Ludolfs Liberts

Ludolfs Liberts
Ludolfs Liberts
Dzimis	1895. gada 3. aprīlī Tirzas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad  Latvija)
Miris	1959. gada 11. martā (63 gadu vecumā) Ņujorka, ASV
Tautība	latvietis
Nozares	scenogrāfija, glezniecība, pedagoģija
Mākslas virziens	konstruktīvisms, impresionisms
Apbalvojumi	Triju Zvaigžņu ordenis (1928), Kultūras fonda prēmija (1923, 1924, 1927); Zelta medaļas Parīzē Grand Prix (1931) un Barselonā (1937), Ziemeļu Zvaigznes ordenis Zviedrijā (1933), Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grāds (1934), Amerikas Latviešu Apvienības Kultūras fonda Goda balva (1952)

Ludolfs Liberts (1895. gada 3. aprīlis — 1959. gada 11. marts) bija latviešu scenogrāfs, gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs.

Dzimis Cēsu apriņķa Tirzā 1895. gada 3. aprīlī muižas kalpotāja ģimenē. 1907. gadā ar ģimeni pārcēlās uz Torņkalnu Rīgā.^[1] Pirmos iespaidus mākslā guva pie gleznotāja Voldemāra Zeltiņa. Mācījās Jūlija Madernieka studijā, Stroganova mākslas skolas Tēlniecības nodaļā Maskavā (1911—1912) un Kazaņas mākslas skolā (1912—1915), vienlaikus strādādams par dekoratoru Kazaņas operā (1913—1914).

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā beidza Aleksandra karaskolu, bija virsnieks Polijas frontē un nokļuva gūstā Vācijā. Latvijā atgriezās 1921. gadā.^[2] Darbojās žurnālā "Ho — ho" (1922—1924). Strādāja par Latvijas Nacionālās operas dekoratoru un režisoru (1924—1937), Valstspapīru spiestuves un naudas kaltuves direktoru (1935—1940; 1941—1944), kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogu (1923—1932) un figurālās glezniecības meistardarbnīcas vadītāju (1942—1944).^[1] Bija viesscenogrāfs Helsinku, Kauņas, Viļņas, Malmes, Zagrebas un Sofijas teātros.^[2]

Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Austriju, tad uz Vāciju, kur Eslingenē darbojās latviešu mākslas skolā. 1950. gadā emigrēja uz ASV, kur pasniedza gleznošanu Ņujorkas pilsētas koledžā.

Miris 1959. gada 11. martā Ņujorkā.^[1] Mākslinieka pelnu urna apbedīta Grīnvudas kapsētā. Ludolfs Liberts bija LU studentu biedrības Konkordija Valdemārija biedrs.

Darbojies Rīgas mākslinieku grupā un mākslinieku biedrībā "Sadarbs" (1924—1939), kurā bijis tās priekšsēdētājs (1929—1939). Nozīmīgākā daiļrades daļa ir bijusi scenogrāfija. Mākslinieciskās darbības sākumposmā jūtama krievu skatuves glezniecības tradīciju ietekme — Volfganga Amadeja Mocarta operai "Bēgšana no seraja" (1924), Alfrēda Kalniņa "Salinieki" (1926), Jāzepa Mediņa "Sprīdītis" (1927), kur dekorācijas bieži vien krāšņuma ziņā pārspēja inscenējumu.^[2] Vēlākos gados izteiksmes līdzekļu izvēlē kļuvis viengabalaināks un atturīgāks. Stājglezniecības agrīno darbu posmā jūtamas konstruktīvisma iezīmes, taču Rietumeiropas ceļojumu ietekmē pakāpeniski formas un līnijas zaudēja savu uzsvērtību un asumu, kolorīts kļuvis impresionistiski virmojošāks un sidrabains.

Gleznojis Latvijas ainavas, kurās dominē dzimtenes lauki ar pļavām un bērzu birztalām un Torņkalna skati, bet popularitāti guvuši viņa radītie Parīzes skati un Venēcijas piļu, laukumu un kanālu atainojumi. Gleznojis figurālas kompozīcijas par senlatviešu dzīves tēmām, kurām lielākoties piemitis idillisks raksturs. Daudz radījis arī portreta žanra darbu, kuru vidū ir minami iztēlē radīti seno latviešu ķēniņu portreti. Atrazdamies bēgļu nometnēs, pievērsies temperas glezniecībai. Trimdā ASV turpinājis gleznot Rīgas, Venēcijas un Parīzes ainavas.

Izstādēs piedalās kopš 1914. gada.^[3] Eksponēti darbi Rīgas mākslinieku grupas, mākslinieku biedrības "Sadarbs", mākslinieku biedrības "Zaļā vārna", Neatkarīgo mākslinieku vienības, Kultūras Fonda un valsts rīkotajās izstādēs Latvijā un ārzemēs.

Norisinājušās Rīgā (1923 (kopā ar Konrādu Ubānu), 1934, 1938); Parīzē (1927); Briselē (1929); Berlīnē (1934, 1938); Stokholmā (1938).

• Kultūras fonda prēmijas un stipendijas (1923, 1924, 1927)
• izstāžu zelta medaļas Parīzē (1931) un Barselonā (1937)
• IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordenis (1928)
• III šķiras Atzinības krusts (1938)

• Biogrāfija un darbi
• Biogrāfija
• Darbi un biogrāfija
• www.tvnet.lv^{[novecojusi saite]}
• Darbi