Neitrofilie leikocīti

Neitrofilie leikocīti jeb neitrofili ir graudaini leikocīti (granulocīti), kam ir būtiska nozīme nespecifiskajā imunitātē. Neitrofilu paaugstināšanās asinīs visbiežāk norāda uz akūtu iekaisumu. Neitrofilie leikocīti pieder pie segmentkodolainajiem leikocītiem. No visiem leikocītiem neitrofilu populācija ir lielākā. Normā asinis satur 2,0—7,5x10⁹ neitrofilu uz litru, kas sastāda 50—70% no kopējā leikocītu skaita.^[1] Tie veidojas kaulu smadzenēs un to dzīves mūžs ir salīdzinoši īss - ap 5 dienām. Visvairāk šo šūnu ir kaulu smadzenēs, kas veido rezerves grupu. Asinīs cirkulējošā un audos esošā grupa ir samērā līdzīga skaita ziņā. Neitrofilu diametrs ir 9-12 µm diametrā (lielāki nekā eritrocīti).Normā neitrofilu kodols ir sadalīts 2-5 segmentos. Vārds 'neitrofils' ir radies no histoloģisko preparātu hemotoksilīna-eozīna krāsojuma. Šajā krāsojumā bazofilie leikocīti krāsojas tumši zili, eozinofilie koši sarkani, bet neitrofilie neitrāli rozā krāsā.

• Par primārajām (nespecifiskajām, azurofilajām granulām, A-granulām) sauc granulas, kuras attīstības laikā pirmās parādās neitrofilu citoplazmā. Tās ir lielākas un skaitā mazāk nekā sekundārās granulas. Tās satur skābās hidrolāzes, defenzīnus, katepsīnu G, lizozīmu, elastāzi, kolagenāzi, mieloperoksidāzi (MPO), kas palīdz veidot aktīvo baktericīdo hipohlorītu un hloramīnus u.c.
• Sekundāro granulu (specifisko granulu, B-granulu) neitrofilu citoplazmā ir mazākās granulas un ir divas reizes vairāk nekā primārās. Šīs sārtās, dažādas formas (ovālas, nūjiņveida) granulas, kuru diametrs ir 0,1—0,3 µm, parādās vēlāk nekā primārās granulas, un satur enzīmus (4.tipa kolagenāzi, fosfolipāzi) un antimikrobiskos peptīdus (laktoferīnu, lizozīmu, kas šķeļ baktēriju sieniņu) u.c.
• Terciārajām granulām ir divi veidi. Viena satur fosfatāzes, tādēļ reizēm tās sauc par fosfosomām), bet otras satur metaloproteināzes.^[2][3]

Šie fermenti var izdalīties arī šūnstarpā. Tātad tie darbojas ne tikai šūnā, bet arī ārpus tās. Granulu dēļ neitrofilos leikocītos ir samērā maz organoīdu. Pašā šūnas vidū perpendikulāri viena pret otru novietotas centriolas. Ar tām ir saistīts šūnas kustību aparāts — mikrofilamenti un mikrotubulīši.

Tiek uzskatīts, ka tās ir vienas no pirmajām šūnām, kas iesaistās iekaisuma procesā.

Iekaisuma apvidū asins kapilāru un postkapilāro vēnulu endoteliocīti ekspresē uz savas virsmas leikocītu adhēzijas molekulas - selektīnus. Pie tam no iekaisuma vietas no citām šūnām var izdalīties vielas, kas piesaista cirkulējošos neitrofilus, piemēram, IL-8, C5a, fMLP u.c. Rezultātā asinīs cirkulējošie leikocīti (tai skaitā neitrofili) tuvojas asinsvada sieniņai, "pielīp" un veidojas t.s. leikocītu malas stāja. Procesu sekmē arī aktīvas vielas - leikotriēni, kuri veicina arī neitrofilu migrāciju caur kapilāra sienu saistaudos un palielina postkapilāro vēnulu sienas caurlaidību. Migrācijas laikā mainās neitrofilu forma.^[3]

Neitrofiliem ir trīs metodes kā tie var iznīcināt iekaisuma izraisošo patogēnu: fagocitoze (sagremošana), šķīstošu granulu izlaišana, neitrofilo ekstracelulāro slazdu (neutrophil extracellular traps) veidošana.^[4]

Fagocitoze sākas, veidojot izaugumus — pseidopodijas. Uz to plato galu pārbīdās granulas. Iekaisuma perēklī aktīvie neitrofili, nonākot pie fagocitējamā objekta, izlaiž pseidopodijas un aptver to no visām  pusēm un sāk fagocitēt.

Neitrofilu plazmolemmas opsonīnu receptori palīdz saistīt baktērijas. Opsonīni ir vielas, kas iepriekš noklājušas baktērijas un atvieglo fagocitozes procesu (baktērijas, kas nav noklātas ar opsonīniem, neitrofiliem ir grūti fagocitēt). Tā rezultātā šūnas citoplazmā izveidojas pūslītis — fagosoma, ar kuru pirmām kārtām saplūst specifiskās granulas. Šo granulu fermenti nodrošina mikroorganisma bojāejas un sagremošanas sākuma posmu. Beigu posmā darbojas nespecifisko granulu fermenti. Tā, piemēram, mieloperoksidāze veicina aktīvā skābekļa formu un hlorīdu veidošanos, kas izraisa baktēriju olbaltumvielu, kā arī glikoproteīdu, lipoproteīdu un nukleīnskābju sintēzes traucējumus un denaturāciju. Fagocitējot baktērijas, liels daudzums neitrofilu iet bojā, tādējādi izveidojot strutas. Tātad neitrofilu aktīvā darbība norit tikai vienu reizi, pēc tam ir ieprogrammēta šūnas nāve jeb apoptoze.^[2]

Neitrofilu aktivāciju izraisa dažādas bioloģiski aktīvas vielas. Daudzas no tām ir hemoatraktanti, kas izraisa neitrofilu migrāciju. Tādi ir, piemēram, prostaglandīni, tromboksāni, leikotriēni un citas vielas. Aktivētie neitrofili migrācijas laikā kļūst lielāki par neaktīviem neitrofiliem. Dažas sekundes pēc aktivācijas tie uzņem skābekli un to ļoti ātri izlieto, jo rodas H₂O₂, superoksīds O₂⁻ un hidroksilradikālis •OH, ar ko neitrofili mēģina iznīcināt mikroorganismus. Oksidācijas procesu stimulācijas dēļ neitrofili patērē palielinātu daudzumu skābekļa, tāpēc šo parādību dēvē par respiratoro sprādzienu. No baktēriju olbaltumiem un sabrūkošo šūnu mitohondrijiem rodas N-formilmetionilpeptīdi, kas ir hemotakses izraisītāji, kas vēl vairāk veicina imūno šūnu migrāciju uz iekaisuma vietu.^[2]

Neitrofili izdala faktorus, kas uz iekaisuma vietu liek migrēt makrofāgiem, kā arī paaugstina temperatūru.