Licenes kauja (1632)

Licenes kauja (1632)
Daļa no Tŗīsdesmitgadu kara
Karaļa Gustava II Ādolfa nāve Licenes kaujā Karla Valbūma 1855. gada glezna
Datums 1632. gada 16. novembris (N.S.) Vieta Licene, Saksija-Anhalte, Vācija 51°16′04″N 12°09′24″E / 51.26778°N 12.15667°E / 51.26778; 12.15667Koordinātas: 51°16′04″N 12°09′24″E / 51.26778°N 12.15667°E / 51.26778; 12.15667 Iznākums Zviedru uzvara
Karotāji
Svētā Romas impērija Vācu katoļu līga	Zviedrijas karaliste Saksijas kūrfirstiste Hesene-Kasele[1]
Komandieri un līderi
Albrehts fon Vallenšteins Grāfs Papenheims (miris no ievainojumiem) Heinrihs Holks	Gustavs II Ādolfs † Saksen-Veimāras Bernhards
Spēks
Kopā: 19 175 [2] 43 lielgabali	18 738 60 lielgabali[3]
Zaudējumi
5 160 nogalināti, ievainoti vai sagūstīti 24 lielgabali, 4–6 kaujas karogi un 20 munīcijas vezumi sagūstīti[4]	6 000 nogalināti vai ievainoti 30–60 kaujas karogi zaudēti[5]

Licenes kauja (1632) (zviedru: Slaget vid Lützen) ir viena no lielākajām Trīsdesmitgadu kara kaujām starp zviedru karaspēku Gustava II Ādolfa vadībā un Albrehta Vallenšteina vadītajām Hābsburgu vienībām, kas mnotika 1632. gada 16. novembrī (pēc Gregora kalendāra, pēc Jūlija kalendāra — 3. novembrī). Zviedru karalis Gustavs Ādolfs gāja bojā kaujas laukā, bet viņa armija kaujā uzvarēja.

1632. gada pavasarī Katoļu līgas karaspēks Vallenšteina vadībā iegāja Saksijā. Vallenšteina mērķis bija pārraut Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa, armijas apgādes ceļus, kamēr zviedri tajā laikā postīja Hābsburgu sabiedroto Bavāriju. Turklāt Vallenšteins cerēja piespiest Saksijas kūrfirsti atteikties no alianses ar Zviedriju. Imperators neapstiprināja šo lēmumu, taču šāds netiešs spiediens uz Zviedrijas karali bija veiksmīgs. Gustavs Ādolfs izvietoja savu armiju, lai novērstu draudus.

3. septembrī netālu no Nirnbergas notika Altavestas kauja starp Zviedrijas un imperatora armijām. Tās galvenais mērķis bija zviedru mēģinājums izdzīt Vallenšteina armiju no nocietinātās nometnes. Cīņa kopumā zviedriem bija veiksmīga, taču līdz izšķirošai uzvarai nenoveda. Pēc kaujas Gustavs Ādolfs mēģināja atsākt operācijas pret Bavāriju, taču draudi apgādes ceļiem un Saksijas izmisīgā situācija atkal lika viņam atteikties no šiem plāniem. Zviedri atkal sāka meklēt tikšanos ar ienaidnieku.

Zviedrijas karalis nolēma dot galveno triecienu ar savas armijas labā spārna spēkiem, ko viņš personīgi komandēja. Karaļa mērķis bija padzīt ienaidnieku no pozīcijām, kuras tika nostiprinātas ar lauka nocietinājumiem uz ziemeļiem no Licenes. Pati pilsēta tika aizdedzināta pēc Vallenšteina pavēles, kuram pietrūka spēku to noturēt. Licenas iedzīvotāji iepriekš bija ieslodzīti pilsētas pilī. Imperatora armija novietoja musketieru ķēdes uz pilsētas vaļņiem un sausos ceļmalas grāvjos.

Pirmais Zviedrijas armijas uzbrukums atnesa panākumus. Impērijas musketierus padzina no ceļmalas grāvjiem un zviedru kājnieki ieņēma artilērijas bateriju ienaidnieka kaujas formējuma centrā. Vēl efektīvāks bija zviedru labās malas uzbrukums paša Gustava II Ādolfa vadībā. Impērijas vieglo horvātu kavalēriju sagrāva somu kavalērija, kuru komandēja Torstens Stolhande. Iezīmējās impērijas armijas flanga pilnīgas sabrukšanas draudi. Tomēr ap pusdienlaiku Papenheims ar trim jātnieku pulkiem tuvojās kaujas laukam.

