Kaupo

Šim rakstam ir vēlama infokaste vai arī esošā ir jāmaina. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Kaupo no Turaidas (latīņu: Kaupo, vidusaugšvācu: Kōpe, "Jēkabs") (? — 1217. gada 22. septembrī) bija Turaidas novada līvu valdnieks. Indriķa hronikā Kaupo minēts kā quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida t.i., gandrīz ķēniņš un Turaidas līvu vecākais.

Viņam piederēja īpašumi Gaujas labajā krastā, bet galvenā rezidence bija Turaidas pils. Kļuvis par līvu galveno karavadoni un kritis 1217. gada 22. septembrī Svētā Matīsa dienas kaujā krusta karā pret Sakalas igauņiem.

Mūsdienās Kaupo personība tiek pretrunīgi vērtēta. Vieni viņu uzskata par savas dzimtenes un tautas nodevēju, citi — par reālpolitiķi, kurš saprata, ka nav līvu spēkos cīnīties ar vācu iebrucēju pārspēku.^[1][2]

Nav droši zināms, kad Kaupo pieņēmis kristīgo ticību. Tas noticis vai nu 1200. gadā, vai arī jau agrāk, 1192. gadā, kad Indriķa hronikā aprakstīta kāda ievainota Turaidas līvu karavīra izdziedināšana un kristīšana, ko veicis Turaidas priesteris Teoderihs no Turaidas. Pirmo reizi Indriķa hronikā Kaupo nosaukts vārdā 1200. gadā, kad bīskaps Alberts uzaicināja līvu vecākos uz dzīrēm. Dzīru laikā līvu vecākie tika sagūstīti. Tādā veidā Alberts panāca miera noslēgšanu ar līviem un vecākos atbrīvoja tikai pēc tam, kad tie deva ap 30 zēnu kā ķīlniekus. Pēc kristīšanās viņš ieguvis kristīgo vārdu Jēkabs.

1203. gadā vasarā Kaupo kopā ar Daugavgrīvas klostera abatu Teoderihu devās ceļojumā uz Romu pie pāvesta Inocenta III, kurš apvaicājies par Livonijas tautām un audiences laikā apdāvinājis Kaupo ar 100 zelta gabaliem. Ceļojums notika bīskapa Alberta politiskajās interesēs, kas centās kļūt neatkarīgs no Brēmenes arhibīskapa. Pēc Rietumeiropas ceļojuma, no kura Kaupo atgriezās 1204. gada rudenī, viņš kļuvis ļoti uzticīgs katolicismam un tā politikai.

1206. gadā līvu sacelšanās laikā, Turaidas līvi padzina krustnešu sabiedroto Kaupo un nopostīja viņa īpašumus. Lai atgūtu savu zaudēto stāvokli, Kaupo vadīja krustnešu un to sabiedroto zemgaļu kopīgo uzbrukumu Turaidas pilij.

1207. gadā līvu zemes sadalīja Livonijas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis. Kaupo novadu (pars cauponis, Thoreyda videlicet) ar divām pilīm (castrum magnum Cauponis un castrum Cauponis, tagadējo Turaidas un Krimuldas pilsdrupu tuvumā) novērtēja kā trešo daļu no līvu zemēm, kas nokļuva bīskapa Alberta tiesā.

Turpmāk Kaupo piedalījās daudzās krustnešu un to sabiedroto militārajās akcijās. 1210. gadā viņš ar savu karadraudzi ieradās palīgā atbrīvot Rīgu no kuršu aplenkuma. Tajā pašā gadā Kaupo piedalījās Cēsu pili aplenkušo igauņu spēku vajāšanā un tai sekojošajā Kaujā pie Imeras upes, kur krita viņa dēls Bertolds un svainis Vane. Arī turpmāk Kaupo regulāri piedalījās militārajās operācijās pret igauņiem, kas apdraudēja viņa īpašumus. Skaidri zināma Kaupo līdzdalība karagājienā uz Sontaganu un trīs karagājienos Sakalas novadā 1211. gadā, kā arī savā pēdējā kaujā - Svētā Matīsa dienas kaujā Sakalā 1217. gadā.

