Tālmācība

Tālmācība ir studiju forma, kas ir īpaši piemērota strādājošiem cilvēkiem. Latvijā tālmācība aktualizējusies 20. gadsimta 90. gados. Tradicionāli par tālmācību tiek saukta izglītības ieguves forma, kuras pamatā ir pastāvīgas studijas bez tieša un nepārtraukta kontakta ar mācību spēku. Saskaņā ar LR Izglītības likumu, tālmācība tiek definēta kā neklātienes izglītības paveids. Izvēloties tālmācību, pieaugušajam ir jābūt psiholoģiski gatavam rūpīgai studiju kursu apguvei, ir nepieciešams apzināties savas iepriekšējās zināšanas, spējas, intereses, vēlmes un vajadzības. Studējošajam ir jābūt gatavam pastāvīgam mācīšanās procesam. Tālmācībā iesaistīto pieaugušo var saukt par autonomu studējošo, kuru raksturo aktīva līdzdalība studiju procesā, uzskati, ka mācības ir sadarbība ar apkārtējo pasauli. Autonoms studējošais izprot savu mācīšanās stilu, viņam raksturīga aktīva pieeja mācību uzdevumiem, viņš spēj uzņemties risku savu mācību mērķu sasniegšanā, prot pamatot spriedumus un atzinumus.

Studiju modeļi tālmācībā

Neklātienes modelis (the Correspondence model) — dominē rakstveida komunikācija (vēstules, rakstveida materiāli) un kuru plaši izmanto Hāgenas Tālmācības universitāte.
Skolotāja modelis (the Teacher model) — galvenā loma tajā piešķirta mācību spēkam, kura zināšanas un pieredze pieaugušajam tiek nodota galvenokārt ar rakstveida materiālu palīdzību. Mācību spēka uzdevums ir stimulēt, motivēt pieaugušos, palīdzēt viņiem noteikt studiju mērķi un tam atbilstošu saturu, veidu, realizēt atgriezenisko saikni, lai noteiktu studiju kvalitāti.
Konsultanta modelis (the Tutor model)- konsultants netiek uztverts kā persona, kas ir atbildīga par mācīšanu, bet gan kas atbalsta, dod padomus, palīdz integrēties un adaptēties studiju procesā.
Tehnoloģiskais modelis (the Technological — extension model) — tā būtība ir dažāda veida informācijas tehnoloģiju pielietošana studiju procesā (plaši izmantots Lielbritānijas Atvertajā Universitātē, Kanādā, Somijā).
Jaukta veida modelis (Transactional distance) — apvieno visus iepriekš minētos modeļus. 20. gadsimta 90. gadu sākumā to definējis Maikls Mūrs (Michael Moor), ietverot tajā pašmācību, informācijas tehnoloģijas un rakstveida materiālus.

Vēsture

Pasaulē tālmācība sāka attīstīties 19. gadsimta beigās, tomēr cilvēki savu brīvo laiku papildu zināšanu ieguvei izmantoja jau daudz agrāk. Pastāv uzskats, ka tālmācības pirmsākumi meklējami 1728. gadā. Par to liecina materiāls, kas publicēts avīzē "Boston Gazzete" 1728. gada 20. martā: skolotājs Kalebs Filips (Caleb Philip) piedāvā iespēju apgūt zināšanas, studiju materiālus regulāri (vienreiz nedēļā) saņemot pa pastu. Šis process tika nodēvēts par "jauno ātrrakstīšanas jeb stenogrāfijas" metodi. Pēc simt gadiem (1833. gadā) līdzīga rakstura sludinājumi parādās arī zviedru avīzē "Lunds Nekoblad". 1840. gadā tālmācību sāka izmantot arī Anglijā. Galvenie nopelni te ir Īzakam Pitmenam (Isaack Pitman): viņa studenti tulkoja Bībeles fragmentus un pa pastu sūtīja tos koriģēšanai. Šī metode tika kombinēta ar svēto rakstu klātienes studijām, vēlāk tika sagatavoti arī speciāli uzdevumi. Jaunā studiju forma kļuva par pamatu un aizsākumu Īzaka Pitmena Neklātienes koledžas izveidošanai.

No angļiem tālmācības tradīcijas pārņēma vācieši: 1856. gadā francūzis Šarls Tusēns (Charles Toussaint) un vācietis Gustavs Langenšeids (Gustav Langenscheidt) Berlīnē izveidoja neklātienes skolu, kurā bija iespējams apgūt valodas. Amerikā tālmācības sistēmas pamatlicēja bija Anna Eliota Tiknora (Anna Eliot Ticknor), kas izveidoja un no 1873. līdz 1897. gadam vadīja t. s. "mājmācības" skolu. Studiju pamatā bija vēstuļu apmaiņa starp skolēniem un skolotāju, kā arī īpaši izstrādāti testi.

