[go: up one dir, main page]
More Web Proxy on the site http://driver.im/Pāriet uz saturu

Tītiņš

Vikipēdijas lapa
Tītiņš
Jynx torquilla (Linnaeus, 1758)
Tītiņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaDzilnveidīgie (Piciformes)
DzimtaDzilnu dzimta (Picidae)
ApakšdzimtaTītiņu apakšdzimta (Jynginae)
ĢintsTītiņi (Jynx)
SugaTītiņš (Jynx torquilla)
Izplatība

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā
  Sastopams visu gadu kā nometnieks
Tītiņš Vikikrātuvē
Jynx torquilla

Tītiņš jeb grozgalvis (Jynx torquilla) ir maza auguma dzilnu dzimtas (Picidae) putnu suga. Izdala 6 pasugas.[1][2] Tas sastopams Eirāzijā un Āfrikā, lielākā daļa populācijas ir gājputni.[3] Latvijā tītiņš ir parasts ligzdotājs un caurceļotājs. Tas mājo atklātā ainavā, mežos, parkos un dārzos, biežāk izvēloties vietas, kur tuvumā dzīvo skudras. Tītiņš labprāt apmetas arī lauksaimniecības tīrumos, kur tas barojas, pārmeklējot atkailināto zemi starp kultūraugiem.[4]

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tītiņš Latvijā ir parasts ligzdotājs un caurceļotājs
Pateicoties savam pelēkbrūnajam apspalvojumam, tītiņš ir ļoti grūti pamanāms putniņš

Tītiņš ligzdo Eiropas un Āzijas mērenajā joslā. Tas ir plaši izplatīts gandrīz visā Eiropā, izņemot pašus ziemeļus, Islandi un Īriju. Lielbritānijā sastopams vienīgi Skotijā. Areāls no Eiropas uz austrumiem plešas pāri Sibīrijas centrālajai daļai līdz Jakutijai, Sahalīnai, Japānas ziemeļiem un Ķīnas ziemelaustrumiem, no kurienes šaurs areāla atzars iestiepjas līdz Ķīnas centrālajai daļai. Nelielas izolētas populācijas mājo Turcijā, Melnās jūras austrumu malā un Himalaju ziemeļrietumos - Pakistānas un Indijas ziemeļos.[5]

Eiropas un Āzijas rietumu populācijas ziemot dodas uz Āfrikas tropiem, uz dienvidiem no Sahāras, plašā joslā pāri Senegālai, Gambijai, Sjeraleonei rietumos līdz Etiopijai austrumos, bet dienvidos areāls sasniedz Kongo Demokrātisko Republiku un Kamerūnu. Centrālāzijas un Austrumāzijas tītiņi migrē uz Dienvidāziju, sākot ar Irānu un beidzot ar Indijas subkontinentu, un Dienvidaustrumāziju, Japānas dienviddaļu ieskaitot.[3][6] Toties Spānijas un Itālijas pašos dienvidos un Ziemeļāfrikas rietumos dzīvojošie tītiņi ir nometnieki.[3]

Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā tītiņš ir parasts ligzdotājs un caurceļotājs. Tas ir vienīgais no deviņām Latvijas dzilnveidīgo putnu sugām, kas ceļo, lai ziemu pavadītu Āfrikā. Latvijā tas atgriežas maija sākumā. Tā kā pats tītiņš dobumu izkalt nevar, tad tam laicīgi jāieņem brīvs dobums ligzdošanai. Tītiņš ligzdo arī būrīšos, kurus, ja nepieciešams, agresīvi ieņem, padzenot citus putnus. Ligzdu tas neveido un olas dēj tieši uz dēļiem.[7] Latvijā ligzdo tītiņa nominālpasuga - Jynx torquilla torquilla.[5]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Satraucies tītiņš sabož cekulu
Tītiņš var būt diezgan agresīvs pret citām putnu sugām

