[go: up one dir, main page]
More Web Proxy on the site http://driver.im/Pāriet uz saturu

Obsidiāns

Vikipēdijas lapa
Obsidiāns
Nošķelts obsidiāna gabals.
Nošķelts obsidiāna gabals.
Klasifikācija
Ķīmiskā formula 70–75% SiO2,
plus MgO, Fe3O4
Īpašības
Svītras krāsa tumši melna vai arī melni zaļa

Obsidiāns ir magmatisks iezis, kas izveidojas, ja lavai strauji sacietējot, neveidojas kristāli.[1][2][3] Tas tiek saukts arī par vulkānisko stiklu, pieskaitāms pie efuzīvajiem iežiem. Skaistākie obsidiāna paveidi tiek uzskatīti par dārgakmeņiem. Galvenokārt sastāv no silīcija dioksīda (70-75%), ar magnija un dzelzs oksīda piedevām. Jau no 700 000 gadiem p.m.ē. cilvēki to izmantojuši darbarīku izgatavošanai. Obsidiāns ir ciets, taču arī trausls, tā nošķēlumus ar ļoti asām malām izmantoja griešanai un caurduršanai domātiem darbarīkiem — nažiem, skrāpjiem, šķēpu un bultu uzgaļiem.[4] Eksperimentāli tas ticis lietots ķirurģisko skalpeļu asmeņiem.[5]

Izcelsme un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Obsidiāna Kupols Kalifornijā, Obsidiāna nogāzē

Romiešu enciklopēdista Plīnija Vecākā sarakstītajā "Dabas Vēsturē" ir daži teikumi par vulkānisko stiklu, sauktu par "obsiānu" (obsian), tā nosauktu pēc tā līdzības ar akmeni, ko Etiopijā atradis romiešu zinātnieks Obsius.[6][7][8]

Obsidiāns ir līdzīgs minerāliem, taču par īstu minerālu nav uzskatāms, jo tas ir stiklveidīgs, nevis kristālisks, turklāt tā sastāvs ir pārāk sarežģīts, lai veidotu vienotu minerālvielu. To dažkārt klasificē kā mineraloīdu. Nav konstatēts, ka obsidiāns būtu veidojies senāk par krīta periodu.

Tīrs obsidiāns parasti ir tumšas krāsas, kas variē atkarībā no piemaisījumiem. Dzelzs un magnijs obsidiānam dod nokrāsu no tumši brūnas līdz melnai.
Gandrīz bezkrāsainu paraugu ir ļoti maz. Dažos obsidiāna paraugos iekļautās mazu, baltu, radiāli izvietotu kristālu kopas uz melnā akmens virsmas veido plankumainu vai sniegpārsliņu veida rakstu.

Obsidiāns var saturēt gāzes burbulīšu ieslēgumus, kas radušies no lavas plūsmas, šie burbulīši var radīt interesantus efektus, piemēram, zelta mirdzumu.
Mirdzošu, varavīksnei līdzīgu spīdumu obsidiānam izraisa magnetīta nanodaļiņu ieslēgumi.[9]

Sastopamība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Stikla Kalns (Glass Mountain), apjomīgas obsidiāna atradnes pie Medicine Lake vulkāna Kalifornijā

Obsidiānu var atrast vietās, kur notikuši riolītiska tipa izvirdumi. To iespējams atrast Argentīnā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Austrālijā,[10] Kanādā, Čīlē, Gruzijā, Grieķijā, Salvadorā, Gvatemalā, Islandē, Itālijā, Japānā, Kenijā, Meksikā, Jaunzēlandē, Papua-Jaungvinejā, Peru, Skotijā, Turcijā un ASV. Amerikas Savienotajās Valstīs obsidiāna atradnes ir daudzos rietumu štatos, ieskaitot Arizonu, Kolorado, Ņūmeksiku, Teksasu, Jūtas štatu, Vašingtonu,[11] Oregonu[12] un Aidaho. Obsidiānu var atrast arī austrumu ASV štatos Virdžīnijā, kā arī Pensilvānijā un Ziemeļkarolīnā.