Papenheima korpusa kājnieki atpalika, tāpēc sekojošo pretuzbrukumu viņi neatbalstīja. Pretuzbrukumu imperatora kreisajā flangā personīgi vadīja feldmaršals Papenheims, taču viņu nāvīgi ievainoja ar vismaz trīs musketes lodēm no pretinieku zalves, un uzbrukums apstājās. Tomēr draudi apņemt impērijas spēku kreiso flangu tika novērsti. Imperatora armija saņēma arī pastiprinājumu no Otavio Pikolomini, kurš divu otrās līnijas pulku priekšgalā ieradās kaujas laukā, kopīgiem pūliņiem viņi centrā atgrieza pazaudēto artilērijas bateriju.

Gustavs II Ādolfs vadīja pretuzbrukumu, būdams Smolandes kavalērijas pulka priekšgalā. Tas bija no 12:30 līdz 13:00 dienā, kad zirgu ievainoja un pašu karali ievainoja rokā ar to pašu lodi. Uzbrukums turpinājās bez viņa, atstājot tikai septiņus vai astoņus vīrus ar Gustavu II Ādolfu. Impērijas kirasieru grupa viņiem uzdūrās miglā, sekojošā sadursmē Gustavs II Ādolfs tika nošauts ar pistoli un nodurts ar zobeniem. Uz impērijas kirasiera jautājumu par to, kas viņš ir, Gustavs II Ādolfs atbildēja: "Es biju Zviedrijas karalis." Pikolomini, kurš bija informēts par notikušo, pavēlēja līķi izvest no kaujas lauka, bet karaļa līķi atguva zviedri.

Pēc karaļa nāves cīņa turpinājās. Komandēšanu pārņēma Veimāras princis Bernhards. Karavīri netika informēti par karaļa nāvi, un lielākā daļa zviedru armijas nezināja, kas noticis.

Nākamajā uzbrukumā galvenais zviedru triecienspēks bija "Zilā" un "Dzeltenā" kājnieku brigādes (izveidotas galvenokārt no vāciešiem). Viņi uzbruka imperatora pozīcijas centram, tomēr šim triecienam bija gandrīz katastrofālas sekas Zviedrijas armijai. Dzeltenā brigāde nokļuva koncentrētā impērijas spēku apšaudē, cieta ļoti smagus zaudējumus un bija spiesta atkāpties. Grāfs Brahe, kurš vadīja uzbrukumu, tika ievainots.

Zilo brigādi piemeklēja bēdīgāks liktenis, pēc "Dzeltenās" atkāpšanās, "Zilā" bija viena pati ienaidnieka pozīciju priekšā. Saskaroties ar impērijas kājniekiem, Zilajai brigādei uzbruka kavalērija abos flangos. Brigādes "bendes" bija piecas kirasieru rotas, kā arī Bādenes pulka un Komargo pulka kājnieki, kas virzījās uz priekšu no frontes. Tā kā abos pulkos tika nogalināti vai ievainoti vecākie komandieri, uzbrukumu vadīja majors Minhauzens.

Tomēr impērijas spēkiem neizdevās attīstīt šos panākumus. Ja centrā zviedriem situācija kļuva katastrofāla, tad flangos impērijas armijas pozīcija slīdēja pretī katastrofai. Pēc Papenheima nāves viņa karavīru morāle tika satricināta, un zviedriem izdevās nopietni satricināt impēriešu kreiso flangu. Tāda pati krīze attīstījās imperatora otrajā flangā, kas atradās blakus Licenei. Šeit zviedri izsauca rezerves no savas otrās līnijas, jo īpaši Miclafa kājnieku brigādi un vairākus kavalērijas pulkus. Šo uzbrukumu atbalstīja zviedru lauka artilērija, ko apvienoja "lielā baterijā". Impēriešiem to izdevās atgūt tikai ar lielām grūtībām, izmantojot visas rezerves.

Tagad zviedri sāka vilcināties. Spontāni radušos paniku apturēja karaliskais kapelāns Fabriciuss, kurš noorganizēja sprostvienību ar vairākiem virsniekiem un personīgi iedrošināja kaujas lauka dezertierus ar labu vārdu un pistoli.

Apmēram trijos pēcpusdienā zviedri, ieveduši pēdējās rezerves no otrās līnijas, sarīkoja kārtējo uzbrukumu sēriju impērijas pozīcijām. Uzbrukums "dzirnavu baterijai" apsīka, bet centrā esošā imperatora baterija vēlreiz mainīja īpašniekus. Šajā brīdī abas puses bija ļoti nogurušas, tāpēc pēc trijiem pēcpusdienā iestājās pauze, ko pārtrauca artilērijas apšaude. Abas puses izmantoja pārtraukumu, lai savestu kārtībā savas cietušās vienības un sagatavotos pēdējai kaujas fāzei.

