Arveds Valdemārs Alksnis (1910-1991) bija latviešu ķirurgs un rakstnieks. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
Dzimis 1910. gada 21. maijā Liepājā ķirurga Jēkaba Alkšņa ģimenē. Mācījās Turkuānas licejā Francijā (beidza 1929).
Studēja medicīnu Latvijas Universitātē (beidza 1933), bija studentu korporācijas Lettonia loceklis. Latvijas Universitātes Ķirurģiskās klīnikas jaunākais asistents (1933-1936), asistents (1936-1939). Rīgas aizsargu pulka ārsts (1933-1940).
Ieguva Dr. med. grādu (1938), ievēlēts par privātdocentu (1940). Strādāja Valmieras pilsētas slimnīcā un Rīgas kara slimnīcā (1940).
Otrā pasaules kara laikā 1944. gada jūlijā viņu iesauca Latviešu leģionā, bija kara lazaretes ķirurģiskās nodaļas vadītājs, strādāja Liepājā, vēlāk Šverīnē, kur 1945. gada 2. maijā nokļuva angļu gūstā. Līdz 1951. gadam vadīja ķirurģijas nodaļu Lībekas bēgļu slimnīcā, pēc tam pārcēlās uz dzīvi uz ASV, kur bija Latvijas zobārstu un ārstu apvienības priekšsēdētājs (1968-1975). Darbojās "Daugavas Vanagu" organizācijā, rakstīja autobiogrāfiskas grāmatas. 1991. gadā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs un LZA viņam piešķīra Paula Stradiņa balvu.
Miris 1991. gada 19. decembrī Kresentsitijā (Crescent City), Kalifornijā ASV.[1]
- Hipokrats spīlēs. Daugavas vanags, 1980. - 322 lpp. (atkārtoti izdeva P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, 1993)
- Mazpilsētas ārsts. Gauja, 1988. - 291 lpp.
- Ārsti un slimnieki. Gauja, 1990. - 415 lpp.