civilo varu, kā arī, lietojot mūsdienu terminoloģiju — ārpolitiku un iekšpolitiku. Tas bija vēl viens nozīmīgs ieguldījums civilizācijas valsts pārvaldīšanas pieredzē.

Lielā decentralizācija un milzīgā valsts teritorija lika īpašu uzmanību pievērst saziņai. Piemēram, tika izveidots plašs ceļu tīkls, bet uz visiem svarīgākajiem ceļiem apmēram 25 km attālumā cita no citas bija izvietotas pasta stacijas, kur tika nomainīti zirgi un vedēji un kur gan vieni gan otri, kā arī ceļotāji varēja atpūsties. Līdz ar to var teikt, ka persieši bija pirmie, kas sāka veidot loģistiku kā sistēmu. Tas bija viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, pateicoties kuriem Persijā strauji attīstījās gan saimniecība, gan daudzveidīga, daudznacionāla kultūra. Tieši persiešu laikā izveidojās lielā mērā vienota Vidējo Austrumu kultūra, dzīvesveids un tradīcijas ar daudzām arī mūsdienās šim reģionam raksturīgajām īpatnībām.

Persijas varenība tomēr nebija ilgstoša. Tā zaudēja grieķiem Persiešu karus, kuru rezultātā Persijas varenība sāka arvien vairāk izplēnēt. Nāvējošu triecienu Persijas impērijai deva Maķedonijas Aleksandra karaspēks, vairākkārt sagraujot persiešu spēkus 334.-331. gados p.m.ē. Maķedonieši pielietoja inovatīvu militāro stratēģiju, kas deva lielas priekšrocības pār citu valstu spēkiem.

Neskatoties uz šīm un daudzām vēlākām militārām neveiksmēm, kas mijās arī ar veiksmēm, Persija ilgi pārdzīvoja Maķedoniju. Pēc Maķedonijas Aleksandra negaidītās nāves starp viņa ģenerāļiem sekoja ilgstoša ķīvēšanās par Persijas troni. To beidzot ieguva Selecuss I, kas atjaunoja Persijas impērijas robežas līdz Indai, pakļāva Babiloniju un Sīriju, kā arī visu Mazāziju. Selucīdu dinastija, kas bija arī faktiskie Maķedonijas valdnieki, pārvaldīja impēriju līdz pat 2. gadsimtam p.m.ē. Kopumā senās Persijas vēsture skaitāma līdz pat mūsu ēras 7. gadsimtam, kad to iekaroja arābi.

1906. gadā tika pieņemta pirmā Persijas konstitūcija un valsts kļuva par konstitucionālu monarhiju. 1920. gada jūnijā ar Padomju Krievijas kara flotes palīdzību tika izveidota Gīlānas Padomju Republika, ko 1921. gada jūnijā pārdēvēja par Persijas Padomju Sociālistisko Republiku un tās armiju par Persijas Sarkano armiju. Pēc neilga pilsoņu kara 2. novembrī varu Gīlgānā pārņēma Persijas valdības armija.

1925. gadā Persijas aizsardzības ministrs Rezā hans gāza no troņa šahu Ahmadu un tika pasludināts par Rezā šahu Pehlevī. 1935. gadā viņš vērsās pie Nāciju Līgas ar prasību, lai Persijas valsts tiktu oficiāli saukta par Irānas imperiālo valsti jeb Irānas Šahanšahu valsti (Dowlat-e Shâhanshâhi-ye Irân). Otrā pasaules kara sākuma posmā pēc Molotova—Ribentropa pakta un Austrumeiropas sadalīšanas ietekmes zonās 1940. gada 13.—14. novembrī pēc Staļina iniciatīvas Berlīnē notika Molotova un Ribentropa sarunas par PSRS pievienošanos Ass valstīm un visas pasaules sadalīšanu ietekmes zonās. Pēc Vācijas piedāvājuma PSRS pienācās Britu Indija un Vidējie Austrumi, ieskaitot Irānu un Persijas līča arābu zemes. Tomēr PSRS pieprasīja arī Turciju un Balkānu valstis, tādēļ sarunas nenoveda pie PSRS pievienošanās Vācijas—Itālijas—Japānas militārajai savienībai.^[1]

Pamatraksts: Irānas britu-padomju okupācija

Pēc tam, kad Vācija 1941. gada 22. jūnijā sāka karu pret PSRS, tā pievienojās Sabiedrotajām valstīm. Tā kā Irāna pasludināja neitralitāti un nepiekrita tās dzelzceļu izmantošanai britu ieroču transportam no Persijas līča ostām uz PSRS, tad Lielbritānija un PSRS noslēdza vienošanos par šaha gāšanu, Irānas okupāciju un sadalīšanu. Militārā invāzija ar kodēto nosaukumu "Savstarpējs atbalsts" (angļu: Operation Countenance, krievu: Иранская операция Согласие) notika no 1941. gada 25. augusta līdz 17. septembrim. Tās laikā Sarkanā armija okupēja Irānas ziemeļdaļu, bet Lielbritānija dienviddaļu. Irānas šahs devās trimdā uz ārzemēm, okupējošās valstis par šahu iecēla viņa dēlu Mohammadu Rezā Pehlevī. Lai iegūtu pastāvīgu kontroli pār okupētajam teritorijām, PSRS 1945. gada beigās Irānas ziemļrietumu daļā izveidoja marionešu valstis — Azerbaidžānas Demokrātisko Republiku (krievu: Демократическая республика Азербайджан) un Mahabadas Republiku (krievu: Мехабадская республика) Irānas Kurdistānā. Britu spēki atstāja Irānu 1946. gada martā, bet PSRS kavējās ar savas armijas izvešanu un izveda savu karaspēku tikai 1946. gada decembrī. Irānas karaspēks ieņēma Azerbaidžānas un Mahabadas republikas un to vadītāji aizbēga uz PSRS.

1953. gadā notika ASV un Lielbritānijas atbalstīts valsts apvērsums, pēc kura pieauga šaha vara un Irāna kļuva par ciešu rietumuvalstu sabiedroto.

Irānas islāma revolūcijas laikā 1979. gadā no varas gāza Irānas šahu Mohammadu Rezā Pehlevī. Valstī tika nodibināta teokrātiska islāma republika, kuru vadīja ajatolla Rūhollāhs Mūsavī Homeinī. Revolūciju bija izraisījusi vispārējā neapmierinātība ar šaha korumpēto un represīvo režīmu. Revolūcija pārsteidza pasauli, jo atšķirībā no citām revolūcijām, to nevadīja politiska ideoloģija vai nacionālisms, bet islāma reliģija.^{[nepieciešama atsauce]} Revolūciju var iedalīt divās fāzēs: pirmajā fāzē liberāļu, kreiso un islāmistu koalīcija gāza šaha varu; otrajā fāzē, ko bieži sauc par Islāma revolūciju, pie varas nāca Homeinī.

Šajā laikā tika iznīdēta Rietumu dzīvesveida radītā ietekme, valstī tika ieviesti stingri islāma likumi. Irānas iedzīvotāji pašlaik ir dziļi reliģiozi, un islāma ticība stipri ietekmē visas dzīves jomas.

Pamatraksts: Irānas—Irākas karš

1980. gadā Irānā iebruka Irākas karaspēks un sekojošajā astoņus gadus ilgajā karā gāja bojā vairāk nekā 400 000 valsts iedzīvotāju.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Irānas vēsture.

• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l

Šis ar Irānu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l