Lielo līdzenumu indiāņi
Lielo līdzenumu indiāņi ir virkne indiāņu cilšu, kas apdzīvoja plašu Lielo līdzenumu reģionu Ziemeļamerikā.
Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju teritorija tiek iedalīta desmit kultūrapgabalos, kuru klimats un dabas resursi ietekmēja tur dzīvojošo cilšu kultūras. Lielo līdzenumu rietumu iedzīvotāji bija pilnībā atkarīgi no bizonu bariem, savukārt labāk apūdeņoto austrumu prēriju ciltis nodarbojās arī ar zemkopību.
Bieži kaimiņu cilšu valodas piederēja pilnīgi atšķirīgām valodu saimēm, tāpēc iedzīvotāji bija izstrādājuši zīmju valodu, kuru saprata visas līdzenumu ciltis.
Lielo līdzenumu ciltis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Precīzu cilšu skaitu noteikt ir neiespējami. Par vairākām no tām nav zināms gandrīz nekas cits, kā vienīgi nosaukums, un dažkārt to turpmākais liktenis ir neskaidrs. Citas veidoja vairākas neatkarīgas grupas, kuras nereti izdala kā atsevišķas ciltis.
No otras puses kolonizācijas laikā eiropiešu ievazāto epidēmiju dēļ notika radniecīgo grupu, cilšu un ciematu saplūšana, veidojot tautas, kas jau mūsdienās sevi pozicionē kā nācijas. Piemēram, hīdatsi 18. gadsimta sākumā patiesībā bija trīs dialektiski atšķirīgas grupas ar dažādu vēsturi. 19. gadsimtā pēc katastrofālajām epidēmijām tās izveidojās par vienotu cilti, bet 20. gadsimtā tapa par federāli atzītu tautu, kurā hīdatsi saplūda ar mandaniem un arikariem.
Ziemeļu līdzenumu ciltis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdzenumu zemkopju ciltis ne tikai medīja bizonus, bet arī apstrādāja zemi, audzējot vairākas augu kultūras. Vieni no pirmajiem Misūri augšteces iedzīvotājiem bija mandani, kas tur mitinājās vēl pirms Kolumba laikiem. 18. gadsimta sākumā mandaniem pievienojās hīdatsi. Arikari sākotnēji bija daļa no pauni cilts un atdalījās no tiem ap 15. gadsimta vai vēlāk. Pirms katastrofālo Eiropas epidēmiju ievazāšanas tās bija daudzskaitlīgas ciltis, kas apdzīvoja plašus ciematus.
Siksikus kā ziemeļrietumu līdzenumu iemītniekus piemin jau pirmie eiropiešu ceļotāji. Lielo līdzenumu reģionā no mežainajiem austrumiem tie ieradās 15. — 16. gadsimtā.[1] Nelielā sarsi cilts bija daļa no subarktiskajā reģionā dzīvojošiem daneziem. Ap 1700. gadu sarsi no tiem atšķēlās un migrēja uz dienvidiem, kulturāli saplūsdami ar siksikiem, bet saglabājot valodu.
Līdzīgi siksikiem un citām algonkinu saimes tautām, arī atsinu vēsturiskā dzimtene bija kontinenta austrumi. Kopīgi ar arapahiem tie veidoja vienu ļaužu grupu, kas pirms 17. gadsimta no Lielo ezeru rietumu reģiona ieradās līdzenumos. Cilts sadalījās, un par to sākotnējo kopību liecina ciešā arapahu-atsinu valodu radniecība.
Asiniboini atdalījās no siu janktonajiem ap 1640. gadu, kur ziemeļu līdzenumos sadalījās trīs lielās neatkarīgās ciltīs — asiniboinos, kas klejoja Montānas ziemeļos, Kanādas prēriju asiniboinos un stoni no Klinšu kalnu pakājes Albertā.