Tālmācības attīstība Latvijā

Pirmās mācību iestādes Latvijas teritorijā radās 13. gadsimtā. Tās dibināja katoļu garīdznieki, kas šeit ieradās kopā ar vācu bruņiniekiem. Mācības notika latīņu valodā. Vēlākajos gadsimtos tika izveidotas pirmās laicīga tipa skolas, un to uzdevums bija sagatavot kadrus valsts un pilsētu pārvaldei. Mācības šajās skolās notika vācu valodā un tās bija paredzētas vācu tautības iedzīvotāju atvasēm. Kaut arī pirmā latviešu skola tika izveidota Rīgā 16. gadsimta beigās, par latviešu skolām mēdz runāt, sākot no zviedru laikiem Vidzemē kad 17. gadsimta vidū tiek izdots rīkojumus, lai katra draudze rūpētos par tās locekļu skološanu. Draudzes baznīcām ir atļauts dibināt skolas vai arī nodrošināt to, ka ķesters (draudzes skolotājs) iet apkārt pa mājām un ļaudīm māca, kas ir Dievs, Dieva vārds, Svētā Trīsvienība, mūžīga dzīvošana, nāve un elle.

Pēc Lielā Ziemeļu kara — 18. gadsimtā un Vidzemes (stils)kļūšanas par Krievijas provinci zviedru izveidotā ļaužu skološanas sistēma šajā Latvijas novadā panīka, bet latvieši izglītojās paši, mājmācības ceļā itin labi apgūstot gan lasīšanas, rakstīšanas un rēķinu tehnikas prasmes. Tāpat mājmācībā latvieši apguva arī tautas gara mantas — teikas, pasakas, sakāmvārdus, tautasdziesmas un to dziedāšanu.

Jaunas pārmaiņas izglītošanā nesa 19. gadsimts, kad tā sākumā Krievijas cars Aleksandrs I izveidoja Tautas apgaismošanas ministriju. Tās pārziņā nodeva skološanas lietas visā valstī. Laikam ritot, Latvijā tika izveidotas vairāku veidu skolas — draudžu un pagastu skolas (3-gadīgas sākumskolas), elementārskolas, apriņķu—pilsētu un ministrijas skolas, kā arī guberņu skolas—ģimnāzijas.

Vienlaicīgi izstrādāja un apstiprināja šo skolu mācību plānus un noteikumus. 19. gadsimta nogalē latviskas izglītības attīstību sāka traucēt Krievijas valdība, kas uzskatīja, ka iedzīvotāju tuvināšanās Krievijai nav iespējama bez krieviskas izglītības, krievu valodas un krievu kultūras. Turpmāk tiek noteikts, ka mācībās svarīgāka par vācu un latviešu valodu ir krievu valoda. Daudzās skolās krievu valoda tiek noteikta par galveno mācībvalodu. Šādos apstākļos latvieši arvien biežāk sāka izmantot iepriekšējos gadsimtos pārbaudītu metodi — mājskološanos, ko skolu inspektori visiem līdzekļiem centās iznīdēt.

Jaunas pārmaiņas, kas nostiprināja latviešu izglītību un latvisku skolu norisinājās pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, kad ar jauniem likumiem, noteikumiem un rīkojumiem apstiprināja valsts izglītības iestāžu struktūru, skolu mācību programmas un izglītības normas jeb standartus. 1921. gada 30. septembra likums "Par tautas augstskolām" paredzēja brīvus tautas izglītošanās dažādus veidus (piemēram, kursu, lekciju vai semināru veidā) ārpus valsts noteiktās obligātās izglītības iestāžu struktūras un programmām. Latvijas valsts izglītības sistēma paredzēja arī to, ka obligātu izglītību līdz 16 gadu vecumam var iegūt tā sauktajās papildskolās, kur mācības bija organizētas vakara kursu un svētdienas skolās.

Pēc valstiskās neatkarības zaudēšanas padomju varas gados Latvijā esošā izglītības sistēma tika pārveidota. Būtiski mainījās mācību saturs — par tā idejisko pamatu visos mācību priekšmetos kļuva marksisms—ļeņinisms. Visu pakāpju skolās ieviesa vienotus mācību plānus un programmas, kas nodrošināja secīgumu, skolēniem pārejot no vienas izglītības pakāpes nākamajā. 20. gadsimta 50.—60. gados sākās pāreja uz vispārējās vidējās izglītības ieviešanu, kuru varēja iegūt arī vakara—neklātienes apmācību formā.[1]