Tītiņš ir neliela auguma putns, apmēram zvirbuļa lielumā. Tā ķermeņa garums ir 16—18 cm, spārnu plētums 25—30 cm, svars 32—48 g.[8][9] Ārēji tas vairāk atgādina dažus zvirbuļveidīgos putnus, nekā dzilnveidīgos. Tas ir slaids, pelēkbrūni raibs, pagaru kaklu, kuru tas uztraukumā izloka, grozot galvu un šņācot kā čūska, kā arī satraukumā tas uzbož cekulu.[10]

Tomēr kā visiem dzilnveidīgajiem tītiņa pēdām divi vidēji pirksti ir vērsti uz priekšu, bet abi malējie uz atpakaļu, kas nodrošina putniņam spēju staigāt vertikāli pa koka stumbru.[6] Pirmie divi pirksti ir īsāki kā trešais un ceturtais pirksts. Vēl tītiņam, tāpat kā citām dzilnām un dzeņiem, mēle ir lipīga un lidojums ir viļņveidīgs. Tītiņa astes spalvas nav stīvas kā citiem dzilnveidīgajiem, tādēļ tas vairāk uzturas koku zaros, nekā uz stumbriem.

Savu nosaukumu - grozgalvis - tītiņš ieguvis tadēļ, ka spēj pagriezt galvu par gandrīz 180°, bet grozot uz abām pusēm tas var redzēt gandrīz 360° leņķī.[11]

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tītiņu pāris izrāda viens otram uzmanību
Tītiņa olas

Migrācijas pārlidojumus tītiņš veic nakts laikā.[8] Pārlidojuma laikā un ziemošanas vietās tītiņš reizēm veido nelielas grupas, bet vasarā, vairošanās sezonas laikā tas novērojams tikai pāros. Visas vairošanās sezonas laikā var novērot, ka pāris viens otram ik pa laikam izrāda uzmanību - abi putni, pagriezušies viens pret otru, sēž kokā, izslējušies taisni ar atliektu galvu un izstiepuši knābi pret debesīm, vienlaicīgi cilājot galvu augšā lejā. Reizēm galva noliecas uz sāniem un karājas ļengani uz leju, bet citreiz putni, kļūstot arvien satrauktāki, sāk galvu grozīt un enerģiski purināt. Ja to iztraucē perēšanas laikā, tas šņāc kā čuska, vienlaicīgi grozot galvu uz visām pusēm, bet citreiz tas ar aizvērtām acīm saļimst un izliekas miris.[6] Atrodoties uz zemes, tītiņš ienaidnieku tuvumā saļimst un sastingst līdz briesmas ir garām, uzticoties savam pelēkbrūnajam apspalvojumam.[8]

Tītiņam patīk apmesties vecos dārzos un lapu koku parkos, kur aug koki ar kuplām un biezām lapotnēm. Tā klātbūtnei ir pozitīva ietekme uz dārzu, jo tas galvenokārt barojas ar skudrām. Tā apmešanos dārzā ietekmē ne tikai skudru daudzums, bet arī dobumu esamība, jo tītiņš pats dobumus nekaļ. Putnu izplatību negatīvi ietekmē vecu koku un koku puduru izciršana, zemes mēslošana ar minerālmēsliem un apstrādāšana ar pesticīdiem.[12]

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tītiņš galvenokārt barojas ar skudrām un to kāpuriem, bet tas barojas arī ar vabolēm, naktstauriņiem, zirnekļiem un ērcēm. Tas barojas gan uz zemes, gan kokos, pārmeklējot gan zemākos zarus un stumbrus, gan lapotnes augšējos zarus. Pa zemi tas pārvietojas ar īsiem lecieniem, augstu uzslietu asti. Kā visi dzilnveidīgie tītiņš spēj pārvietoties pa koka stumbru vertikāli uz augšu. Tas nekaļ kokā caurumus, bet ar savu lipīgo mēli izvelk kukaiņus no mizas spraudziņām un krociņām. Reizēm tītiņš medī kukaiņus lidojumā.[6]

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lielākajā daļā areāla mājo nominālpasuga