Pirmās ziņas par "līdzenumu krī" ir 1730. gadā. Vēl 1790. gadā viņi vasarās mežos ieguva kažokzvērus, bet ziemā pārvietojās uz prērijām, kur medīja bizonus. Līdzenumu anišinabi vēl ap 1730. gadu bija tipiski mežu indiāņi. Pirmie rietumu anišinabi līdzenumos parādījās ap 1790. gadu. Pēc 1797. gada līdz ar bebru izzušanu anišinabi kopā ar sabiedrotajiem krī un asiniboiniem ziemas periodā devās bizonu medībās. Tomēr pavasarī lielākā daļa atgriezās mežos, kur tecināja kļavu sulu, lai pagatavotu sīrupu, ķēra zivis un rudeņos ievāca tā saucamos savvaļas rīsus. Ap 1830. gadu bija izveidojušās tipiskas anišinabu līdzenumu kopienas, kas pārtika no bizonu medībām, un kurām piederēja plaši zirgu ganāmpulki.
| Reģions | Cilts | Štati un provinces | Valodu saime | Skaits (datējums) | Citas ziņas |
|---|---|---|---|---|---|
| Ziemeļu līdzenumi (nomadi) | ASINIBOINI (NAKOTI) | Saskačevana | Siu | 8 000 (1829 g.)
2 313 (1881 g.) 3 500 (2007. g.)[2] |
620—700 tipi (1851 g.) |
| Ziemeļu līdzenumi (nomadi) | ATSINI (GROVANTRI) | Montāna | Algonkinu | 3 000 (1780 g.)
535 (1904 g.) 3 682 (2000 g.) |
300 tipi (1850. g.) |
| Ziemeļi līdzenumi (nomadi) | LĪDZENUMU KRĪ (NĒHIUAVĒVINI) | Algonkinu | Manitoba, Saskačevana, Alberta, Montāna | 15 000 (1776 g.)
7 000 (1870 g.) 34 000 mūsdienās |
|
| Ziemeļu līdzenumi (nomadi) | SAULTEAUKSI (LĪDZENUMU AINIŠINĀBI, LĪDZENUMU ODŽIBVI, LĪDZENUMU ČIPEVI) | Algonkinu | Minesota, Ontārio, vēlāk Manitoba, Saskačevana, Alberta, Britu Kolumbija | ap 80 000 mūsdienās | |
| Ziemeļu līdzenumi (nomadi) | SIKSIKI (MELNKĀJAINIE, BLEKFĪTI): | Algonkinu | 15 000 (1800 g.) | 4 000 vīrieši (1850 g.) | |
| Ziemeļu līdzenumi (nomadi) | STONI (NAKODI):
Mežu stoni (ziemeļu stoni) Kalnu stoni (dienvidu stoni) |
Saskačevana | Siu | ||
| Ziemeļu līdzenumi (nomadi) | TSŪTINI (SARSI) | Alberta | Atapasku | 650 (1780 gadi)
250 (1837 g.) 1 982 (2001 g.)[3] |
90 tipi (1780 gadi)
35 tipi, 120 vīrieši (1801 g.) |
| Ziemeļu līdzenumi (zemkopji) | ARIKARI | Ziemeļdakota | Kadoanu | 2 600 (1804 g.)
1 650 (1870 g.) |
32 ciemati (18. gadsimta vidus)
2 ciemati (1795 g.) |
| Ziemeļu līdzenumi (zemkopji) | HĪDATSI | Ziemeļdakota | Siu | 2 100 (1804 g.),
800 (1837 g.) |
3 ciemati (1804 g.)
1 ciemats (1837 g.) |
| Ziemeļu līdzenumi (zemkopji) | MANDANI | Ziemeļdakota | Siu | 9 000 (1750 g.),
1 250 (1804 g.), 385 (1852 g.) |
9 ciemati (18. gadsimta vidus)
2 ciemati (1804 g.) |
Centrālo līdzenumu ciltis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Senākie līdzenumu kultūras pārstāvji bija nometnieki un pusnometnieki, kuri dažādos laikos un atšķirīgu ārēju apstākļu spiesti pameta iepriekšējās dzīvesvietas. Viņi turēja zirgu ganāmpulkus priekš medībām un, līdzīgi mežainajos austrumos dzīvojošiem indiāņiem, nodarbojās ar zemkopību. Kvapavi, osedži, kanzi, omahi un ponki bija lingvistiski ļoti tuvas ciltis, kurus no Ohaio upes ielejas uz prērijām izspieda irokēzi Bebru karu laikā 17. gadsimta vidū.
Aiovi, misūri un otoi bija cita dialektiski radniecīga siu grupa. Šīs ciltis migrēja uz līdzenumiem no Lielo ezeru rietumu reģiona. Pēc epidēmijām izdzīvojušie misūri 19. gadsimta 30. gados pievienojās otoi, kļūdami par vienu cilti.
