Sonāte

Šis raksts ir par mūzikas veidu. Par citām jēdziena sonāte nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Sonāte (no latīņu: sonare — 'skanēt') mūzikā burtiski apzīmē instrumentālu skaņdarbu, kurš uzrakstīts cikliskā formā.^[1] Sonāte ir pretēja kantātei, kur tiek dziedāts. Šis termins, kas ir visai nenoteikts, dabiski ir attīstījies laika gaitā un apzīmē dažādas mūzikas veidus līdz klasicisma ērai. Sonātes kļuva nozīmīgas tieši klasiskajā periodā un 19. gadsimta sākumā ar to apzīmēja liela apjoma komponēto darbu principus. Ievērojamākie klasiskās sonātes komponisti ir Jozefs Haidns, Volfgangs Amadejs Mocarts, Domeniko Skarlati un Ludvigs van Bēthovens.

Sonātes formas pamats: ekspozīcija, izstrādājums un reprīze.

Ekspozīcija veidojas, pamatā no galvenās partijas (g.p.), saistījuma partijas (s.p.), blakus partijas (b.p.) un noslēguma partijas (n.p.).

Ekspozīcijas tonālais pamats: galvenā partija (g.p.) un blakuspartija (b.p.).

Ekspozīcija Mažorā tiek attīstīta T (tonikas, jeb I pakāpes tonalitātē) un D (dominantes, jeb V pakāpes tonalitātē).

Ekspozīcija minorā tiek attīstīta t (tonikas, jeb I pakāpes tonalitātē) un paralēlajā Mažorā (III pakāpes tonalitātē).

Ekspozīcija bieži tiek atkārtota 2 reizes.

Ekspozīcijas teorētisks piemērs Do Mažorā:

Galvenā partija un saistījuma partija: Do Mažors ((4+4=)8 taktis),

Blakuspartija un noslēguma partija: Sol Mažors (8 taktis).

Ekspozīcjias teorētisks piemērs do minorā:

Galvenā partija un saistījuma partija: do minors (8 taktis),

Blakuspartija un noslēguma partija: Mib Mažors (8 taktis).

Izstrādājums attīsta ekspozīcijas muzikālo materiālu, šajā materiālā iespējamas novirzes no tonalitātes, pēkšņi harmoniski pretnostatījumi,

izstrādājums bieži beidzas ar Dominantes septakordu, kas norāda uz reprīzes iestāšanos (var būt arī fermāta un/vai ritenuto).

Izstrādājuma teorētisks piemērs Do Mažorā:

(pirms katras tonalitātes iespējamas tonalitātes noviržu harmonijas, piemēram, Dominantes septakords vai tā apvērsumi)

sol minors(2 taktis), do minors(2 taktis), re minors(2 taktis), Sol Mažors(2 taktis) (pēdējās takts nobeigumā — Do Mažora Dominantes (V pakāpes) septakords — sol si re fa, (var būt ar fermātu)).

Izstrādājuma teorētisks piemērs do minorā:

(pirms katras tonalitātes iespējamas tonalitātes noviržu harmonijas, piemēram, Dominantes septakords vai tā apvērsumi)

Sol Mažors(2 taktis), Do Mažors(2 taktis), Re Mažors(2 taktis), Sol Mažors(2 taktis) (pēdējās takts nobeigumā — do minora Dominantes (V pakāpes) septakords — sol si re fa, (var būt ar fermātu)).

Reprīze veidojas, pamatā no ekspozīcijas materiāla, kas tiek sakārtots tonāli (reprīzē galvenā partija un blakuspartija ir Tonikas tonalitātē (Mažorā un arī minorā)).

Reprīze Mažorā tiek attīstīta T (tonikas, jeb I pakāpes tonalitātē) un T (tonikas, jeb I pakāpes tonalitātē).

Reprīze minorā tiek attīstīta t (tonikas, jeb I pakāpes tonalitātē) un t (tonikas, jeb I pakāpes tonalitātē).

Reprīzes teorētisks piemērs Do Mažorā:

Galvenā partija un saistījuma partija: Do Mažors (8 taktis),

Blakuspartija un noslēguma partija: Do Mažors (8 taktis).

Reprīzes teorētisks piemērs do minorā:

Galvenā partija un saistījuma partija: do minors (8 taktis),

Blakuspartija un noslēguma partija: do minors (8 taktis).

Pamatā, komponisti, kuri raksta sonātes, iziet ārpus klasiskās formas robežām un komponē klāt arī citus formas posmus kā, piemēram, kadences(agrāk kadences arī improvizēja) un kodas.

Šis ar mūziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l