Atgriežoties no siltajām zemēm, tītiņš pirmkārt ieņem teritoriju. Putnis ir diezgan izvēlīgs un cenšas atgriezties pēc iespējas ātrāk, lai pirmais ieņemtu labāko teritoriju. Tītiņš cenšas katru gadu ieņemt savu iemīļoto ligzdošanas teritoriju. Lai gan tītiņš ligzdo dobumā, pats to nekaļ, jo tā knābis nav piemērots nopietnai kalšanai.[7] Tas var ligzdot ne tikai koka dobumā, bet arī būrītī, sienas plaisā, stāvkrasta vai klints iedobē.[6] Tas cenšas izvēlēties pēc iespējas drošāku un pasargātāku vietu no ienaidniekiem. Reizēm tītiņš, ja tas nolūkojis kādu labu, bet jau aizņemtu ligzdošanas vietu, kļūst agresīvs un padzen mazākus par sevi putniņus, izmetot mazputniņa ligzdu ar visām olām vai putnēniem laukā uz zemes.[13] Gadā parasti ir viens perējums, bet, ja barības ir pietiekami, var būt arī otrs perējums.[14]

Ligzdošanas vieta netiek īpaši izklāta, olas tiek dētas uz kailas virsmas. Dējumā ir 7—10 krēmīgi baltas olas. Perē abi vecāki apmēram 12—14 dienas, tomēr galvenā perētāja ir mātīte.[14] Abi vecāki rūpējas par mazuļiem, tos pamatā barojot ar skudrām un skudru kāpuriem.[14] Ligzdu jaunie putni pamet, sasniedzot apmēram 20 dienu vecumu.

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tītiņam ir 6 pasugas:[1][15][16]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Woodpeckers, 2020
  2. ↑ «IBC: Eurasian Wryneck (Jynx torquilla)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 21. novembrī. Skatīts: 2014. gada 6. februārī.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 IUCN: Jynx torquilla
  4. ↑ Mermod, M.; Reichlin, T. S.; Arlettaz, R.; Schaub, M. (2009). "The importance of ant-rich habitats for the persistence of the Wryneck (Jynx torquilla) on farmland". Ibis 151 (4): 731–742. doi:10.1111/j.1474-919X.2009.00956.x
  5. ↑ 5,0 5,1 «Ornitofaunistika: Tītiņš Jynx torquilla». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 23. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 6. februārī.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 Witherby, H. F. (ed.) (1943). Handbook of British Birds, Volume 2: Warblers to Owls. H. F. and G. Witherby Ltd. pp. 292–296.
  7. ↑ 7,0 7,1 Mežos atgriežas grozgalvītis[novecojusi saite]
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 Nature Gate: Wryneck
  9. ↑ В. К. Рябицев. Птицы Урала, Приуралья и Западной Сибири: Справочник-определитель. — Екатеринбург: Изд-во Урал. ун-та, 2001. — С. 347-348. — 608 с. — ISBN 5-7525-0825-8
  10. ↑ Dziedava: Tītiņš
  11. ↑ Songbird Remix: Wryneck
  12. ↑ Coudrain, Valérie; Arlettaz, Raphaël; Schaub, Michael (2010). "Food or nesting place? Identifying factors limiting Wryneck populations". journal of Ornithology 161 (4): 867–880. doi:10.1007/s10336-010-0525-9
  13. ↑ Alerstam, Thomas; Högstedt, Göran (1981). "Evolution of hole-nesting in birds". Ornis Scandinavica 12 (3): 188–193. JSTOR 3676076
  14. ↑ 14,0 14,1 14,2 «ARKive: Wryneck (Jynx torquilla)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 3. februārī. Skatīts: 2014. gada 7. februārī.
  15. ↑ H. Winkler, D. Christie 2002. Family Picidae (Woodpeckers) in del Hoyo, J., Elliott, A., & Sargatal, J., eds. Vol. 7. // Handbook of the birds of the world. — Barcelona: Lynx Edicions, 2002. — ISBN 84-87334-37-7
  16. ↑ Avibase: Eurasian Wryneck (Jynx torquilla) Linnaeus, 1758

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tītiņš
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Tītiņš&oldid=3472639"