Haizivis

Haizivis Selachimorpha
Melnspuru rifu haizivs (Carcharhinus melanopterus)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Skrimšļzivis (Chondrichthyes)
Apakšklase	Plātņžauņi (Elasmobranchii)
Virskārta	Haizivis (Selachimorpha)
Sinonīmi
Selachii
Haizivis Vikikrātuvē

Haizivis (Selachimorpha) ir plātņžauņu apakšklases (Elasmobranchii) skrimšļzivju virskārta. Pie plātņžauņu apakšklases pieder arī raju virskārta (Batoidea). Pasaulē ir vairāk kā 440 mūsdienās dzīvojošu haizivju sugu, kas iedalītas 8 kārtās, no tām 6 kārtas ir izmirušas. Visas haizivis ir plēsīgas zivis.

Haizivis dzīvo sāļajos jūras ūdeņos visā pasaulē; gan ziemeļos, gan dienvidos. Tomēr lielākajai daļai haizivju patīk siltie tropu ūdeņi.^[1] Bet ir daži izņēmumi, kā vēršhaizivs (Carcharhinus leucas) un upju haizivs (Glyphis), kas spēj peldēt gan sāļajos jūras ūdeņos, gan saldūdeņos.^[1] Haizivis pamatā dzīvo 2000 metru dziļumā, dažas dzīvo vēl dziļākos ūdeņos, tomēr dziļāk par 3000 m to parasti nav. Dziļuma rekords pieder kādai portugāļu dzeloņzivij (Centroscymnus coelolepis), kas tika reģistrēta 3700 metru dziļumā.

Haizivīm raksturīgākā pazīme ir skrimšļa skelets un cigārveida ķermeņa forma. Tām nav žaunu vāku, bet ir tikai 5—7 žaunu spraugas. Tām nav arī peldpūšļa, tāpēc šīm zivīm nepārtraukti ir jāpeld, lai nenosmaktu un lai nenogrimtu.

Haizivīm ir ļoti labi attīstīta oža — tās sajūt asinis no ļoti liela attāluma. Haizivīm uz galvas ir sensori, kas uztver upuru elektriskos laukus. Zinātnieki uzskata, ka haizivīm ir arī ļoti laba dzirde, un tās var dzirdēt trokšņus no vairāku kilometru attāluma.^[2] Haizivīm ir vāja redze. Ja jūrā nākas sastapties ar haizivi, tad jāpaliek nekustīgi guļam, jo haizivs var neredzēt cilvēku, toties ļoti jutīgi uztver elektriskos impulsus, ko izdala cilvēka locītavas, kad tas mēģina peldēt.

Dažādām haizivīm ir dažāds dzīves garums, bet vidējais ir 20—30 gadi. Rekordiste ilgdzīvotāja ir dzelkņu haizivs (Squalus acanthias),^[3] kas var nodzīvot vairāk kā 100 gadus. Pastāv viedoklis, ka arī vaļhaizivs (Rhincodon typus) dzīvo ilgāk par 100 gadiem.^[4]

Haizivju āda ir īpatnēja, jo ir klāta ar ļoti sīkām, asām zvīņām, kas pasargā haizivis no ievainojumiem un parazītiem, kā arī uzlabo kustības dinamiku. Pagātnē haizivs ādu izmantoja smilšpapīra vietā.^[4]

Tām ir vairāki "komplekti" ar aizvietojamiem zobiem. Haizivju zobi nav savienoti ar žokļiem, bet iestiprināti tikai mīkstajās smaganās. Ir haizivju sugas, kurām zobi aizvietojas visu mūžu; tās var zaudēt 30 000 zobu savas dzīves laikā. Ir haizivis, kurām zobi nomainās ik pa 8—10 dienām, citām vairāku mēnešu laikā. Visām haizivīm ir vairākas rindas ar zobiem. Ārējā rinda 30 grādos karājas ārā no mutes. Apakšžokļa zobi ir paredzēti upura turēšanai, bet augšžokļa zobi upura plosīšanai.

