Artikulācijas vieta

Artikulatorajā fonētikā par līdzskaņa artikulācijas vietu sauc aktīvā (kustīgā; parasti kāda no mēles daļām) un pasīvā (nekustīgā) artikulētēju saskarsmes vieta balss traktā gaisa plūsmas noslēgšanas brīdi. Kopīgi ar artikulācijas veidu un fonāciju tiek iegūts līdzskaņa raksturīgais skanējums.

Artikulācijas vieta tiek definēta pēc abiem artikulētājiem; gan pēc aktīvā, gan pasīvā. Piemēram, aktīva apakšlūpa var kontaktēt gan ar pasīvu augšlūpu (bilabiāls līdzskanis, kā [m]), gan augšzobiem (labiodentāls līdzskanis, kā [f]). Cietā aukslēja var kontaktēties gan ar mēles priekšējo, gan ar pakaļējo daļu. Ja lieto mēles priekšdaļu, tad artikulācijas vietu sauc par retrofleksu; ja lieto mēles pakaļējo daļu, tad artikulācijas vietu sauc par "dorsāli-palatālu" vai vienkārši palatālu.

Ir pieci galvenie aktīvie artikulētāji:

• Lūpa (labiāls līdzskanis),
• Mēles lokanais galiņš (koronāls līdzskanis),
• Mēles vidēji-pakaļējā (dorsālā) daļa (dorsāls līdzskanis),
• Mēles pamatne kopā ar uzgāmuru (radikāls līdzskanis),
• Balsene (glotāls līdzskanis).

Šie artikulētāji var darboties gan neatkarīgi cits no cita, gan divi vai vairāki vienlaicīgi koartikulācijā.

Pasīvā artikulācija toties ir bez stingri nospraustām robežām. Tādas vietas, kā lingvolabiāla un interdentāla, interdentāla un dentāla, dentāla un alveolāra, alveolāra un palatāla, palatāla un velāra, velāra un uvulāra var saplūst viena ar otru un līdzskanis var tikt izrunāts kā vidējs starp nosauktajām artikulācijas vietām.

Lietojot mēles lokano galu izšķir laminālu (mēles gala augšējā virsma), apikālu (mēles galiņš) un subapikālu (mēles gala apakšējā virsma) artikulācijas. Arī šīs artikulācijas var saplūst viena ar otru bez stingras robežas.

• Bilabiāla: starp lūpām.
• Labiodentāla: starp apakšlūpu un aukšzobiem.
• Lingvolabiāla: starp mēles galu un augšlūpu.
• Dentāla: starp mēles galu un augšzobiem.
• Alveolāra: starp mēles galu un alveolu.
• Postalveolāra: starp mēles galu un vietu starp alveolu un cietajām aukslējām.
• Retrofleksa: īstajiem retrofleksiem mēle atliecas atpakaļ pie aukslējām.
• Palatāla: starp mēles vidusdaļu un cietajām aukslējām.
• Velāra: starp mēles pakaļējo daļu un mīkstajām aukslējām.
• Uvulāra: starp mēles pakaļējo daļu un ūku.

(Visi augstākminētajās vietās veidotie līdzskaņi var būt nazāli un lielākā daļa arī laterāli.)

• Faringāla: starp mēles pamatni un rīkles galu.
• Epiglotāli faringāla: starp uzgāmuru un rīkles galu.
• Epiglotāla: starp uzgāmura kroku un uzgāmuru.
• Glotāla: pie balss spraugas.

• Nazāla artikulācija: mīkstās aukslējas tiek nolaistas, lai ļautu gaisa plūsmai plūst caur degunu (tehniski tā ir vieta, bet vispārīgi atzīta par artikulācijas veidu).
• Laterāla artikulācija: gaiss plūst gar mēles malām un zobiem, nevis pār mēles galu.

Dažās valodās ir līdzskaņi ar vienlaicīgi divām artikulācijas vietām, ko sauc par koartikulētiem līdzskaņiem. Ja tie ir dubultās artikulācijas līdzskaņi, tiem jābūt viena artikulācijas veida primārajām artikulācijas vietām (divi slēdzeņi vai divi nazāli līdzskaņi utt.). (Balss sprauga kontrolē fonāciju un dažkārt gaisa plūsmu un tā netiek atzīta par artikulatoru.)

Tomēr biežāk ir sastopama spraudzeniska sekundārā artikulācija, kad abas artikulācijas vietas var būt līdzīgas, kā piemēram labializēts labiāls vai palatalizēts velārs līdzskanis.

Visbiežāk sastopamās koartikulācijas:

• Labializācija: lūpu noapaļošana gaisa plūsmas noslēgšanas laikā, kā [kʷ] vai [w].
• Palatalizācija: mēles pacelšana plet cietajām aukslējām gaisa plūsmas noslēgšanas laikā, kā krievu [tʲ].
• Velarizācija: mēles pamatnes pacelšana pret mīkstajām aukslējām, kā [lˠ] vai [ɫ].
• Faringalizācija: rīkles gala sasprindzināšana, kā arābu [tˤ].

• Artikulācijas veids

• Interaktīva artikulācijas veids un vieta (angļu valodā)