Tālmācības izglītības jēdziens

Tālmācības izglītība ir jeb kura formāla pieeja mācīšanas procesam, kur instrukciju vairākums tiek nodrošināts, kad pasniedzējs un students ir attālināti viens no otra.^[1] Pagājušajos gados iezīmējas tāda tendence, ka neklātienes studiju studentu skaits dramatiski pieaug. Ir jāmin tādā procesa dažus pamatā faktorus: augsta pilna laika studiju maksa, studenti apvieno mācīšanas procesu ar ikdienas pilnas slodzes darbu, atbildība par ģimeni (piem., babysitting), studentu dzīves vieta ir diez gan attālināta no universitātes. Jēdziens tālmācības izglītība pirmoreiz parādījās 1892. gadā Viskonsijas Universitātes katalogā (University of Wisconsin), to popularizēja vācu pasniedzējs Otto Piters (Peters, O.) 1960. gados. Sākotnēji tālācības izglītība bija nodrošināta caur drukāto un rakstīto korespondenci ar pasta palīdzību, pēc tām drukāti materiāli bija atbalstīti ar audio/ video ierakstiem. Vēlāk drukāti studiju materiāli bija atbalstīt ar radio vai televīzijas signāliem, bet tās nenodrošināja reāla laika komunikāciju starp pasniedzēju un studentu.^[2] Aprakstīto problēmu atrisināja inovācijas datoru un audio/video komunikācijas tehnoloģijās. Tagad students var reālā laikā komunicēt gan ar pasniedzēju, gan ar citiem studentiem izmantojot dažādas komunikācijas sistēmas un attālumam nav nozīmes — efektīvs mācīšanas process.^[3]

Tālmācības izglītības līdzekļi

Tālmācības izglītības līdzekļi: no pasta, telefona, faksa, audio, video, datora, e-pasta līdz uz multimedija balstītiem tīkliem. (web-based multimedia)

Tālmācības izglītības dimensijas

Desmonds Kigans (Keegan,D.) izdalīja 5 tālmācības izglītības dimensijas^[4]: 1. pasniedzēja un studenta komunikācijas nodrošināšana; 2. dažādu mediju izmantošana; 3. divvirziena komunkācijas nodrošināšana; 4. izglītības sistēmas ietekme; 5. industriālas bāzes darbība.

Tālmācības izglītības teorija

Desmonds Kigans (Keegan,D.) klasificēja tālmācības izglītības teorijas 3 kategorijās: 1. neatkarības un autonomijas teorijas; 2. mācīšanas industrializācijas teorija; 3. mijiedarbības un komunikācijas teorijas.

Hilari Peratona (Perraton, H.) aizstāvēja pastāvošo tālmācības izglītības teoriju sintēzi ar izglītības filosofijām, kā arī apvienoja līdzvērtības teorijas ar mācīšanas reintegrāciju.^[5] Saistībā ar starp neatkarības teorijām un autonomiju ir labi pazīstami zinātnieki Čārlzs Vedemajers un Maikls Murs (Wedemeyer, Ch. and Moore, M.). Apgalvojot, ka tālmācības izglītība ir būtisks neatkarības studiju veids, Č. Vedemajers (Wedemeyer, Ch.) piedāvā sistēmu ar 10 raksturojumiem, kuri pasvītro studenta neatkarību un tās sasniegšanas līdzekļus.^[6] Maikls Murs (Moore, M.) formulēja savu tālmācības izglītība teoriju 1970. gados, kuru vēlāk viņš attīstīja līdz transakcijas attāluma teorijai (Transactional distance theory).^[7] Transakcijas attāluma teorija balstās uz psiholoģiskās telpas potenciālas nesaprašanas starp to cilvēku uzvedību, kuri piedalās tālmācības izglītības programmā fiziskā attāluma dēļ. M. Mura (Moore, M.) teorētiskais modelis balstās uz 3 konceptu mijiedarbību: dialogs, struktūra un autonomija. Tālmācības izglītības teorija ir industrializācijas ēras produkts, kuru attīstīja Otto Piters (Peters, O.). Salīdzinot tālmācības izglītību ar masas produkciju industrijā, Piters (Peters, O.) atzina, ka tālmācības izglītība var būt analizēta tāpat kā industriāla prece (goods).^[8] Balstoties uz šādu analoģiju, Piters (Peters, O.) iezīmēja vairākus ekonomiskus un industriālus konceptus tālmācības izglītības analīzei, daži no tām ir: darba sadale, mehanizācija, masu produkcija, plānošana, organizācija. Kaut gan Piters (Peters, O.) atzīmēja savas teorijas neatbilstību jaunu studentu prasībām post industriālā sabiedrībā un rosināja pēc jauna modeļa izveidošanos, bet tomēr zinātnieks neatlaidīgi apgalvoja, ka tālmācības izglītība ir tipisks industriālas sabiedrības produkts.^[9] Bjors Holmbergs (Holmberg, B.) savā tālmācības izglītības teorijā cenšas izskaidrot attiecības starp divvirzienu komunikācijas plūsmu un tālmācības izglītības un mācīšanas efektivitāti. Tādas attiecības iekļauj sevī mijiedarbību, emocionālu iesaistīšanu, mācīšanas baudījumu, motivāciju un mācīšanas efektivitāti.^[10] Tehnoloģiju apvienošana tālmācības izglītības sekmēja amerikāņu līdzvērtības (equivalency) teoriju rašanos, kura meklē iespējas pēc ekvivalenta mācīšanas pieredzes nodrošināšanas visiem studentiem neskatoties uz to kādā veidā viņi ir piesaistīti resursiem vai kādas instrukcijas ir vajadzīgas studentiem.^[11]