Haizivīm ir īpatnējas astes. Aste haizivi atbalsta peldēšanas laikā, piešķirot peldējumam ātrumu. Dažādām haizivīm ir dažādas astes, to forma ir saistīta ar dažādo dzīves stilu, bet kopumā astes augšējā spura ir lielāka par apakšējo, tas ļauj haizivij strauji bremzēt, peldēt lēni, strauji uzņemt ātrumu un ilgstoši, ātri peldēt. Haizivis ir ļoti veiklas plēsējas. Bet ir haizivis, kurām astes abas spuras ir apmēram vienā izmērā, piemēram, luminiscējošā haizivs (Isistius brasiliensis), kuras astes abas daļas ir platas un luminiscējošas, tādā veidā piesaistot medījamās zivis.^[5]

Haizivju izmēri ir ļoti dažādi, mazākās ir pundurhaizivis (Etmopterus perryi), kas dzīvo dziļos ūdeņos, un to ķermeņa garums ir tikai 17 cm. Lielākās ir vaļhaizivis (Rhincodon typus), kas var sasniegt 20 metru garumu un svaru ap 14 tonnām, tā barojas tikai ar jūras planktonu un sīkām zivtiņām, kāšot jūras ūdeni.

Haizivīm ir gan tēviņi, gan mātītes, tēviņiem ir labi saskatāms dzimumlocekļa pāris, kas atgādina skavu. Haizivīm atšķirībā no citām zivīm ir cita vairošanās stratēģija, tās nenērš lielu daudzumu ikru, bet dēj nelielu daudzumu olu, zilā haizivs (Prionace glauca) dēj apmēram 135 olas, bet ir haizivis, kas audzē vienu vai divas olas.^[6] Haizivīm ir trīs dažādi vairošanās veidi:^[7]

• Dažas haizivis dēj olas. Tās ir apmēram 30% no visām haizivīm.^[1] Visbiežāk olas atrodas olu "somā", kas aizsargā mazās haizivs attīstību. Olu somas ārējais apvalks ir līdzīgs ādai. Šīs somas mēdz saukt par nāru maciņiem, kad tās tukšas tiek izskalotas pludmales smiltīs. Šai haizivju grupai pieder, piemēram, ragahaizivs (Heterodontus francisci), brūnā kaķhaizivs (Apristurus brunneus), dendijhaizivs (Cephaloscyllium ventriosum).
• Dažas haizivis ir dzīvdzemdētājas. Mazā haizivs ir saistīta ar māti ar placentu, tā attīstās un piedzimst līdzīgi jūras zīdītājiem, tikai atšķirībā no zīdītāju mazuļa ir jau pilnīgi funkcionējoša plēsoņa. Kā piemēru šai grupai varēru minēt gludo āmurzivi (Sphyrna zygaena), tīģerhaizivi (Galeocerdo cuvier) vai gumijas haizivi (Mustelus antarcticus).
• Lielākā daļa haizivju savas olas iznēsā olvadā. Olvadā, kas piepildīts ar īpašu sekrētu atrodas mazās haizivs olas dzeltenums, kas paliek olvadā, kamēr no olas dzeltenuma attīstās mazulis, tas olvadā nobriest, paaugas un tad piedzimst jau kā gatava plēsoņa. Ir haizivis, kuru pirmais izšķīlies mazulis apēd pārējās olas, un turpina olvadā attīstīties viens pats, tas dod iespēju mazulim pieaugt pietiekami lielam pirms piedzimšanas. Pēc padziļinātiem pētījumiem zinātnieki ir nonākuši pie slēdziena, ka vaļhaizivs (Rhincodon typus), par kuru ilgu laiku valdīja uzskats, ka tā dēj olas, ir pašapaugļošanās haizivs. Bet jūrā atrastās vaļhaizivs olas ir haizivs izmestās liekās olas, kas traucē attīstīties pirmajam embrijam. Lielākā daļa haizivju dzemdēt dodas uz sēkļiem, rifiem vai upju deltām, lai pasargātu jaundzimušos no citām haizivīm. Milzu haizivs (Cetorhinus maximus) un krokjoslu haizivs (Chlamydoselachus anguineus) ir vienas no ilgākajām mazuļu nēsātājām un audzētājām. Šis laiks iespējams ir ilgāks pat par 24 mēnešiem, tomēr zinātniekiem trūkst precīzu novērojumu.

