Šķīdinātājs

Šķīdinātājs ir šķidra viela, kas izšķīdina citu cietu, šķidru vai gāzveida vielu, veidojot šķīdumu, kura koncentrācija ir atkarīga no vielas šķīdības norādītajā temperatūrā. Organiskos šķīdinātājus izmanto, piemēram, sausajā tīrīšanā (piemēram, tetrahloretilēnu), kā krāsas šķīdinātāju (piemēram, toluols, terpentīns), nagu lakas noņēmēju un līmes šķīdinātāju (acetons, metilacetāts, etilacetāts), traipu noņēmēju (heksāns, petrolēteris), mazgāšanas līdzekli (citrusaugu terpēni), smaržās (etanols), un ķīmiskajā sintēzē. Neorganiskos šķīdinātājus (izņemot ūdeni) parasti izmanto tikai ķīmijas pētniecībā un dažos tehnoloģiskos procesos.

Šķīdinātājus iedala arī polārajos un nepolārajos šķīdinātājos. Tos iedala arī pēc viršanas temperatūrām:

• Zema: zem 100 °C (Ūdens viršanas temperatūra)
• Vidēja: 100 °C—150 °C
• Augsta: virs 150 °C

Šķīdinātāji, tāpat, kā citas vielas mēdz būt indīgi, kancerogēni, viegli uzliesmojoši, kodīgi un ētera tipa šķīdinātāji, kas veci un sastāvējuši, arī sprādzienbīstami, jo skābekļa, piemaisījumu un gaismas ietekmē var veidot ēteru peroksīdus, kas ir sprāgstvielas. Tādēļ veca, gaismā stāvējuša ētera destilācija var būt bīstama.

• Acetons
• Terpentīns
• Toluols
• Ūdens