Atsauces

↑ Verduin, J. R. and Clark, T. A. (1991), Distance Education: The Foundation of Effective Practice, Jossey-Bass Publishers, San Francisco, CA.
↑ Barker, B., Frisbie, A. and Patrick, K. (1989), Broadening the definition of distance education in light of the new telecommunications technologies, The American Journal of Distance Education, Vol. 3 No. 1, pp. 20-9.
↑ Raymond, F. B. and Pike, C. K. (1997), Social work education: electronic technologies, in Encyclopedia of Social Work: 1997 Supplement, Vol. 19, NASW Press, Washington, DC, pp. 281-99.
↑ Keegan, D. (1990), "Open learning:concepts and costs, successes and failures", in Atkinson, R. and McBeath, C. (Eds), Open Learning and New Technology, ASET, Murdoch University, Perth, pp. 230-243.
↑ Simonson, M. Et al. (2000), Teaching and Learning at a Distance: Foundations of Distance Education, Merrill, Upper Saddle River, NJ. P.99.
↑ Simonson, M. Et al. (2000), Teaching and Learning at a Distance: Foundations of Distance Education, Merrill, Upper Saddle River, NJ. P.120.
↑ Moore, M. (1993), "Theory of transactional distance", in Keegan, D. (Ed.), Theoretical Principles of Distance Education, Routlege, London, pp. 22-38.
↑ Simonson, M. Et al. (2000), Teaching and Learning at a Distance: Foundations of Distance Education, Merrill, Upper Saddle River, NJ. P.130.
↑ Peters, O. (1993), "Distance education in a postindustrial society", in Keegan, D. (Ed.), Theoretical principles of Distance education, Routladge, London, pp. 39-58.
↑ Simonson, M. Et al. (2000), Teaching and Learning at a Distance: Foundations of Distance Education, Merrill, Upper Saddle River, NJ. P.149.
↑ Patchner, M. A., Petracchi, H. and Wise, S. (1998), Outcomes of ITV and face-to-face instruction in a social work research methods course, in Raymond, F. B., Ginsberg, L. and Gohagan, D. (Eds), Information Technologies: Teaching to

[1] Verduin, J. R. and Clark, T. A. (1991), Distance Education: The Foundation of Effective Practice, Jossey-Bass Publishers, San Francisco, CA.

[2] Barker, B., Frisbie, A. and Patrick, K. (1989), Broadening the definition of distance education in light of the new telecommunications technologies, The American Journal of Distance Education, Vol. 3 No. 1, pp. 20-9.

[3] Raymond, F. B. and Pike, C. K. (1997), Social work education: electronic technologies, in Encyclopedia of Social Work: 1997 Supplement, Vol. 19, NASW Press, Washington, DC, pp. 281-99.

[4] Keegan, D. (1990), "Open learning:concepts and costs, successes and failures", in Atkinson, R. and McBeath, C. (Eds), Open Learning and New Technology, ASET, Murdoch University, Perth, pp. 230-243.

[5] Simonson, M. Et al. (2000), Teaching and Learning at a Distance: Foundations of Distance Education, Merrill, Upper Saddle River, NJ. P.99.

[6] Simonson, M. Et al. (2000), Teaching and Learning at a Distance: Foundations of Distance Education, Merrill, Upper Saddle River, NJ. P.120.

[7] Moore, M. (1993), "Theory of transactional distance", in Keegan, D. (Ed.), Theoretical Principles of Distance Education, Routlege, London, pp. 22-38.

[8] Simonson, M. Et al. (2000), Teaching and Learning at a Distance: Foundations of Distance Education, Merrill, Upper Saddle River, NJ. P.130.

[9] Peters, O. (1993), "Distance education in a postindustrial society", in Keegan, D. (Ed.), Theoretical principles of Distance education, Routladge, London, pp. 39-58.

[10] Simonson, M. Et al. (2000), Teaching and Learning at a Distance: Foundations of Distance Education, Merrill, Upper Saddle River, NJ. P.149.

[11] Patchner, M. A., Petracchi, H. and Wise, S. (1998), Outcomes of ITV and face-to-face instruction in a social work research methods course, in Raymond, F. B., Ginsberg, L. and Gohagan, D. (Eds), Information Technologies: Teaching to

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]