Kenterberijas Anselms (latīņu: Anselmus Cantuariensis, dzimis ap 1033. gadu, miris 1109. gada 21. aprīlī) bija benediktiešu mūks, teologs un filozofs. Viens no sholastikas pamatlicējiem. Kenterberijas arhibīskaps no 1093. līdz 1109. gadam.
Dzimis Aostā, bagātā ģimenē. Pēc mācībām vairākās reliģiskās skolās, 1060. gadā iestājās ietekmīgajā, Lankfranka vadītajā, Bekas klosterī Normandijā. 1078. gadā kļuva par tā abatu. Šeit viņš sarakstīja reliģiskos darbus, ar kuriem kļuva slavens Eiropā.
Tā kā Anselma skolotājs Lanfranks kļuva par Kenterberijas arhibīskapu, pēc tā nāves 1089. gadā Anselms tika uzlūkots par Kenterberijas arhibīskapa amata mantinieku. Anglijas karalis Viljams II Rudais iesākumā turēja arhibīskapa vietu vakantu, tomēr 1093. gadā iecēla Anselmu amatā. Tomēr Anselms konfliktēja ar karali par dažādiem jautājumiem un 1097. gadā pameta Angliju un pārcēlās uz Romu.
1100. gadā, jaunā karaļa Henrija I aicināts, atgriezās Anglijā arhibīskapa amatā. Tomēr konfliktēja ar Henriju investitūras jautājumā. 1101. gadā atkal devās uz Romu. 1107. gadā tika panākts kompromiss investitūras jautājumā. Anselms atgriezās Anglijā, kur 1109. gadā mira.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kenterberijas Anselms.
