Piecas ostas

Piecas ostas (senfranču: Cinque Ports; izrunā: /sɪŋk pɔːrts/) ir vēsturiska Anglijas dienvidaustrumu piekrastes pilsētu konfederācija. Lielākā daļa savienības pilsētu atradās Kentā un Saseksā, bet viena (Braitlingsī) — Eseksā. Konfederācija nodēvēta pēc sākotnējām piecām ostām – Heistingsas, Ņūromni, Haitas, Duvras un Sendvičas. Vēlīnajos viduslaikos konfederācijā bija vairāk kā 40 dalībnieku. Sākotnēji konfederācija tika veidota kā militāra un tirdzniecības savienība, bet mūsdienās tajā palikuši 14 dalībnieki un galvenā darbības joma ir sadarbības veicināšana vides aizsardzības, tūrisma un izglītības jomā, kā arī vēsturiskā mantojuma saglabāšana – pati savienība sevi pozicionē kā «Karaliskās kara flotes šūpuli» (Cradle of the Royal Navy).^[1]

Konfederācijas izcelsme ir neskaidra, taču tiek uzskatīts, ka tā meklējama vēlīnā anglosakšu periodā un jo īpaši Edvarda Biktstēva (1042–1066) valdīšanas laikā. Dažām dienvidaustrumu ostām apmaiņā pret kuģu nodrošināšanu tika piešķirta peļņa no vietējām tiesu lietām. Romni, Duvras un Sendvičas ostas (bet ne pati konfederācija) ir minēta Pastardienas grāmatā (1086). Termins Cinque Ports radies līdz 1135. gadam. 1155. gadā ar karalisko hartiju tika nozīmētas ostas, kas uzturētu gatavībā kuģus kroņa vajadzībām. Agrākā vispārējā hartija, kas piešķīra brīvības ostām, ir datēta ar 1260. gadu. To brīvības ir minētas arī 1297. gada Magna Carta (9. punkts). Ostu galvenais pienākums bija ik gadu nodrošināt karalim 57 kuģus 15 dienu dienestam, katrai ostā uzņemoties daļu no visa pienākuma.

Tiek uzskatīts, ka privilēģiju piešķiršanas, to uzturēšanas un pagarināšanas vairāku gadsimtu garumā bija nepieciešama, lai nodrošinātu kronim garantētu cilvēku un kuģu piegādi kara laikā, un tāpēc Piecām ostām bija nozīmīga loma Karaliskās kara flotes attīstībā.

Ņūromni

Haita

Duvra

Send.

Tenterdena

Lida

Folkstona

Feveršema

Fordviča

Dīla

Grendža

Bīksborna

Oldromni

Mārgeita

Bērč.

Vudčērča

S.

Ringvolda

K.

Rekalvera

Sāra

V.

Remsg.

Piecu ostu locekļi Kentā: galvenās ostas, senās pilsētas, korporētie locekļi, nekorporētie locekļi. Bijušie locekļi slīprakstā.

Heistingsa

Vinčelsi

Raja

Pevensi

Sīforda

Balv.

Īstborna

Piecu ostu locekļi Austrumsaseksā: galvenās ostas, senās pilsētas, korporētie locekļi, nekorporētie locekļi. Bijušie locekļi slīprakstā.

Sākotnējās piecas ostas, pēc kurām nodēvēta konfederācija, bija:

• Heistingsa
• Ņūromni
• Haita
• Duvra
• Sendviča

Līdz 1190. gadam konfederācijai pievienojās vēl divas pilsētas. Sākotnēji, lai palīdzētu Heistingsai nodrošināt nepieciešamos kuģus, bet laika gaitā jauno pilsētu labklājība un ietekme pieauga, un līdz 14. gadsimtam tika atzīts, ka tām ir tāds pats «galvenās ostas» statuss kā sākotnējām piecām ostām. Tomēr, ievērojot nosaukuma «Piecas ostas» burtisko nozīmi, šie divi papildu locekļi vienmēr tika atšķirti ar nosaukumu «Senās pilsētas». Tāpēc konfederāciju dažreiz dēvē par «Piecām ostām un divām senajām pilsētām». Senās pilsētas bija:

• Vinčelsi
• Raja

Gadu gaitā vairākas citas pilsētas un ostas pievienojās konfederācijai kā no septiņām galvenajām ostām atkarīgi locekļi (limbs) vai biedri (members; termini tiek lietoti kā sinonīmi). Tās uzņēmās daļu no kuģu nodrošināšanas pienākuma un saņēma daļu no konfederācijas privilēģijām. Locekļi bieži tika izdalīti vai nu kā «korporētie locekļi», kuru statusu apstiprināja karaliskās hartijas un kurām bija ievērojama pašpārvaldes pakāpe, vai «nekorporētie locekļi», kas bija lielākā atkarībā no galvenajām ostām un bieži bija to pārvaldībā.