Eiropā, Vidusjūras reģionā ir tikai četras galvenās obsidiāna atradnes — Pantelleria salā Vidusjūrā, Lipari un Palmarolas salās Tirēnu jūrā un Monte Arči Sardīnijā.[13]

Senajā Grieķijā obsidiāna atradnes bijušas Egejas jūrā atrodošajās Milosas un Giali salās.[14]

Aizvēsturiskajos Tuvajos Austrumos svarīgākās obsidiāna atradnes bijušas centrālajā Anatolijā.[15][16][17]

Vēsturiskā izmantošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No obsidiāna izgatavots bultas uzgalis

Pirmās arheoloģiskās liecības par obsidiāna izmantošanu ir Kariandusi Kenijā un citviet no vēlā Ašelas (Acheulian) perioda (kas sācies pirms 1.5 miljoniem gadu), atradumi datēti ar 700 000 gadu pr. Kr., objektu skaits šajās atradnēs gan bija neliels, salīdzinot ar neolīta perioda atradnēm.[18][19][20][21][22]

Obsidiāns tika novērtēts akmens laikmetā, jo to, līdzīgi kā kramu, varēja lauzt, lai izveidotu asmeņus vai bultu uzgaļus. To nopulējot, bija iespējams izveidot kaut ko līdzīgu spoguļiem.

Mūsdienu arheologi ir izstrādājuši sistēmu, ar kuras palīdzību pēc atradumu hidratācijas (mitruma) pakāpes ir iespējams noteikt šo artefaktu salīdzinošo vecumu. Nonākot saskarē ar gaisu, obsidiāns uzsūc mitrumu. Tikko nolauztā obsidiāna gabalā parasti ir nedaudz mazāk kā 1% ūdens. Laika gaitā ūdens lēnām difundē, veidojot artefaktā šauras josliņas, kuras iespējams ieraudzīt un izmērīt ar dažādām ierīcēm, piemēram, mikroskopā 40 — 80 reižu palielinājumā.[23][24]

Tuvie Austrumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ubaidas (Ubaid) periodā, 5. gadu tūkstotī pr. Kr., no obsidiāna, iegūta no atsegumiem, kas atrodas mūsdienu Turcijā, tikuši izgatavoti asmeņi.[25] Senie ēģiptieši izmantojuši no Vidusjūras austrumu un Sarkanās jūras dienvidu reģioniem ievestu obsidiānu. Obsidiāns izmantots arī rituālām vajadzībām tā asuma un īpatnējā izskata dēļ.[26] Vidusjūras austrumu reģionos tas izmantots darbarīku, spoguļu un dekoratīvu priekšmetu izgatavošanai.[27]

Obsidiāna atradnes bijušas arī tagadējās Izraēlas teritorijā. Ar zinātniskām metodēm salīdzinot obsidiāna paraugus no dažādiem reģioniem, ir izdevies atklāt tirdzniecības ceļus un apmaiņas tīklus, par kuriem agrāk nekas nebija zināms.[28]

Amerika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No obsidiāna gatavoti šķīvji un citi izstrādājumi
Obsidiāna gabali un no obsidiāna izgatavoti asmeņi (Takalik Abaj tagadējās Gvatemalas teritorijā)

Rūpīgi analizējot obsidiāna izmantošanu noteiktās kultūrās, periodos vai vietās, var gūt daudz informācijas par tirdzniecību, ražošanu, izplatīšanu un tādējādi saprast civilizācijas ekonomiskos, sociālos un politiskos aspektus. Seno maiju pilsētas Jaščilanas (Yaxchilian) arheoloģiskajos pētījumos drupās atrastas obsidiāna atlūzas sniedza ziņas par kara norisi šajā apvidū.[29]

Vēl viens piemērs ir arheoloģiskie izrakumi atradnēs Kalifornijā, kur senatnē dzīvojuši čumašanu (Chumash) cilts indiāņi, kur izdevās atklāt ievērojamus tirdzniecības sakarus ar Casa Diablo Sierra Nevada kalnos Kalifornijas austrumos.[30]

Amerikas pamatiedzīvotāji tirgoja obsidiānu visas Amerikas teritorijā. Katrs vulkāns un dažos gadījumos pat viena un tā paša vulkāna dažādi izvirdumi rada atšķirīga veida obsidiānu, ļaujot arheologiem izsekot konkrētā artefakta izcelsmei.

