Maksis Dumpis

Maksis Dumpis Maksis Dumpis 1938. gadā pēc apcietināšanas Personīgā informācija Dzimis 1893. gadā Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) Miris 1938. gada 19. februārī Komunarkas masu kapi, Maskava, Krievijas PFSR, PSRS (tagad  Krievija) Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe Brigādes komisārs Dienesta laiks 1915—1921 Valsts  Krievijas Impērija  KPFSR LSPR Struktūra Sauszemes bruņotie spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas, Krievijas pilsoņu karš Apbalvojumi Sarkanā Karoga ordenis (1923)

Maksis Dumpis (1893—1938) bija latviešu strēlnieku apakšvirsnieks, vēlāk padomju militārais darbinieks, diplomāts, ģeofiziķis. PSRS ģenerālkonsuls un izlūkdienesta vadītājs Centrālāzijā (Mazārešarīfā un Kašgarā, 1923—1928). Maskavas Kalnu institūta rektora pienākumu izpildītājs (1937). Padomju represiju upuris.

Dzimis 1893. gadā Kurzemes guberņā zemnieka Franča Dumpja ģimenē. Mācījās politehniskajos kursos Rīgā (1912—1915), bet sakarā ar Pirmā pasaules kara sākšanos viņu mobilizēja un nosūtīja uz Gatčinas kara skolu. Kā 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka apakšvirsnieks piedalījās kaujās Latvijas teritorijā, pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā iestājās LSD. Piedalījās Krievijas pilsoņu karā, 1918. gadā bija Maskavas guberņas kara komisārs, 1919. gadā bija Padomju Latvijas armijas Revolucionārās kara padomes loceklis, Rietumu frontes štāba operatīvās vadības kara komisārs, komandēja Sarkanās armijas 10. un 170. brigādes Poļu-padomju kara laikā (1920—1921).^[1] Apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni.

1921. gada septembrī viņu iecēla par KPFSR ģenerālkonsulu Tebrīzā, kur viņš 1922. gada februārī atbalstīja vietējo komunistu sacelšanos pret Kādžāru dinastijas varu. 1923. gada februārī viņu iecēla par PSRS ģenerālkonsulu Mazārešarīfā, bet 1925. gada jūlijā par ģenerālkonsulu Kašgarā. Šajā laikā pie viņa viesojās Nikolajs Rērihs, kas vadīja ģeogrāfisku un etnogrāfisku ekspedīciju cauri Tibetai uz Mongoliju. 1928. gada martā Siņdzjanas ģenerālgubernators pieprasīja izraidīt Dumpi no Ķīnas.

Pēc diplomātiskā dienesta pamešanas Dumpis strādāja PSRS Valsts plāna komitejā un iestājās Maskavas Kalnu akadēmijā, kuru beidza 1932. gadā kā ģeofizikas speciālists. Strādāja PSRS Smagās rūpniecības Tautas komisariāta Galvenajā ģeoloģiskās izpētes pārvaldē (1933—1935). No 1936. gada decembra līdz 1937. gada martam bija Maskavas Kalnu institūta rektora pienākumu izpildītājs, vēlāk bija PSRS Zinātņu akadēmijas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks tehniskās fizikas grupā.

NKVD "Latviešu operācijas" ietvaros 1937. gada naktī no 23. uz 24. decembri viņu apcietināja un notiesāja par "spiegošanu un dalību pretpadomju kontrrevolucionārā teroristiskā organizācijā". Nāvessodu izpildīja 1938. gada 19. februārī Komunarkas masu kapos pie Maskavas.^[2] 1956. gada 5. maijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija viņu reabilitēja.

• Думбис. Айсоры. Новый Восток 1923 г. № 3. С. 67-77.
• Думпеис M. Северная Персия: Курды. Колониальный Восток : Соц.-экон. очерки Под ред. А. Султан-Заде. Москва: Новая Москва, 1924. С. 327—344
• Думпис М. Ф. Техническое состояние буровых и горных работ. Геолого-геодезическая изученность СССР и его минерально-сырьевая база: [Сборник статей] / [Предисл.: И. М. Губкин]. Москва; Ленинград: Гл. ред. геол.-развед. и геодез. лит., 1935.

• М. Ф. Думпис. Люди и судьбы. Биобиблиографический словарь востоковедов — жертв политического террора в советский период (1917—1991). Изд. подготовили Я. В. Васильков, М. Ю. Сорокина. СПб.: Петербургское Востоковедение, 2003