Francisko Koronado ekspedīcijas laikā 1541. gadā pauni jau apdzīvoja teritoriju, kur viņus 18. gadsimtā satika franči un angļi. No pauni cilts skidi vēl 15. gadsimtā atdalījās arikari. Neraugoties uz valodu līdzību, dienvidu grupas uztvēra skidi kā svešiniekus, un 18. gadsimtā starp viņiem notika pat asiņainas sadursmes. Naidīgās attiecības izbeidzās tikai ap 1847. gadu. Tās bija kareivīgas vietsēžu ciltis, kurām bija nepārtraukti kari un sadursmes ar siu un citām klejotāju ciltīm.
Apsaroki ar hīdatsiem kādreiz bija vienota tauta, taču pēc tam apsaroki atdalījās un devās uz rietumiem, kļūdami par tipiskiem līdzenumu nomadiem. Tiem bija lielākie zirgu tabūni centrālajos un ziemeļu līdzenumos. Princis Maksimiliāns 1834. gadā apsarokus dēvēja par vislepnākajiem indiāņiem, kuri nicina baltos.
Vēl 17. gadsimtā šaijeni jeb tsisisti nodarbojās ar zemkopību un dzīvoja uz austrumiem no Misisipi, bet jau 18. gadsimta beigās viņi bija tipiska Lielo līdzenumu klejotājcilts. Ap 1730. gadu tsisitiem pievienojās un līdz 1850. gadam ar tiem pilnībā asimilējās sutaio. 19. gadsimta otrajā pusē šaijeni cīnījās pret amerikāņiem un piedalījās gandrīz visās nozīmīgākajās kaujās ar armiju gan ziemeļu, gan dienvidu līdzenumos. Vienā laikā ar šaijeniem līdzenumos ieradās arapahi, kur tie izveidojās kā piecas dialektiski atšķirīgas bet radnieciskas ciltis. Arapahi bija mazāk kareivīgi, un līdz Sandkrīkas slaktiņam 1864. gadā cilts neiesaitījās karos ar regulāro armiju.
Lakoti bija vistālāk uz rietumiem dzīvojošā siu grupas cilts, kas 17. gadsimtā ieradās līdzenumos. Lakotiem bija ļoti grūti saglabāt ilgstošu mieru ar lielāko daļu no kaimiņu ciltīm, jo viņi bija pārāk daudzskaitlīgi, kareivīgi, izmētāti milzīgā teritorijā un dažādu virsaišu vadīti. Piemēram, minekondži līdz 1846. gadam karoja galvenokārt ar arikariem, mandaniem un hīdatsiem. Ap 1846. gadu bizonu skaits sāka samazināties, un minekondži saprata, ka viņiem ir izdevīgi noslēgt ar arikariem mieru, lai no viņiem pret ādām un gaļu iemainītu kukurūzu. Bruli, oglali un ohenonpi 1850. gados parasti viesmīlīgi uzņēma savās nometnēs baltos tirgotājus un ceļotājus. Savukārt hunkpapu, sihasapu un sanarksu nometnēs tirgotāji nevarēja justies droši un tie "nogalina jebkuru balto cilvēku, kuru satiek", bet minekondži dažkārt tiek raksturoti kā "vismežonīgākie no siu".[4]
Lai aizsargātu pārceļotājus, pirmie zaldāti ieradās siu zemēs 1845. gada vasarā. 1849. un 1850. gadā simtiem lakotu nomira no epidēmijām, tomēr viņi bija pārāk spēcīga cilts un negrasījās padoties bez cīņas. Pirmā sadursme ar zaldātiem notika 1853. gadā un karš ar pārtraukumiem turpinājās turpmākos 24 gadus. Savukārt, lai sakautu Meksiku Amerikas-Meksikas karā, Savienotajām Valstīm bija nepieciešams gads un deviņi mēneši.
| Reģions | Cilts | Štati un provinces | Valodu saime | Skaits (datējums) | Citas ziņas |
|---|---|---|---|---|---|
| Centrālie līdzenumi | APSAROKI (KROU) | Vaiominga, Montāna, Ziemeļdakota | Siu | 3 500 (1804 g.)
1 826 (1904 g.) 12 000 mūsdienās |
1000 tipi (1803—1804),
pēc citām ziņām 350 tipi un 350 cilvēku (1804 g.) |
| Centrālie līdzenumi (nomadi) | ARAPAHI | Kolorādo, Vaiominga | Algonkinu | 1 500 (1805 g.)