Pēdējā cīņas daļa sākās aptuveni pulksten 15.30 un ilga aptuveni pusotru stundu. Zviedri atkal uzbruka impērijas labajam flangam un "dzirnavu baterijai". Kaujas laikā neviens no augstākajiem impērijas flanga komandieriem neizvairījās no ievainojumiem. Jo īpaši Pikolomini tika smagi ievainots, un, kā vēlāk izrādījās, nāvīgi — pulkvedis Bertolds Vallenšteins, ģenerālisimusa Vallenšteina radinieks. Komandieru neveiksmes, nogurums un lieli zaudējumi noveda pie pakāpeniskas impērijas flanga atkāpšanās, vaļņu ap Liceni un "dzirnavu baterijas" zaudēšanas. Līdz ar tumsas iestāšanos galvenās impērijas spēku pozīcijas bija zviedru rokās, taču viņi vairs nevarēja izmantot tā mirkļa sasniegumus. Dienas beigās arī Vallenšteinu ievainoja ar lodi augšstilbā.

Krēsla sāka iestāties ap pulksten pieciem vakarā, tāpēc kauju pārtrauca. Līdz pulksten sešiem Papenheima kājnieki grāfa Reinaha vadībā 3000 vīru ar pulka lielgabaliem un 6 lauka lielgabaliem tuvojās kaujas laukam.

Vēlāk Vallenšteins sasauca komandieru sanāksmi, lai noskaidrotu situāciju pēdējās kaujas laukā, jauno virsnieku fon Friču ar vairākiem karavīriem nosūtīja uz impēriešu dienas pozīcijām. Bernhards, nevēlēdamies nakšņot starp līķiem un baidīdamies no pārsteigumiem naktī, atvilka zviedru karaspēku no kaujas lauka, neatstājot sargus. Fon Fričs, atradis "dzirnavu bateriju" un pamestās pozīcijas tālāk uz ziemeļiem, atgriezās un ziņoja par to komandieriem.

Impērijas spēku komandieri, kas piedalījās padomē, runāja par kaujas turpināšanu nākamajā dienā, liekot domāt, ka Papenheima svaigie pulki varētu nest uzvaru kaujā. Tomēr pats Vallenšteins atteicās turpināt cīņu. No vienas puses, viņš nebija pārliecināts par savu diennakts laikā izsmelto karavīru izturību, no otras puses, nebija zināms, vai zviedriem bija ieradušies papildspēki. Turklāt arī pats Vallenšteins bija ievainots, kaujā gāja bojā vai smagi ievainoja daudzus viņa karavīrus un pat radiniekus, tāpēc komandierim droši vien bija grūti saglabāt aukstasinību, un tika pieņemts lēmums atkāpties.

Kaujas laukā tika pamesta artilērija, kurai nepietika zirgu, kā arī daļa no vezumiem, tostarp divdesmit rati ar munīciju. Atkāpšanās sākās pulksten 20 vakarā. Pats Vallenšteins kaujas lauku pameta laikā no pulksten 19 līdz 20. Atkāpšanos sedza Papenheima korpusa kājnieki. Naktī imperatora armija apmetās Leipcigā un 18. novembrī atkāpās tālāk Bohēmijas virzienā, kur atradās Vallenšteina personīgie valdījumi. Ievērojamu daļu ievainoto, vairāk nekā tūkstoti cilvēku, atstāja Leipcigā. Šie cilvēki tika sagūstīti, tuvojoties sakšu vienībām, kas bija zviedru sabiedrotie.

Gan impērijas spēki, gan zviedri sākotnēji paziņoja par savu uzvaru. Zviedri varēja parādīt ierastos uzvaras atribūtus: iegūto lielgabalu un Leipcigā sagūstīto gūstekņu veidā, turklāt impērijas armija atstāja kaujas lauku. Tomēr imperatora armija netika uzvarēta, un zviedriem taktiskos panākumus aizēnoja viņu harizmātiskā vadoņa karaļa Gustava II Ādolfa nāve.

Jautājumu par cilvēku upuriem Licenes kaujā ir grūti viennozīmīgi atbildēt. Zviedru zaudējumi, pēc Ričarda Bžezinska teiktā, bija aptuveni 1500 bojāgājušo un aptuveni 3500 ievainoto. Pēc ģenerāļa Holka domām, impērijas karaspēkam bija 3000 nogalināto un ievainoto.

• C.V. Wedgwood. The Thirty Years War (2005 izd.). New York Review of Books, 1938. ISBN 978-1-59017-146-2.
• Peter H. Wilson. Europe's Tragedy: A History of the Thirty Years War. Allen Lane, 2009. ISBN 978-0-7139-9592-3.
• Peter H. Wilson. Lützen: Great Battles Series. Oxford : Oxford University Press, 2018. ISBN 978-0199642540.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Licenes kauja.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Museum of Gothenburg. «The Death of Gustavus II Adolphus Swedish Historical Wallcharts». Swedish National Heritage Board. Skatīts: 2021. gada 2. augusts.
• Die Geschichte der Stadt Lützen (vācu val.)