Ir divi dokumentēti gadījumi, kad haizivij ir notikusi pašapaugļošanās. Zinātniekiem šobrīd nav zināmas šī proces detaļas, bet ģenētiskie pētījumi liecina, ka pašapaugļotais mazulis ir mātes klons, kuram nepiemīt jaunas, individuālas īpašības. Zinātniekiem trūkst datu arī par to, vai šāda spēja pašapaugļoties ir visām haizivīm vai tikai dažām sugām. Zinātnieki pieļauj, ka savvaļā tas notiek ļoti reti, jo šāds pastāvīgs ieradums novestu pie sugas pašiznīcināšanās.^[8]

2006. gadā tika veikts padziļināts pētījums par haizivju uzbrukumiem cilvēkiem. No 96 uzbrukumiem 62 bija pēķšņi, negaidīti uzbrukumi, 34 netika iereģistrēti kā pēkšņi uzbrukumi, no kuriem 16 bija cilvēku izprovocēti uzbrukumi. Vidējais nogalināto cilvēku skaits laikā no 2001. gada līdz 2006. gadam bija 4,3 cilvēki gadā.^[9]

Cilvēkam no vairāk kā 400 haizivju sugām ir bīstamas tikai 4 sugas, kuras mēdz uzbrukt pēkšņi:^[10] baltā haizivs (Carcharodon carcharias), okeāna baltspuru haizivs (Carcharhinus longimanus), tīģerhaizivs (Galeocerdo cuvier) un vēršhaizivs (Carcharhinus leucas). Lai gan visas šīs četras sugas ir filmētas okeānos bez aizsargbūriem.

Haizivis pasaulē dzīvoja jau pirms 450—420 miljoniem gadu ordovika periodā,^[11] pirms uz sauszemes bija parādījušies mugurkaulnieki.^[12] Ne visi zinātnieki piekrīt tam, ka šīs senās haizivis bija "īstas" haizivis.^[13] Visvecākās haizivis, par kurām zinātnieki ir vienisprātis, ir 420 miljonus gadu vecas. Pirmās haizivis izskatījās savādāk, nekā haizivis mūsdienās.^[14] Haizivis, kas izskatījās apmēram tāpat, kā haizivis izskatās šodien, dzīvoja pirms apmēram 100 miljoniem gadu.^[15]

Lielos daudzumos tiek atrasti fosilie haizivju zobi. Retu reizi ir atrasti skeleta fragmenti. Tā kā haizivij dzīves laikā izaug vairāki 10 tūkstoši zobu, tad nav pārsteigums, ka visbiežāk atrod tieši zobus. Kaulu vietā haizivīm ir skrimšļi, kas viegli noārdās pēc haizivs nāves.

Viena no senākajām un primitīvākajām haizivīm, par kuru zinātniekiem ir pietiekami daudz faktu materiāla, ir Cladoselache, kas dzīvoja pirms 370 miljoniem gadu. Tā bija 1 metru gara un izskatā līdzīga baltajai haizivij (Carcharodon carcharias), bet tās zobi neaizvietojās tik regulāri kā mūsdienu haizivīm.

Haizivis, kas dzīvoja pirms 300—150 miljoniem gadu, var iedalīt divās grupās: akantodes (Acanthodii), kas dzīvoja saldūdenī un izmira apmēram pirms 22 miljoniem gadu, un hibodonti (Hybodontiformes), kas pamatā apdzīvoja okeānus, bet spēja dzīvot arī saldūdenī.^[16]

Mūsdienu haizivis sāka parādīties pirms 100 miljoniem gadu. Viena no jaunākajām haizivju dzimtām ir āmurzivju dzimta (Sphyrnidae), kas parādījās eocēnā.^[17] Vecākie baltās haizivs (Carcharodon carcharias) fosilie zobi, kas ir atrasti, ir 60—65 miljonus gadu veci. Ap šo laiku izmira dinozauri.

• Haizivju virskārta (Selachimorpha)
  • kārta: Buļļgalvuhaizivjveidīgās (Heterodontiformes)
  • kārta: Daudzžaunhaizivjveidīgās (Hexanchiformes)
  • kārta: Dzelkņuhaizivjveidīgās (Squaliformes)
  • kārta: Eņģeļhaizivjveidīgās (Squatiniformes)
  • kārta: Makreļhaizivjveidīgās (Lamniformes)
  • kārta: Paklājhaizivjveidīgās (Orectolobiformes)
  • kārta: Rekviēmhaizivjveidīgās (Carcharhiniformes)
  • kārta: Zāģdegunhaizivjveidīgās (Pristiophoriformes)
  • † kārta: Cladoselachiformes
  • † kārta: Eugeneodontida
  • † kārta: Hybodontiformes
  • † kārta: Iniopterygia
  • † kārta: Symmoriida
  • † kārta: Xenacantiformes

• Haizivju nosaukumi latviski
• ES veiks pasākumus haizivju aizsardzībai
• Haizivs foto^{[novecojusi saite]}
• Shark utilization
• Skin of the Teeth
• Shark