[go: up one dir, main page]
More Web Proxy on the site http://driver.im/Pāriet uz saturu

Hidrohlortiazīds

Vikipēdijas lapa
Hidrohlortiazīds

Hidrohlortiazīda struktūrformula

Hidrohlortiazīda molekulas modelis
Citi nosaukumi 6-hlor-7-sulfamoil-3,4-dihidro-2H-1,2,4-benzotiadiazīn-1,1-dioksīds,
hidrohlorotiazīds, dihlotiazīds, disalunils, diumelusīns, esidrekss, ezidrekss, ezidrikss, hidrodiurils, hidrosaluretils, hipotiazīds
CAS numurs 58-93-5
Ķīmiskā formula C7H8ClN3O4S2
Molmasa 297,74 g/mol
Kušanas temperatūra 274 °C
Šķīdība ūdenī 722 mg/l

Hidrohlortiazīds ir diurētiska (urīndzenoša) viela no tiazīdu grupas.[1]

Hidrohlortiazīda tirdznieciskie sinonīmi: Dichlothiazidum, Dichlotride, Dichydran, Dihydrochlorthiazid, Disalunil, Esidrex, Esidrix, Hidrosaluretil, Hydrex, Hydril, Hydro-Diuril, Hydro-Saluric, Hydrothide, Hypothiazide, Nefrix, Novodiurex, Oretic, Panurin, Unazid, Urodiazin, Vedidrex.

Ķīmiskās īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hidrohlortiazīds ir balts vai dzeltenīgi balts kristālisks pulveris. Ļoti vāji šķīstošs ūdenī, vāji šķīstošs etilspirtā, labi šķīstošs stipri sārmainos šķīdumos.[1]

Pēc ķīmiskās uzbūves pieder benzotiadiazepīnu atvasinājumu grupai, kura C(7) pozīcijā satur sulfonamīdu grupu. Šīs grupas esamība padara hidrohlortiazīdu radniecisku diakarbam.[1]

Darbības mehānisms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hidrohlortiazīda diurētiskā darbība pamatojas uz nātrija un hlora jonu reabsorbcijas samazināšanas nieru līkumoto kanāliņu proksimālajā daļā, daļēji arī distālajā daļā. Kālija un bikarbonātu reabsorbcija arī tiek pavājināta, taču mazāk. Sakarā ar nozīmīgu nātrijurēzes paaugstināšanos ar vienlaicīgu hlorīdu pastiprinātu izdali hidrohlortiazīdu uzskata par aktīvo salurētisko vielu. Nātrijs un hlors izdalās no organisma vienādos daudzumos.[1]

Preparāts dod urīndzenošu efektu kā pie alkalozes, tā arī pie acidozes. Ilgstoši lietojot, preparāta iedarbība nekļūst vājāka.[1]

Bezcukura diabēta gadījumos hidrohlortiazīds, kā arī citi benzotidiazepīnu grupas diurētiķi, rada "paradoksālu" efektu, mazinot poliūriju (pārmērīgu urīna izdali). Novēro arī slāpju sajūtas mazināšanos. Ievērojami samazinās palielināts asins plazmas osmotiskais spiediens, kas pavada šo slimību. Šīs darbības mehānisms nav skaidrs.[1]

Pielietošana medicīnā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā diurētisku preparātu nozīmē pie lielā un mazā asinsrites loka sastrēguma, saistīta ar sirds-asinsvadu nepietiekamību; aknu cirozes ar portālo hipertensiju; nefozes un nefrīta (izņemot smagas progresējošas formas ar kamoliņu filtrācijas mazināšanos); grūtnieču toksikozes (nefropātija, tūskas, eklampsija); premenstruālos stāvokļos, ko pavada sastrēguma parādības.[1]

Hidrohlortiazīds neļauj aizkavēties nātrijam un ūdenim organismā kortikosteroīdu lietošanas gadījumos, tāpēc to izmanto pie tūskas, kas parādās no virsnieru garozas hormonu un hipofīzes adrenokortikotropā hormona iedarbības. Hidrohlortiazīds pazemina šo hormonu iedarbībā palielinātu arteriālo spiedienu.[1]

Pielieto arī arteriālas hipertensijas, kuru pavada asinsrites nepietiekamība, bezcukura diabēta, glaukomas gadījumos.[1]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 Машковский М.Д. Лекарственные средства. — 16-е изд., перераб., испр. и доп. — М.:Новая волна, 2012. — 1216 с. ISBN 978-5-7864-0218-7