Zināšanas

Pastāv jēdziens a priori un a posteriori, ar kuru mēģina nošķirt divu veida zināšanas. A priori norāda, ka zināšanas iegūtas bez pieredzes, savukārt a posteriori — zināšanas iegūtas pieredzes rezultātā.

Pamatraksts: deklaratīvas zināšanas

Deklaratīvas zināšanas ir zināšanas par faktiem un jēdzieniem (spēj dod objekta aprakstu). Cilvēks ar deklaratīvām zināšanām spēj atbildēt uz jautājumu “Kas tas ir?”. Deklaratīvo zināšanu reprezentācijas veidi vai kodi ir simboli, kas nes noteiktu jēgu. Šajās zināšanās ietilpst arī konstruktīvās zināšanas, tas ir, zināšanas par objektu struktūru un savstarpējām sakarībām, objektu raksturojošās zināšanas.

Procedūru jeb darbību zināšanas ir prasme rīkoties noteiktās situācijās. Piemēram, cilvēks prot braukt ar velosipēdu, kas norāda, ka viņam ir šīs zināšanas par šo procesu. Procedūru zināšanas ir arī izpratne, kā rīkoties, piemēram, ārkārtas situācijā.

Vispārīgas zināšanas ir informācija, kas tiek uzkrāta dzīves laikā no dažādiem informācijas avotiem un medijiem. Šajās zināšanās nav iekļauta specifiska mācīšanās kāda noteiktā sfērā. Vispārīgās zināšanas ir daļa no intelekta un gudrības.

Verbālās zināšanas iedalās kvantitatīvajās un kvalitatīvajās (Zadē izplūdušo kopu teorija) zināšanās.

Pamatraksts: epistemoloģija

 

Epistemoloģija ir zināšanu teorija. Tā ir zinātnes filozofijas nozare, kas pēta patiesības priekšnosacījumus. Epistemoloģijā vēl pēta izziņas robežas, metodes un drošticamību. Būtībā tajā pēta, kā cilvēki zina to, ko zina. Tās uzdevums ir zināšanu problemātikas filozofiska izpēte.

Epistemoloģijas pamatā ir izziņa par to, kā cilvēki var zināt par apkārtējo pasauli un kādā veidā viņi iegūst zināšanas. Epistemoloģija cenšas skaidrot, ko un kā iespējams zināt, aplūko atziņu dabu un cenšas noskaidrot cilvēka izpratnes robežas. Centrālie jautājumi ir atziņu izcelsme, to pamatojamība un pārbaudāmība.

Pamatraksts: zināšanu pārvaldība

Zināšanu pārvaldība ir pamats zināšanu radīšanai, iegūšanai, uzkrāšanai, analīzei un efektīvai izmantošanai, kas ietver sevī zināšanu koplietošanu, ar mērķi radīt papildus vērtību. Zināšanu pārvaldības sistēmai nepieciešams savienot cilvēkus ar kādas organizācijas zināšanām, informāciju, datiem, ekspertiem un ekspertīzēm īstajā laikā un vietā, kā arī savienot ārējo vidi ar organizāciju. Nogādāt intelektuālo kapacitāti zināšanu darbiniekiem, kas ikdienā pieņem lēmumus dažāda veida organizācijās.

Viens no zināšanu pārvaldības uzdevumiem ir nodrošināt zināšanu kodēšanu tādā formā, lai būtu iespējams pārraidīt un saglabāt to, kas citādi tiek pazaudēts. Tā ir cilvēku resursu pārvēršana intelektuālos aktīvos – dokumentos, rasējumos, datorprogrammās, datos, procesos, izgudrojumos – un vēlāk intelektuālajā īpašumā – patentos, autortiesībās, preču zīmēs, tirdzniecības noslēpumos.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zināšanas.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)