Vidusaugšvācu valoda

Vidusaugšvācu valoda (vācu: Mittelhochdeutsch; pašnosaukums — Diutsch) ir vācu valodas attīstības posms, kas ilga no aptuveni 1050. līdz 1350. gadam. Vidusaugšvācu valodas priekštece bija senaugšvācu valoda (althochdeutsch), bet turpinājums — jaunaugšvācu valoda (neuhochdeutsch). Vecaugšvācu valoda bija izplatīta lielākajā daļā Viduseiropas, kur kļuva par svarīgu rakstniecības un tieslietu valodu.

Šajā posmā attīstījās vācu daiļliteratūra — dzeja un proza, kuras pamatā bieži vien bija bruņinieku kultūra. Pazīstamākie vidusaugšvācu valodā rakstošie autori bija Valters fon der Fogevaide un Hārtmans fon Aue. Līdzās daiļliteratūrai svarīga loma bija arī vidusaugšvācu valodā sarakstītajiem likumiem un pirmajiem tiesību tekstiem.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vidusaugšvācu valoda.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)