Čīlē obsidiāna instrumenti ir atrasti pat 400 km attālumā no vulkāna, kur šis obsidiāns savulaik izveidojies.[31][32]

Lieldienu sala

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lieldienu salā (tās polinēziešu nosaukums Rapanui), kas slavena ar savām moai — gigantiskajām akmens galvām, obsidiāns tika izmantots šo skulptūru acu zīlītēm.

Izmantošana mūsdienās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) nav apstiprinājusi obsidiāna izmantošanu medicīniskām vajadzībām, daži ķirurgi to izmanto skalpeļu asmeņiem, jo labi apstrādāts obsidiāna asmens ir daudzkārt asāks par ķirurģisko skalpeli, kas izgatavots no augstas kvalitātes tērauda. Šāda asmens griezējdaļa ir tikai apmēram 3 nanometrus bieza.[33] Pat asākais metāla nazis ir robains, ja to aplūko ar pietiekami spēcīgu mikroskopu; kad obsidiāna asmeni pārbaudīja ar elektronu mikroskopa palīdzību, tā asmens bija ideāli gluds.[34] Pētījumi, kas tika veikti ar grupu laboratorijas žurku, parādīja, ka griezumi, kas veikti ar obsidiāna asmeni, rada mazāk iekaisumu un granulētu audu pēc 7 dienām (lai gan pēc 21 dienas atšķirības konstatētas netika).[35] Obsidiāna skalpeļus šobrīd var iegādāties dzīvnieku pētniecībā veicamajām ķirurģiskajām manipulācijām.[36]