1 748 (1904 g.) 10 861 (2010 g.)[5] |
|
| Centrālie līdzenumi (nomadi) | DAKOTI (SANTI, austrumu siu):
Mdevakantoni Sisetoni Vahpetoni Vahpekuto |
Nebraska | Siu | 5000 (1800 g.):
2 500 1 000 1 000 500 |
|
| Centrālie līdzenumi (nomadi) | JANKTONI (centrālie siu)
JANKTONAJI (centrālie siu) |
Minesota, Dienviddakota | Siu | 5 000 (1800 g.) | |
| Centrālie līdzenumi (nomadi) | LAKOTI (TETONI, rietumu siu):
Brulē (sišangu) Sihasapa (melnkājainie siu) Sanarksi (izatipčo) |
Ziemeļdakota, Dienviddakota, Montāna, Saskačevana | Siu | 25 000 (1800 g.)
55 000 rezervātos (ap 1995 g.) 103 200 pašidentificē (ap 1995 g.) |
400 tipi 500 tipi 320 tipi 270 tipi 450 tipi 250 tipi 60 tipi (visi 1800 g.) |
| Centrālie līdzenumi (nomadi) | ŠAIJENI (TSISISTI):
Ziemeļu šaijeni Dienvidu šaijeni Sutaio |
Montāna, Oklahoma | Algonkinu | 5 154 (1881 g.)
ziemeļu šaijeni 10 840 (2014 g.)[6] dienvidu šaijeni/arapahi 12130 (2008 g.) |
|
| Centrālie līdzenumi (zemkopji) | AIOVI | Kanzasa, Nebraska, Oklahoma | Siu | 1 100 (1760 g.)
225 (1905 g.) 2 258 (2000 g.), no tiem 1451 "tīrasiņu" aiovi, 76 dažādu cilšu pēcnācēji, pārējie jauktas rases vai jauktas rases un aiovu pēcnācēji[7] |
|
| Centrālie līdzenumi (zemkopji) | KANZI (KAVI) | Nebraska, Oklahoma | Siu | 1565 (1806 g.)
209 (1905 g.) 3 100 mūsdienās |
2 ciemati, 300 vīrieši (1804 g.) |
| Centrālie līdzenumi (zemkopji) | KVAPAVI | Ārkanzasa | Siu | 3 200 (1687 g.)
1 600 (1750 g.) 476 (1843 g.) 3 200 mūsdienās |
3 ciemati (1803 g.) |
| Centrālie līdzenumi (zemkopji) | MISŪRI (NIUAČI) | Oklahoma | Siu | 1 000 (1780 g.)
80 (1829 g.)[8] 385 (1905 g., kopā ar otoe) |
|
| Centrālie līdzenumu (zemkopji) | OMAHI | Nebraska | Siu | 4 000 (ap 1700 g.)
3 000 — 4 000 (ap 1775 g.)[9] 1 200 (1857 g.) |
|
| Centrālie līdzenumi | OSEDŽI:
Pahatsi (lielie osedži) Utsehti (mazie osedži) Santsukhdhi (Ārkanzasas osedži) |
Kanzasa, Ārkanzasa, Oklahoma | Siu | 5 500 (1804 g.)
3 700 (1872 g.) 15 897 (2000 g.)[10] |
1 200—1 500 ģimenes (1701 g.)
1804. gads: 500 lielo osedžu vīrieši 250 mazo osedžu vīrieši 600 Ārkanzasas osedžu vīrieši |
| Centrālie līdzenumi (zemkopji) | OTOI | Nebraska, Oklahoma | Siu | 1 200 (1833 g.)
334 (kopā ar misūri, 1886 g.) 1 520 (1998 g.) |
|
| Centrālie līdzenumi (zemkopji) | PAUNI:
Skidi ("vilki") Kitkehaki Pitahavirati Čavi |
Oklahoma | Kadoanu | 12 000 (1836), 3 383 (2012)[11]
3 500 (1825 g.) 1 250 (1825 g.) 1 000 (1833 g.) 4 500 (1825 g.) |
|
| Centrālie līdzenumi (zemkopji) | PONKI | Nebraska, Oklahoma | Siu | 800 (1789 g.)
