Katalonija

Katalonija
Catalunya Cataluña Catalonha
—  Autonomais apgabals  —
Karogs Ģerbonis
Katalonijas atrašanās vieta Spānijā
Pārvaldes centrs	Barselona 41°23′N 2°11′E / 41.383°N 2.183°E / 41.383; 2.183
Lielākā pilsēta	Barselona
Oficiālā valoda	katalāņu valoda oksitāņu valoda spāņu valoda
Valsts	Spānija
Izveide	988
Katalonijas Parlaments	1283
Generalitat	1359
Autonomijas statūti	1932. gada 9. septembris 1979. gada 18. septembris 2006. gada 9. augustā
Administrācija
- Tips	Katalonijas Ģeneralitāte
- Prezidents	Pere Aragonès
- Likumdevēja vara	Katalonijas Parlaments
Platība
- Kopējā	32 114 km²
Iedzīvotāji (2016. gadā)[1]
- Kopā	7 448 332
- Blīvums	231,9/km²
Laika josla	CET (UTC+1)
- Vasaras laiks (DST)	CEST (UTC+2)
Himna	Els Segadors
Interneta domēns	.cat
Katalonijas Parlaments	135 deputāti
Vietas kongresā	47 deputāti (no 350)
Vietas senātā	16 senatori (no 264)
Mājaslapa: Katalonijas valdības mājaslapa
Katalonija Vikikrātuvē

Katalonija (katalāņu: Catalunya, izrunā: /kətəˈɫuɲə/; oksitāņu: Catalonha, izrunā: /kataˈluɲɔ/; spāņu: Cataluña, izrunā: /kataˈluɲa/) ir reģions Pireneju pussalas ziemeļaustrumos. Katalonijas konstitucionālais statuss ir strīdus objekts starp Spānijas Karalisti, kas to uzskata par savu autonomo apgabalu, un Katalonijas parlamentu, kas ir pasludinājis Katalonijas Republikas neatkarību. Tā robežojas ar Franciju un Andoru ziemeļos, ar Spānijas Aragonas autonomo apgabalu rietumos, Valensijas autonomo apgabalu dienvidos, bet austrumos to apskalo Vidusjūra (krasta līnija 580 km). Oficiālās valodas ir katalāņu, spāņu un araniešu (oksitāņu valodas dialekts). Tās administratīvais centrs un lielākā pilsēta ir Barselona, kas ir otra visapdzīvotākā pašvaldība Spānijā.

19. un 20. gadsimtā Katalonija piedzīvoja lielu ekonomisku izaugsmi, piesaistot strādniekus no citiem Spānijas apgabaliem. Barselona kļuva par vienu no Eiropas lielākajām industrializētajām lielpilsētas teritorijām un Katalonija par ievērojamu tūrisma galamērķi. 2017. gada 27. oktobrī Katalonijas parlaments pasludināja Katalonijas Republikas neatkarību.

Pamatraksts: Katalonijas vēsture

Otrā Pūniešu kara laikā 3. gadsimta beigās p.m.ē. tagadējā Katalonija tika iekļauta Romas Republikas sastāvā kā Tuvās Spānijas (Hispania citerior) provinces, vēlāk Tarragonas Spānijas (Hispania Tarraconensis) provinces daļa ar galvaspilsētu Tarragonu. Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma to iekaroja vestgoti. 8. gadsimtā tajā iebruka arābi, pēc Franku valsts sadalīšanās 9. gadsimta beigās izveidojās suverēna Barselonas grāfiste. 1137. gadā tā apvienojās personālūnijā ar Aragonas Karalisti, savukārt Barselonas grāfiste un pārējās Katalonijas grāfistes apvienojās štatā, kas pazīstams kā Katalonijas firstiste, 1283. gadā izveidojās Katalonijas Corts — parlaments, kura apstiprinājums turpmāk bija nepieciešams visiem karaļa likumiem.

Pēc tam, kad 1469. gadā Aragonas karalis Ferdinands II apprecējās ar Kastīlijas karalieni Izabellu I, kopš 1516. gada Katalonija bija Spānijas Karalistes sastāvā. 1659. gadā Katalonijas ziemeļu apgabalus (tagadējo Rusijonu) pievienoja Francijai. Sākoties 1701.—1714. gada Karam par Spānijas mantojumu, Katalonija atzina Hābsburgu Kārli VI. Pēc Katalonijas kapitulācijas Burbonu armijai 1714. gada 11. septembrī, Filips V atriebās, 1716. gadā izsludinot dekrētus, ar kuriem aizliedza visas vēsturiskās Katalonijas politiskās institūcijas, likvidēja jebkādu autonomiju, pārvēršot to par centralizētas Spānijas provinci.

Napoleona karu laikā no 1812. līdz 1814. gadam visa Katalonija bija iekļauta Francijas impērijas sastāvā. 19. gadsimta otrajā pusē Katalonijā sākās industrializācija, tā kļuva par Spānijas tekstilrūpniecības centru. Spānija Otrās republikas laikā 1932. gadā izveidoja Katalonijas autonomiju, ko likvidēja pēc Fransisko Franko uzvaras Spānijas pilsoņu karā 1939. gadā, bet atkal atjaunoja 1977. gadā.