• Pevensi (Heistingsas atzars),
• Sīforda (Heistingsas atzars),
• Tenterdena (Rajas atzars),
• Lida (Ņūromni atzars),
• Folkstona (Duvras atzars),
• Feveršema (Duvras atzars),
• Fordviča (Sendvičas atzars),
• Dīla (Sendvičas atzars; sākotnēji nekorporētais loceklis, korporēta 1699. gadā).

• Heistingsas atzari: Grendža (mūsdienās Džilingemas daļa), Bīksborna, Balverhaita, Nortaja, Īstborna, Haidni (mūsdienās Īstbornas daļa), Pebšema, Petiaiema;
• Ņūromni atzari: Oldromni, Bromhila, Dengemārša, Orveldstona;
• Haitas atzars: Vesthaita;
• Duvras atzari: Mārgeita, Sentdžonsa (mūsdienās Mārgeitas daļa), Gorsenda (mūsdienās Bērčingtona), Bērčingtonvuda (mūsdienās Vudčērča), Sentpītersa, Ringvolda, Kingsdauna;
• Sendvičas atzari: Rekalvera, Sāra, Volmera, Stonara, Remsgeita, Braitlingsī (Eseksā).

Daudzi vēsturiskie konfederācijas biedri tagad ir vai nu beiguši pastāvēt kā apdzīvotās vietas vai ostas krasta izmaiņu rezultātā, vai arī sarukušas vai zaudējušas statusu citu iemeslu dēļ. Mūsdienu konfederācijas locekļi (neskaitot galvenās ostas un senās pilsētas) ir:

• Tenterdena (Rajas atzars),
• Lida (Ņūromni atzars),

• Folkstona (Duvras atzars),
• Feveršema (Duvras atzars),

• Mārgeita (Duvras atzars)
• Dīla (Sendvičas atzars)
• Remsgeita (Sendvičas atzars)

Apmaiņā pret kuģu apkalpošanu pilsētas saņēma dažādas privilēģijas, tostarp:

• atbrīvojums no nodokļa un nodevām,
• jurisdikcija krimināllietās un civillietās pilsētām piešķirto brīvību ietvaros,
• pilnvaras liellopu un cita īpašuma pārdošanai vai pārvadāšanai brīvību ietvaros,
• pilnvaras sodīt asinsizlējējus un tos, kas aizturēti, mēģinot izvairīties no tiesas,
• pilnvaras sodīt krāpniekus,
• tiesības ieslodzīt vai sodīt zagļus vai citus noziedzniekus,
• tiesības iekļūt privātīpašumā, lai būvētu krasta nostiprinājumus aizsardzībai pret jūru,
• tiesības konfiscēt nepieprasītu īpašumu un klaiņojošus dzīvniekus,
• tiesības konfiscēt avarējušu kuģu vrakus un kravu.

Respektīvi, konfederācijas locekļiem tika piešķirta zināma pašpārvalde, likumiskā jurisdikcija un finansiālas priekšrocības. Daudzos aspektos tika uzskatīts, ka konfederācijai ir statuss, kas līdzvērtīgs šīras (grāfistes) statusam.

Jau kopš 13. gadsimta parlamentā bija ostu pārstāvji. Šī prakse tika īstenota līdz 14. gadsimta beigām, kad piecām galvenajām ostām, divām senajām pilsētām un vienam korpoētajam loceklim (Sīfordai) bija tiesības nosūtīt divus deputātus uz parlamentu.

Piecu ostu konfederācijas noriets saistīts ar dažādiem apstākļiem. Lai arī tā pārdzīvoja dāņu un franču reidus, mēra postošo ietekmi, 13. gadsimta Plantagenetu politiku un tam sekojošo Rožu karu, liels iespaids bija arī dabīgiem iemesliem, piemēram, ostu aizsērēšanai un jūras atkāpšanās. Norietu veicināja arī Sauthemptonas izaugsme un nepieciešamība pēc lielākiem kuģiem, nekā to varētu apkalpot mazajās ostās.

