Muhameds Ahmeds bin Abdullā bin Fahāls (arābu: محمد أحمد بن عبد الله بن فحل; dzimis 1843. gada 12. augustā, miris 1885. gada 22. jūnijā) Sudānas sūfists, kurš 1881. gadā pasludināja sevi par mesiju (mahdī), Mahdistu valsts (1885 — 1899) dibinātājs un līderis.
Par reliģisko centru Muhameds Ahmeds izvēlējās Abas salu Baltajā Nīlā uz dienvidiem no Hartūmas. Pēc tam, kad ēgiptiešu varas iestādes sāka Muhameda Ahmeda vajāšanu, viņš ar piekritējiem (ansāriem) patvērās Kordofanā un Dārfūrā, kur konsolidēja piekritējus un 1885. gada 25. janvārī ieņēma Hartūmu. Hartūmas ieņemšanas laikā krita britu - ēģiptiešu karaspēka komandieris Čārlzs Džordžs Gordons. Drīz pēc tam no tīfa mira arī Muhameds Ahmeds. Mahdistu valsts pastāvēja vēl līdz 1899. gadam, kad to sakāva brits Herberts Kičeners. Muhameds Ahmeds apglabāts mauzolejā Omdurmānā. Muhameda Ahmada dēls Abdelrahmans al Mahdī kļuva par vienu no Angļu-ēģiptiešu Sudānas redzamākajiem politiķiem un bija tās premjerministrs no 1952. līdz 1953. gadam. Muhameda Ahmeda mazmazdēls Sadiks al Mahdī bija Sudānas premjerminists no 1966. līdz 1967. gadam un no 1986. līdz 1989. gadam.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Muhameds Ahmeds.