200 (1804 g.) 2050 (1937 g.)[12] |
Dienvidu līdzenumu ciltis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kaiovu vēsturiskā dzimtenē bija Misūri upes ziemeļi. Jaunu brīvu zemju meklējumos viņi ap 17. gadsimta vidu apmetās Melno kalnu dienvidu daļā, kur izveidoja draudzīgas attiecības ar apsarokiem. Tās tika uzturētas arī vēlāk, kad abas ciltis šķīra simtiem jūdžu. Kaiovi pamazām migrēja dienvidu virzienā, kur 18. gadsimta pirmajā pusē dienvidu līdzenumos sadūrās ar kareivīgajiem komančiem. Starp ciltīm nekavējoties uzliesmojušais karš turpinājās līdz 1790. gadam, kad tika noslēgts miers, kurš nekad netika pārkāpts. Kaiovu zemes bija bīstamas amerikāņu pārceļotājiem un tiek uzskatīts, ka, proporcionāli iedzīvotāju skaitam, neviena cilts Mežonīgajos rietumos nav nogalinājusi tik daudz baltos, kā kaiovi. Ar kaioviem bija cieši saistīta nelielā kaiovu apaču cilts, kas kulturāli pilnībā sakusa ar kaioviem, taču saglabāja valodu.
Komanču grupas atdalījās no šošoniem Vaiomingas asutrumos un ieradās dienvidu līdzenumos 18. gadsimta sākumā. Tur viņi kļuva par līdzenumu "lordiem" un vairāk nekā pusotru gadsimtu iedzina šausmas spāņu un meksikāņu, bet vēlāk amerikāņu ieceļotājiem. ASV armijas pulkvedis Rihards Dodžs, kurš ir bēdīgi slavens ar apgalvojumu ka "katra bizona nāve nozīmē arī indiāņu izzušana", komančus un kaiovus dēvēja par "mūsdienu spartiešiem".
Lipani bija viena no vismežonīgākajām un nežēlīgākajām dienvidu līdzenumu ciltīm. Botāniķa Berlandejē vārdiem, "lipanu ieroči ir šautenes, šķēpi un loks... Neskaitāmās lipanu pastrādātās slepkavības abpus Riograndei ir kļuvis par iemeslu, kāpēc šo zemju iedzīvotāji tos ienīst un uzskata par slogu, no kura varētu ar prieku tikt vaļā".[13] Lipanu uzbrukumus pret pārceļotājiem bieži izraisīja pēdējo naidīgums. Pēc vairākām sadusmēm ar regulāro armiju 1870. gados cilts pārstāvji apmetās apaču rezervātos.
Par vičitiem 19. gadsimtā sauca kadoanu saimei piederošu cilšu savienību. Vasarā viņi apstrādāja plašus laukus un dzīvoja ciematos salmu mājās, bet ziemā bizonu medību laikā mitinājās tipi. Berlandjē 1828. gadā rakstīja, ka vičiti "apstrādā zemi un ir visneatkarīgākā tauta Teksasā... viņiem ir lieliski zirgi un tie ir bruņoti šautenēm, kaut arī lielieki prot rīkoties ar loku, šķēpu un dunci. Šī cilts bieži uzbrūk ceļotājiem", taču no otras puses, "bada laikos šie ļaudis daudzas reizes glāba garnizona zaldātu un pārceļotāju dzīvības, kas ieradās pie viņiem lūgt pārtiku."[13]
Tonkavi izveidojās, 17.—18. gadsimtā tiem apvienojoties ar virkni citu mazāku cilšu. Tonkavi kanibālisma dēļ bija iemantojuši gandrīz visu apkārtējo cilšu naidu, un tāpēc tika nepārtraukti pakļauti komanču un citu indiāņu uzbrukumiem. Reizē ar postošajām epidēmijām, tonkavu cilts 19. gadsimta vidū vairs neradīja draudus ne amerikāņiem, ne saviem "sarkanādainajiem" kaimiņiem.
| Reģions | Cilts | Štats | Valodu saime | Skaits (datējums) | Citas ziņas |
|---|---|---|---|---|---|
| Dienvidu līdzenumi | ESKANJAKI | Oklahoma vai Kanzasa | ? | 5 000 (ap 1600 g.) | |
| Dienvidu līdzenumi (nomadi) | KAIOVI:
Tokinahupi Salkahuopi |
Oklahoma | Tanoanu | 3 000 (ap 1650 g.)
1 145 (1881 g.) |
|
| Dienvidu līdzenumi (nomadi) | KAIOVU APAČI (līdzenumu apači) | Oklahoma | Atapasku | 300 (1804 g.)
325 (1865)[14] |
|
| Dienvidu līdzenumi (nomadi) | KOMANČI:
Penateki Kotsoteki Nokoni Jampariki Kvahadi aptuveni vēl 10 mazākas ciltis |
Oklahoma, Teksasa | Jūtu-acteku | 20 000 (1849 g.)