Lai gan 14. gadsimtā konfederācija saskārās ar plašākiem izaicinājumiem, ko radīja lielāka nacionālās identitātes konsolidācija monarhijā un parlamentā, anglosakšu varas mantojums saglabājās. Arī pēc 15. gadsimta Senās pilsētas turpināja notrošināt transporta kuģu piegādi.

15. gadsimtā Ņūromni, kas savulaik bija ļoti nozīmīga osta Roteras upes grīvā (līdz to pilnībā bloķēja smilšu sanesas Dienvidanglijas plūdu laikā 1287. gada februārī), tika uzskatīta par centrālo ostu konfederācijā.

Lielu daļu Heistingsas 13. gadsimtā aizskaloja jūra. Jūras karagājiena laikā 1339. gadā un vēlreiz 1377. gadā franči iebruka un nodedzināja pilsētu, un tā panīka un pārstāja būt par Galveno ostu. Tai nebija dabiskas aizsargātas ostas. Elizabetes I valdīšanas laikā tika mēģināts būvēt mūra ostu, taču tās pamatus vētrās nopostīja jūra.

Ņūromni tagad atrodas aptuveni 2 km attālumā no jūras krasta. Sākotnēji tā bija ostas pilsēta Roteras upes grīvā. Rotera estuārā vienmēr bija grūti kuģojama, jo tajā bija daudz seklu kanālu un smilšu sēkļi. Trīspadsmitā gadsimta otrajā pusē vairākas spēcīgas vētras vājināja Romnija purva piekrastes aizsardzību, un 1287. gada februāra Dienvidanglijas plūdi gandrīz iznīcināja pilsētu. Osta un pilsēta bija piepildīta ar smiltīm, dūņām, dubļiem un gružiem, un Roteras upe mainīja kursu, tagad iztekot jūrā netālu no Rajas Saseksā. Ņūromni pārstāja būt osta.

Haita joprojām atrodas jūras piekrastē. Lai gan tā atrodas blakus plašam līcim, tās dabisko ostu ir iznīcinājusi gadsimtiem ilga smilšu nogulsnēšanās.

Duvra joprojām ir liela osta.

Sendviča tagad atrodas 3 km attālumā no jūras un vairs nav osta.

Notiekošās izmaiņas Anglijas dienvidaustrumu daļas krasta līnijā no Temzas estuāra līdz Heistingsai un Vaitas salai neizbēgami samazināja vairāku Piecu ostu pilsētu kā ostas iestāžu nozīmi. Bet joprojām kuģu būvei un remontam, zvejai, loču vadīšanai, glābšanai jūrā un dažkārt pat vraku savākšanai joprojām bija liela nozīme vietējās sabiedrības aktivitātēs.

Karalienes Elizabetes I valdīšanas laikā Piecas ostas faktiski bija zaudējušas reālo nozīmību un vairs netika iekļautas valstības vispārējā pārvaldē. Karaliene Elizabete I apstiprināja pirmo nacionālo loteriju, kas notika 1569. gadā, lai savāktu līdzekļus brūkošajām Piecām ostām. Līdz ar kuģu būves tehnoloģisko attīstību izauga tādas pilsētas kā Bristole un Liverpūle, kā arī plašāka attīstība tādām ostām kā Londona, Greivsenda, Sauthemptona, Čičestera, Plimuta un Četemas, Portsmutas, Griničas, Vulvičas un Deptfordas karaliskās kuģu būvētavas. Vēl viens iemesls daudzu vecāku ostu lejupslīdei saistīts ar kanālu, maksas ceļu un dzelzceļa tīklu attīstību visā valstī, kā arī pieaugošo aizjūras tirdzniecības apjomu, ko varēja nodrošināt jaunās lielākās ostas, kas attīstījās no 18. gadsimta.

Vietējo pašvaldību reformas un 19. un 20. gadsimtā pieņemtie parlamenta akti ir samazinājuši Piecu ostu konfederācijas administratīvās un tiesu pilnvaras, kad Ņūromni un Vinčelsi tika atņemtas tiesības piedalīties parlamentā, pārstāvību nodrošinot pastarpināti, savukārt Haitas un Rajas pārstāvniecība tika samazināta uz pusi.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Piecas ostas.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)