2000. gadu sākumā Katalonijā pastiprinājās kustība par neatkarību no Spānijas. 2013. gada 11. septembrī aptuveni 400 000 cilvēku piedalījās akcijā "Katalonijas ceļš" (Via Catalana), sadodoties rokās un izveidojot 400 kilometrus garu dzīvo ķēdi no robežas ar Valensijas apgabalu līdz Francijas robežai ziemeļos. Akciju organizēja nevalstiskā organizācija "Katalonijas Nacionālā sapulce" pēc 1989. gada Baltijas ceļa parauga.^[2] Latviešu komponista Mārtiņa Brauna skaņdarbs "Saule, Pērkons, Daugava" (katalāņu versijā Ara és l'hora ("Tagad ir laiks") ar dzejnieka Mikela Merti i Pola vārdiem) 2014. gada septembrī tika pasludināts par Katalonijas neatkarības himnu.^[3] 2014. gada novembrī katalāņu nacionālisti noorganizēja neoficiālu referendumu, kurā 80,7% no balsotājiem atbalstīja neatkarību. Spānijas Konstitucionālā tiesa atzina referendumu par nelikumīgu. 2015. gada septembrī neatkarības atbalstītāji paziņoja, ka 27. septembra reģionālās vēlēšanas būs neatkarības de facto atzīšanas referendums.

Vēlēšanās katalāņu nacionālistu partijas ieguva absolūto vairākumu 135 vietu reģionālajā parlamentā. 9. novembrī parlaments nobalsoja par oficiālu atdalīšanās procesa uzsākšanu no Spānijas. Spānijas premjerministrs Mariano Rahojs vērsās Spānijas Konstitucionālajā tiesā, lai apturētu atdalīšanos un tiesa atzina Katalonijas atdalīšanās procesu par nelikumīgu. Reģionu atdalīšanās ir aizliegta Spānijas konstitūcijā un Rahojs apsūdzēja neatkarības aktīvistus nācijas izšķīdināšanā.

2016. gada 27. janvārī Katalonijas reģionālā valdība apturēja plānu atdalīties no Spānijas līdz 2017. gada vidum, paziņojot, ka vienpusējas neatkarības deklarācijas nebūs.^[4]

Saskaņā ar aptauju, kuru 2017. gada jūlijā pasūtīja Katalonijas reģionālā valdība, 49,4% katalāņu iebilda pret atdalīšanos no Spānijas, bet 41,1% atbalstīja Katalonijas neatkarību. Taču vairāk nekā 70% katalāņu atbalstīja referenduma rīkošanu, lai beidzot varētu pieņemt izšķirošo lēmumu neatkarības jautājumā.^[5]

Pamatraksts: Katalonijas neatkarības referendums

2017. gada 7. septembrī Katalonijas parlaments pieņēma likumu par Katalonijas neatkarības referenduma rīkošanu 1. oktobrī, par ko nobalsoja 72 no 83 reģionālajiem deputātiem, bet 52 Spānijas vienotības atbalstītāji pirms balsojuma atstāja sēžu zāli. Lēmumu tūlīt atbalstīja reģionālās valdības vadītājs Karless Pudždemons,^[6] bet Spānijas konstitucionālā tiesa paziņoja par Katalonijas parlamenta lēmuma apstādināšanu.^[7]

Referenduma priekšvakarā Spānijas valdība paziņoja, ka policija slēgusi un nozīmogojusi 1300 no 2315 vēlēšanu iecirkņiem. Balsošanas dienā 2017. gada 1. oktobrī Spānijas policija mēģināja nepieļaut balsošanu, ieņemot referenduma iecirkņus un konfiscējot urnas un biļetenus. Tomēr, lai gan liela daļu balsošanas iecirkņu bija slēgti, referendums notika.^[8] 90,18% balsotāju atbalstīja atdalīšanos no Spānijas, bet referendumā piedalījās 43% no aptuveni 5,3 miljoniem balsstiesīgo.^[9]

2017. gada 27. oktobrī Katalonijas parlaments, kurā ir 135 deputātu, ar 70 balsīm "par" un desmit "pret", diviem deputātiem nododot tukšus biļetenus, nobalsoja par neatkarības pasludināšanu no Spānijas. Opozīcija balsojumu boikotēja. Tajā pašā dienā Spānijas Senāts Madridē nobalsoja par pilnvaru piešķiršanu Spānijas valdībai ieviest Katalonijā tiešo pārvaldi.^[10] Spānijas premjers Marjano Rahojs tajā pašā dienā atlaida Katalonijas valdību un parlamentu, izsludinot jaunas reģionālās vēlēšanas 21. decembrī. Viņš pavēstīja, ka valdība lūgusi Spānijas Konstitucionālo tiesu anulēt Katalonijas parlamenta rezolūciju par neatkarības pasludināšanu. Spānijas centrālā valdība paziņoja, ka slēgs Katalonijas valdības pārstāvniecības visā pasaulē, izņemot Briselē esošo. Karless Pudždemons aicināja katalāņus demokrātiski pretoties Madrides rīkojumiem atlaist viņa valdību un reģionālo parlamentu.^[11]

Katalonijas administratīvais centrs un lielākā pilsēta ir Barselona (1,62 miljoni iedzīvotāju). Nākamās lielākās pilsētas ir Lospitaleta de Ļobregata (257 tūkstoši iedzīvotāju), Badalona (220 tūkstoši), Terasa (211 tūkstoši) un Sabadela (206 tūkstoši). Katalonija sīkāk dalās četrās provincēs: Barselonas, Žironas, Ļeidas un Tarragonas provincē.

2016. gadā Katalonijā bija 7,45 miljoni iedzīvotāju.^[1] Aptuveni 5,49 miljoni no tiem dzīvo Barselonas provincē.^[1] Apmēram 38% Katalonijas iedzīvotāju dzimtā valoda ir katalāņu, bet 45% — spāņu valoda.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Katalonija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)

Šis ar Spāniju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l

s d l Spānijas administratīvais iedalījums Autonomie apgabali Andalūzija Aragona Astūrija Baleāru Salas Basku Zeme Estremadura Galisija Kanāriju Salas Kantabrija Kastīlija-Lamanča Kastīlija un Leona Katalonija Larjoha Madride Mursija Navarra Valensija Autonomās pilsētas Melilja Seuta