Obsidiāns tiek izmantots arī dekoratīviem mērķiem un kā dārgakmens. Tam ir atšķirīgs izskats atkarībā no tā, kā tā ir izcirsts: piemēram, vienā virzienā tas var izskatīties piķa melns, bet citā mirdzoši pelēks.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ M. E. Malainey. A Consumer's Guide to Archaeological Science: Analytical Techniques. Springer, 2010. ISBN 1441957030.
  2. ↑ P. L. Barnes-Svarney, T. E. Svarney. The Handy Geology Answer Book. Visible Ink Press, 2004. ISBN 1578591562.
  3. ↑ M. Martini, M. Milazzo, M. Piacentini, Società Italiana di Fisica. Physics Methods in Archaeometry 154. IOS Press, 2004. ISBN 1586034243.
  4. ↑ «Akmens apstrāde». 2010.
  5. ↑ Brian Cotterell, Johan Kamminga. Mechanics of pre-industrial technology: an introduction to the mechanics of ancient and traditional material culture. Cambridge University Press, 1992. 127–. lpp. ISBN 978-0-521-42871-2. Skatīts: 2011. gada 9. septembris.
  6. ↑ obsidian. The Concise Oxford Dictionary of English Etymology. Oxford University Press (1996). Retrieved 2011-11-20.
  7. ↑ D Harper. obsidian. Etymology online. 2012-06-17
  8. ↑ M. H. Manser. The Facts On File Dictionary of Allusions. Infobase Publishing, 2008. ISBN 0816071055.
  9. ↑ Nadin, E. (2007). "The secret lives of minerals" (PDF). Engineering & Science, No. 1, 10-20.
  10. ↑ Bonetti, R., P. Di Cesare, A. Guglielmetti, F. Malerba, E. Migliorini, M. Oddone, J. R. Bird, R. Torrence and R. J. Bultitude, 1998. Fission track dating of obsidian source samples from the Willaumez Peninsula, Papua New Guinea and eastern Australia. Records of the Australian Museum 50(3): 277–284. [25 November 1998]. doi:10.3853/j.0067-1975.50.1998.1286
  11. ↑ Washington Obsidian Source Map Arhivēts 2015. gada 21. augustā, Wayback Machine vietnē.. Obsidianlab.com. Retrieved on 2011-11-20.
  12. ↑ Oregon Obsidian Sources. Sourcecatalog.com (2011-11-15). Retrieved on 2011-11-20.
  13. ↑ Iain Morley and Colin Renfrew. The Archaeology of Measurement: Comprehending Heaven, Earth and Time in Ancient Societies, Cambridge University Press, 2010 ISBN 0521119901.
  14. ↑ E Blake, A B Knapp. The Archaeology Of Mediterranean Prehistory. John Wiley & Sons, 2005. ISBN 0631232680.
  15. ↑ Prince Mikasa no Miya Takahito. Essays on Anatolian Archaeology, Otto Harrassowitz Verlag, 1993 ISBN 3447033959.
  16. ↑ L Romano. 6 ICAANE, Otto Harrassowitz Verlag, 2010 Volume 3 of Proceedings of the 6th International Congress of the Archaeology of the Ancient Near East: 5–10 May 2009 ISBN 3447062177.
  17. ↑ P R S Moorey. Ancient Mesopotamian Materials and Industries: The Archaeological Evidence Eisenbrauns, 1999 ISBN 1575060426.
  18. ↑ S Bunny. American trade routes for obsidian[novecojusi saite]. New Scientist (1985-04-18).
  19. ↑ D Schmandt-Besserat. Volume 3 of Invited lectures on the Middle East at the University of Texas at Austin, Undena Publications, 1979, ISBN 0890030316
  20. ↑ HV Merrick, FH Brown, WP Nash. Society, Culture, and Technology in Africa, Volume 11, 1994 (Masca Research Papers in Science and Archaeology Supplement) University of Pennsylvania Museum of Archaeology, ISBN 1931707057
  21. ↑ J. D. Fage. The Cambridge history of Africa: From c. 1600 to c. 1790, Part 1050, Cambridge University Press, 1979 ISBN 0521215927
  22. ↑ National Museum of Kenya. Kariandusi Arhivēts 2007. gada 24. oktobrī, Wayback Machine vietnē.. Retrieved 2012-06-30
  23. ↑ Stevenson.C, Liritzis.I and Diakostamatiou.M (2002). "Investigations towards the hydration dating of Αegean obsidian". Mediterranean Archaeology & Archaeometry 2 (1): 93–109.
  24. ↑ C.Stevenson and S.W.Novak (July 2011). "Obsidian hydration dating by infrared spectroscopy: method and calibration". Journal of Archaeological Science 38 (7): 1716–1726. doi:10.1016/j.jas.2011.03.003.
  25. ↑ John Noble Wilford. «In Syria, a Prologue for Cities». The New York Times, 2010-04-05.
  26. ↑ James A. Harrell. «Stone in Ancient Egypt». University of Toledo, 2000.
  27. ↑ George Robert Rapp. Archaeomineralogy. Springer, 2002. ISBN 3540425799.
  28. ↑ Yellin, Joseph; Levy, Thomas E.; Rowan, Yorke M. (1996). "New Evidence on Prehistoric Trade Routes: The Obsidian Evidence from Gilat, Israel". Journal of Field Archaeology 23: 361–368. doi:10.1179/009346996791973873.
  29. ↑ Brokmann, Carlos, Tipología y análisis de la obsidiana de Yaxchilán, Chiapas, Colección Científica, no. 422, INAH, 2000
  30. ↑ C. Michael Hogan (2008). Morro Creek, A. Burnham (ed.). Megalithic.co.uk. Retrieved on 2011-11-20.
  31. ↑ Mario Pino Quivido and Rayen Navarro (2005). "Geoarqueología del sitio arcaico Chan-Chan 18, costa de Valdivia: Discriminación de ambientes de ocupación humana y su relación con la transgresión marina del Holoceno Medio". Revista Geológica de Chile 32. doi:10.4067/S0716-02082005000100004.
  32. ↑ Naranjo, José A; Stern, Charles R (2004). "Holocene tephrochronology of the southernmost part (42°30'-45°S) of the Andean Southern Volcanic Zone". Revista geológica de Chile 31 (2): 225–240. doi:10.4067/S0716-02082004000200003.
  33. ↑ Buck, BA (March 1982). "Ancient Technology in Contemporary Surgery". The Western journal of medicine 136 (3): 265–269.
  34. ↑ W.A. Haviland, Prins H.E.L., Walrath D., McBride B. Anthropology: The Human Challenge (13 izd.). Cengage Learning, 2010. 196. lpp. ISBN 9780495810841. Skatīts: 2012. gada 27. septembris.
  35. ↑ Disa, JJ (Oct 1993). "A comparison of obsidian and surgical steel scalpel wound healing in rats.". Plastic & Reconstructive Surgery (92). Atjaunināts: 23 September 2015.
  36. ↑ Fine Science Tools (FST). «FST product catalog». FST. Skatīts: 2012. gada 7. septembris.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Obsidiāns&oldid=3943668"