Egļu baravika
| Egļu baravika Boletus edulis | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Bekas (Boletus) |
| Suga | Egļu baravika (B. edulis) |
 Egļu baravika Vikikrātuvē | |
Egļu baravika (boletus edulis) ir plaši izplatīta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņus lieto pārtikā kā ēdamās sēnes.
Sēnes apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Cepurīte: krāsa no tumši brūnas līdz gaiši brūnai, ar gaišākiem vai tumšākiem lāsumiem. Diametrs līdz 20, reti līdz 30 cm.[1] Gluda un sausa. Sākumā pusapaļa, vēlāk izliekta spilvenveidā. Mīkstums balts, blīvs, ar patīkamu garšu un smaržu, griezuma vietā krāsu nemaina.
- Stobriņi: sākumā balti, vēlāk zaļgandzelteni. Atveres apaļas.
- Kātiņš: sākumā bumbuļveida, vēlāk ar paresninājumu apakšdaļā. Sākumā balts vai viegli brūngans, vēlāk ar izcilnētu baltu vai dzeltenīgu tīklveida zīmējumu. Garums līdz 20 cm, resnums 3-10 cm.
- Sporas: gludas, vārpstveida, dzeltenbrūnas, 14-17/4,5-5,5 µm.
- Bazīdijas: 40-50/10-12 µm.
- Cistīdas: 36-48/4-10 µm.[2]
Augšanas apstākļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Parasti no jūlija līdz oktobrim, labvēlīgos apstākļos atzīmēta no maija līdz novembrim,[3] veido mikorizu ar eglēm. Aug egļu un jauktos mežos, skābās augsnēs.[4] Dabiski aug gandrīz visā Eiropā. 2001. gada pētījums Lietuvā parādīja, ka cepurītes izmēra maksimālais dienas pieaugums (ap 21 mm) konstatēts, kad relatīvais gaisa mitrums bija vislielākais, un augļķermenis pārtrauca augšanu, kad gaisa mitrums kritās zem 40%. [5]
Līdzīgas sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Egļu baravika ir līdzīga priežu baravikai, ozolu baravikai un bērzu baravikai, kuru daļa pētnieku uzskata par egļu baravikas formu, nevis par patstāvīgu sugu. Priežu baravikai stobriņi bālgani, vēlāk iedzelteni un beidzot zaļganbrūni, bērzu baravikai tie balti, vēlāk zaļgani un pati cepurīte krietni gaišāka kā priežu un egļu baravikām, ozolu baravikai arī cepurīte gaiši brūngana, stobriņi gaiši dzeltenbrūngani un mīkstums nedaudz irdens salīdzinājumā ar citām baravikām. Visas šīs sugas bieži sauc vienkārši par baravikām.
Sēņotājiem baraviku sugas sajaukt nav jābaidās, visas tās ir ar vienādām praktiskajām īpašībām. Nevēlami ir sajaukt baravikas ar parasto žultsbeku, kuras rūgtums tiek uzskatīts par neciešamu. Žultsbekas stobriņu slānis iesārts, uz vecumu uzpūties un tīklveida zīmējums uz kātiņa tumšāks un stipri izcilnēts. Šaubu gadījumā sēne turpat mežā pagaršojama.
Egļu baravikai Latvijā ir konstatētas divas papildu formas, kuras agrāk uzskatītas par patstāvīgām sugām - baltā forma Boletus edulis f. alba (agrāk baltā baravika Boletus persoonii), kura no pamatformas atšķiras tikai ar baltu cepurītes krāsu,[6] un dzeltenā forma Boletus edulis f. citrina (agrāk dzeltenā baravika Boletus venturii), kura atšķiras tikai ar dzeltenu cepurītes krāsu.[7]
Barības vērtība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Visas baravikas ir augstvērtīgas ēdamās sēnes, lietojamas dažādos veidos. Pirms cepšanas nav jānovāra. Īpaši iesaka konservēšanai un žāvēšanai.[8]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Egļu baravika». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 17. septembrī. Skatīts: 2017. gada 9. septembrī.
- ↑ V. Lūkins, Bekas, Rīga, "Liesma", 1978.
- ↑ Cepurīšu sēnes GNP, 62. lpp.
- ↑ Egļu baravikas apraksts
- ↑ Kasparavicius, J. (2001). "Influence of climatic conditions on the growth of fruit bodies of Boletus edulis". Botanica Lithuanica 7 (1): 73–78. ISSN 1392-1665.
- ↑ Baltā baravika
- ↑ Dzeltenā baravika
- ↑ A. Balodis, Rokasgrāmata sēņotājiem, 96. lpp., Rīga, "Liesma", 1974.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Egļu baravika |