1212. gada Autines sacelšanās laikā Kaupo atteicās pievienoties nemierniekiem un piedāvāja risināt konfliktu sarunu ceļā. Viņš ietilpa bīskapa Alberta sūtītajā miera delegācijā sarunām ar sacelšanās dalībniekiem Satezeles pilī. Sarunu laikā viņš aizstāvēja latviešus un līvus. Taču miera sarunas izrādījās neveiksmīgas un sacelšanās vēlāk tika apspiesta.

Kaupo miris no gūtajiem ievainojumiem pēc šķēpa dūriena nākamajā dienā pēc 1217. gada 21. septembra Vīlandes kaujas. Būdams bez mantiniekiem, viņš savas zemes novēlēja Livonijas bīskapijai. Kaupo mirstīgās atliekas tika pārvestas atpakaļ uz dzimteni, līķi pēc senas līvu—vikingu paražas sadedzināja, bet pelnus apbedīja Kubeseles baznīcā. Pastāv vairākas versijas par Kaupo atdusas vietu (Ikšķiles baznīca, senkapi pie bijušās Krimuldas mācītājmuižas), no kurām pārliecinošākā norāda, ka Kaupo apbedīts Krimuldas baznīcā.^{[nepieciešama atsauce]}

1203. gada vasarā pāvests Innocents III esot apstiprinājis Līvzemes Kaupo dižciltīgā titulu (Lyvo vai Live, no kā vēlāk von Lieven), kā arī ģerboni, kurā attēlotas trīs zelta lilijas purpursarkanā laukā. Līvenu dzimtas piederīgie Kaupo uzskata par savu ciltstēvu. Pēc lēņu grāmatām Līvenu sencis Gerardus Līvo (Lyvo) 1269. gadā un viņa dēls (filius Gerardi Lyvonis) Johannes 1292. gadā bija Rīgas arhibīskapa vasaļi.

Rīgas arhibīskapu vasalis Johans apprecējis Kaupo otro meitu un, pēc vēsturnieka Jirgena fon Ungerna-Šternberga uzskata, arī Ungernu-Šternbergu dzimta cēlusies no Kaupo pēcnācējiem.^[3] Saglabājušās ziņās par to, ka Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīca nosaukta Kaupo mazmeitas Magdalēnas vārdā, kas bijusi pirmā cisterciešu sieviešu klostera priekšniece.^[4]

Mūsdienu Latvijas teritorijas baltu un somugru ciltis pārvaldīja neatkarīgi valdnieki, kuriem bija savas pilis un karadraudzes. Turaidas valdnieks Kaupo bija neatkarīgs un salīdzinoši varens valdnieks, vācu krustneši viņu saukuši par "gandrīz karali". 1203. gadā Kaupo pārgāja kristietībā un par to tika padzīts no Turaidas. Tad Kaupo sabiedrojās ar krustnešiem un kopā ar tiem 1206. gadā uzbruka pats savai pilij Turaidā; pils tika ieņemta un nodedzināta un teritorija nonāca vācu krustnešu kontrolē. Pēc Gaujas līvu zemju sadalīšanas 1207. gadā viņa pilī valdīja Livonijas bīskapa fogts (soģis).

• Kaupo, Latviešu konversācijas vārdnīca. 8.sējums, 16336.—16338.sleja.
• Kaupo, Historia.lv
• Eduards Liniņš (2017. gada 1. februāris). Turaidas lībiešu vadonis Kaupo izvēlēs neatšķīrās no citiem Baltijas cilšu līderiem. Septiņi gadsimti līdz valstij. Latvijas Radio 1. Lsm.lv. Skatīts: 2017. gada 2. februārī.
• Profesors Roberts Feldmanis par Kaupu
• Kaupo — nodevējs? Bandinieks laikmeta spēlē? Anita Bormane, Latvijas Avīze, 18.09.2012.