1171 (1910 g.) |
4 000 vīrieši (1849 g.) |
| Dienvidu līdzenumi (nomadi) | LIPANI (LIPANU APAČI) | Teksasa, Ņūmeksika, Kolorādo | Atapasku | 6 000 (1700 g.)
300—500 (1807 g.) |
|
| Dienvidu līdzenumi | TEJASI | Teksasas ziemeļrietumi | ? | ? | ? |
| Dienvidu līdzenumi (nomadi) | TONKAVI | Oklahoma | Izolēta valoda | ap 5 000 (15. gadsimts)
1 600 (17. gadsimta beigas) 92 (1884 g.) |
|
| Dienvidu līdzenumi (zemkopji) | VIČITI:
Tajovaji (Vičiti ?) Tavakoni Vako |
Teksasa, Kanzasa, mūsdienās Oklahoma | Kadoanu | 2 800 (1809 g.),
virs 300 (20. gadsimta sākums) |
Apģērbs un rotājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tradicionālo apģērbu indiāņi gatavoja no miecētas bizonu, briežu un citu pārnadžu ādas. Taču, sākot ar 19. gadsimta sākumu, aizvien biežāk izmantoja apģērbu, šūtu no eiropiešu ievestiem audumiem. Popularitāti ieguva vestes, krekli, mundieri, cilindri, lakati, kurus iegādājās ne tikai caur maiņas tirdzniecību, bet arī novilka no kritušajiem zaldātiem. Tomēr šīs drēbes bija mazāk izturīgas un aukstā laikā nespēja konkurēt ar silto bizonādas apģērbu. Tamdēļ ziemā indiāņi tērpās tradicionālajās ādas drēbēs.
Vīriešu apģērbu veidoja virsvalks un getras — divām bikšu starām, kuras pie jostas sasēja līdzīgi garām zeķēm, kā arī gurnauta — gara, šaura ādas vai kokvilnas gabala, kuru izlaida starp kājām un jostas, ļaujot brīvi nokarāties priekšpusē un aizmugurē.
Mokasīni bija divu veidu. Senākais, kuru šuva no viena ādas gabala, un vairāk pilnveidots — ar atsevišķu zoli no izturīgākas un cietākas ādas.
Sieviešu ietērpu veidoja gara ādas vai auduma kleita, mokasīni un getras, kas bija īsākas par vīriešu un stiprinājās virs ceļgala. Nereti mokasīni un getras bija viens vesels, un vairāk līdzinājās gariem zābakiem. Kleitas bija izšūtas saplacinātām dzeloņcūku adatām vai pērlītēm, kauri gliemežvākiem, garām dentālija gliemežnīcām, aļņu zobiem. Bagāta indiāņa meitai ar pērlītēm nereti bija izšūta visa kleita.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Deivids Mērdoks, Stenlijs A. Frīds. Ziemeļamerikas indiāņi. Zvaigzne ABC. 1997. ISBN 9984-22-475-9
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Early Blackfoot History
- ↑ Assiniboine
- ↑ Tsuu T'ina Nation 145 (Sarcee 145) Indian Reserve, Alberta; Statistics Canada[novecojusi saite]
- ↑ Denig E. T. Five Indian Tribes of the Upper Missouri: Sioux, Aricaras, Assiniboines, Crees, Crows. Norman: University of Oklahoma Press, 1961
- ↑ "2010 Census CPH-T-6. American Indian and Alaska Native Tribes in the United States and Puerto Rico: 2010"[novecojusi saite]
- ↑ «Northern Cheyenne Tribe». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 2. februārī. Skatīts: 2015. gada 3. februārī.
- ↑ Ioway Cultural Institute: Ioways Today
- ↑ «Missouri Indian Tribes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 5. februārī. Skatīts: 2015. gada 4. februārī.
- ↑ «History at a glance». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2008. gada 27. decembrī.
- ↑ «American Indian, Alaska Native Tables from the Statistical Abstract of the United States». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 29. augustā. Skatīts: 2015. gada 8. februārī.
- ↑ «Pawnee Nation». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 27. martā. Skatīts: 2015. gada 3. februārī.
- ↑ «Ponca Tribe of Nebraska». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 19. martā. Skatīts: 2015. gada 5. februārī.
- ↑ 13,0 13,1 Berlandier J. L. The Indians of Texas in 1830. Washington, 1969
- ↑ Texas Beyond History