Manioka
Ēdamā manioka (Manihot esculenta), arī kasava, ir eiforbiju dzimtas krūms ar ēdamiem gumiem, kuru kultivē tropu un subtropu reģionos. Manioka domesticēta pirms 10 000 gadiem mūsdienu Brazīlijas teritorijā, kas ir arī šī auga dabiskais izplatības areāls. Maniokas gumi ir bagāti ar cieti, un valstīs, kur to audzē, it sevišķi Āfrikā, tā ir ļoti nozīmīgs pārtikas produkts. No maniokas iegūtos attīrītās cietes putraimus sauc par tapioku.[1] Celiakijas slimnieki manioku var izmantot kā kviešu aizstājēju, jo tā nesatur glutēnu. To izmanto arī kā lopbarību, un vairākās valstīs tiek pētīta iespēja no maniokas ražot biodegvielu.
| Ēdamā manioka Manihot esculenta (Crantz, 1766) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Malpīgiju rinda (Malpighiales) |
| Dzimta | Eiforbiju dzimta (Euphorbiaceae) |
| Apakšdzimta | Crotonoideae |
| Cilts | Manioku cilts (Manihoteae) |
| Ģints | Maniokas (Manihot) |
| Suga | Ēdamā manioka (Manihot esculenta) |
 Ēdamā manioka Vikikrātuvē | |
Maniokas gumi neapstrādātā veidā ir ļoti indīgi, jo satur cianogēnos glikozīdus linamarīnu un lotaustralīnu. Šie glikozīdi sadaloties atbrīvo acetonciānhidrīnu un tam līdzīgas toksiskas vielas, kas savukārt sadalās līdz zilskābei.[2] Tādēļ manioka pirms lietošanas uzturā rūpīgi jāsasmalcina, jāizmērcē ūdenī un jānovāra vai jāizkaltē, lai atbrīvotos no cianīdiem. Atsevišķās kopienās arī maniokas lapas tiek izmantotas uzturā, bet arī tās pirms lietošanas ir pareizi jāapstrādā, lai atbrīvotos no cianogēnajiem glikozīdiem.
Audzēšana
labot šo sadaļuLai arī maniokas dabiskais izplatības areāls ir Dienvidamerika, mūsdienu Brazīlijas rietumi, mūsdienās to visvairāk audzē Āfrikā. To 16. gadsimtā portugāļu jūrasbraucēji pārveda uz Āfriku, kur izkonkurēja vietējās lauksaimniecības kultūras. Mūsdienās tā ir viena no nozīmīgākajām kultūrām vairākās Āfrikas valstīs. Pēc FAOSTAT datiem 2020. gadā Āfrikā ieguva 64% no visas pasaules maniokas ražas.[3] Visvairāk maniokas iegūst Nigērijā, Kongo DR, Taizemē, Ganā, Indonēzijā un Brazīlijā.[3]
Vairākas maniokas pazīmes padara to par ideālu kultūraugu sausos apgabalos un sausuma periodos. Pirmkārt, tas sausuma periodā nenonīkst un turpina augt, kad atkal iegūst ūdeni, kā arī spēj augt neauglīgās augsnēs, kur citi kultūraugi nespēj augt. Otrkārt, ražu var novākt dažādos laikos no audzēšanas sākuma, sākot no sešiem mēnešiem līdz trim gadiem, pretēji citiem kultūraugiem, kur raža jānovāc noteiktos periodos. Treškārt, ražība no hektāra un audzēšanas ilguma ir lielāka nekā citiem izplatītiem kultūraugiem pie vienāda mitruma daudzuma augsnē. Ceturtkārt, maniokas audzēšana ir salīdzinoši vienkārša un prasa maz rūpju, piemēram, nezāļu ravēšana, kā arī maniokas gumus mazāk skar kukaiņi un citi kaitēkļi.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Tēzaurs — tapioka
- ↑ Cereda, M. P.; Mattos, M. C. Y. (1996). "Linamarin: the Toxic Compound of Cassava". Journal of Venomous Animals and Toxins 2: 06–12. doi:10.1590/S0104-79301996000100002.
- ↑ 3,0 3,1 «FAOSTAT». Skatīts: 2022. gada 20. jūlijā.
Ārējās saites
labot šo sadaļuVikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Manioka.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)
| Šis ar botāniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |