Ziemas karš

 

No 1809. līdz 1917. gadam Somijas lielhercogiste atradās Krievijas Impērijas sastāvā, bet Pirmā pasaules kara un tam sekojošās revolūcijas rezultātā tā 1917. gada decembrī pasludināja neatkarību. Padomju valdība šo stāvokli uzskatīja par pārejošu parādību pasaules sociālistiskās revolūcijas norisē. 1918. gadā Somijā sākās asiņains pilsoņu karš starp padomju Krievijas atbalstītajiem "sarkanajiem" un vācu atbalstītajiem "baltajiem". Pēc kreiso sakāves un Tartu miera līguma noslēgšanas 1920. gadā liela daļa no tiem patvērās padomju Krievijā.

Gatavojoties karam, Somijas valdība Karēlijas zemes šaurumā divos posmos (no 1920. līdz 1924. gadam un no 1932. līdz 1939. gadam) izbūvēja Mannerheima aizsardzības līniju. Pēc Staļina-Hitlera pakta noslēgšanas un ietekmes zonu sadalīšanas 1939. gada septembra beigās un oktobra sākumā PSRS valdība ultimatīvā formā pieprasīja visām Baltijas valstīm (tajā laikā arī Somiju uzskatīja par Baltijas valsti) padomju karabāzu izvietošanu to teritorijās. Pārrunas noslēdza savstarpējās sadarbības līgumi ar Igauniju, Latviju un Lietuvu, bet Somijas valdība atsacījās pieņemt līgumā paredzētos pazemojošos nosacījumus. Pēc neizdevušos sarunu noslēguma PSRS valdība nolēma izvirzīt Somijai teritoriālas pretenzijas un nodibināt Somijas Demokrātisko Republiku (SDR) ar Oto Kūsinena marionešu valdību priekšgalā. Sākotnējais padomju plāns bija, līdzīgi kā Baltijas valstu gadījumā, okupēt visu Somijas teritoriju un pēc Somijas Demokrātiskās Republikas valdības lūguma iekļaut to PSRS sastāvā kopā ar Austrumkarēlijas teritorijām, izveidojot Somijas PSR, kas 1940. gada martā tika nosaukta par Karēļu-somu PSR.

1939. gada 26. novembrī NKVD vienības provokatīvi apšaudīja PSRS robežsargu posteni uz PSRS-Somijas robežas pie Mainilas ciema, kas kalpoja par formālo iemeslu PSRS agresijai. Padomju Savienības valdības galva un ārlietu komisārs Molotovs Somijas sūtnim Maskavā Koskinenam vakar nodeva notu. Tās saturs šāds:

„Pēc sarkanarmijas galvenā štāba ziņojuma, šodien (t. i. 26. novembrī) pl 15.45 pilnīgi negaidīti uz mūsu karaspēku Mainilas ciema apkaimē no somu puses atklāta artilērijas uguns. Lielgabali raidijuši 7 šāvienus, pie kam trīs sarkanarmijas kareivji un viens instruktors nonāvēti, bet 7 kareivji un 2 komandējošā sastāva personas ievainotas. Padomju savienības karaspēks, kam bija dota stingra pavēle neatbildēt uz provokācijām, uz šāvieniem neatbildēja. Padomju savienības valdība jums to paziņo un atzīst par vajadzīgu pasvītrot, ka pēdējās sarunās ar Tannera un Pāsikivi kungu Padomju savienības valdība aizrādija uz briesmām, kas rodas no tā, ka pie robežas Ļeņingradas tuvumā koncentrēts somu karaspēks. Sakarā ar provokatorisko šaušanu no somu puses uz Padomju savienības karaspēku Padomju savienības valdība tagad spiesta konstatēt, kā somu karaspēka koncentrēšana Ļeņingradas tuvumā nozīmē ne tikai draudus Ļeņingradai, bet ir pret Padomju savienību vērsta naidīga rīcība, kas jau novedusi pie uzbrukuma padomju karaspēkam un prasijusi upurus. Padomju savienības nolūks nav uzpūst šo nekrietno uzbrukumu no somu karaspēka daļu puses, ko, iespējams, slikti vadījuši to rīkotāji, bet viņa vēlētos, lai šādi nejēdzīgi gadījumi nākotnē neatkārtotos. Sakarā ar sacīto Padomju savienības valdība, stingri protestēdama pret notikušo, liek priekšā aizvākt somu karaspēku 20—25 km no robežas un tā novērst provokācijas atkārtošanās iespējas."[2]

Atbildes vēstulē Somijas ārlietu ministrs rakstīja, ka noraida protestu un konstatē, ka apgalvotais naidīgais akts pret Padomju savienību nav noticis no somu puses, ka Padomju savienības robežas tuvumā atrodoties galvenā kārtā tikai somu robežsargi, bet ka tur neesot novietots neviens lielgabals, kura šāviņi varētu sniegties pāri robežai. Lai gan tādā kārtā neesot iemesla karaspēka atvirzīšanai no robežas, kā to prasa Padomju Savienības nota, Somijas valdība esot gatava sākt sarunas par abpusēju karaspēka atvilkšanu zināmā attālumā no robežas.^[3] 1939. gada 26. novembrī PSRS atsauca sūtni Vladimiru Derevjanski.

1939. gada 30. novembra rītā Sarkanās armijas daļas bez kara pieteikuma uzbruka Somijas austrumu robežai, ko pavadīja aviācijas uzlidojumi galvaspilsētai Helsinkiem. Lidmašīnas kā bāzi uzbrukumiem Somijas teritorijai izmantoja Igaunijas teritorijā tikko izveidoto padomju karabāzi Paldiskos pie Tallinas, bet karakuģi Liepājas kara ostu, ko PSRS bruņotie spēki ieguva pēc 1939. gada rudens Igaunijas-PSRS un Latvijas-PSRS militārajiem līgumiem. Jau 1939. gada 1. decembrī padomju kara flotes kreiseris "Kirovs" no Liepājas veica uzbrukumu Somijas krasta apsardzes baterijai Rusāres (Russarö) salā pie Hanko pussalas, sagraujot piestātni, kazarmas un bāku, bet bija spiests atkāpties pēc somu lielgabala šāviņa tieša trāpījuma.

Somijai vienlaicīgi no Somijas jūras līča dienvidos līdz Petsamo ziemeļos uzbruka četras padomju armijas:

• 7. armija Jakovļeva vadībā (ap 200 000 karavīru und 1500 tanku) uzbruka somu nocietinājumiem Karēlijas šaurumā starp Somu līci un Lādogas ezeru.
• 8. armija Habarova vadībā (ap 130 000 karavīru und 400 tanku) uzbruka ziemeļos no Ladogas ezera ar uzdevumu apiet ezeram un ielenkt somu galvenos spēkus no aizmugures.
• 9. armija Duhanova vadībā un 14. armija Frolova vadībā (kopā ap 140 000 karavīru und 150 tanku) bija izvietotas uz ziemeļiem no galvenajiem spēkiem, bet to uzdevums bija ieņemt visu Somijas Lapzemes teritoriju.

Sarkanā armija kara pirmajās dienās okupēja Petsamo ostu un niķeļa raktuves Somijas ziemeļos, tomēr pārējās frontēs — tiklab Karēlijas zemes šaurumā, kur padomju karaspēks uzbruka Mannerheima līnijai, kā arī ziemeļos no Ladogas ezera līdz Sallai PSRS divīziju uzbrukumus apturēja.

 

 

Tikko Sarkanā armija iekaroja pirmo Somijas teritoriju, tā robežpilsētā Terijoki Kūsinena vadītā, Maskavas izveidotā "Tautas valdība" 2. decembrī noslēdza miera līgumu ar PSRS, kurā Somijas Demokrātiskā Republika atteicās no Austrumkarēlijas un Hanko pussalas par labu PSRS, pretī iegūstot arktiskos apgabalus. 31. decembrī padomju laikraksti „Izvestija" un „Pravda" propagandas nolūkos publicēja "Somu pirmā brīvprātīgo korpusa" komandieru un karotāju apsveikumu Staļinam:^[4]

"Staļina nacionālā politika nostādama pilnīgā pretstatā imperiālistisko valstu iekarošanas politikai. Ar šādu savu politiku Staļins iekarojis somu tautas sirdis un uzticību. Somu lielā drauga un atbrīvotāja — Staļina izstiepto roku satvēruši Somijas un Karelijas apzinīgie pārstāvji, lai kopīgiem spēkiem novestu somu tautas atbrīvošanu līdz galam." Uzsaukuma beigās bija izteiktas cerības, ka somu tautas plašās masas, kas izprot Staļina nacionālās politikas garu, cīnīsies progresīvās cilvēces pirmajās rindās par visu tautu brīvību un brālību.

Tomēr cerētā tautas sacelšanās Somijā nesākās un marionešu valdībai nebija pilnīgi nekāda somu tautas atbalsta.

Kad 4. decembrī Tautu savienības ģenerālsekretārs Avenols paziņoja, ka saskaņā ar Tautu savienības pakta 11. pantu sasauks padomes locekļus 9. decembrī un griezīsies pie Tautu savienības pilnsapulces priekšsēdētāja ar priekšlikumu sasaukt pilnsapulci 11. decembrī, PSRS Ārlietu komisārs Molotovs tajā pašā dienā nosūtīja Avenolam atbildi, ka

„Padomju savienība atrodas miera attiecībās ar Somijas demokrātisko republiku un šī gada 2. decembrī noslēgusi ar tās valdību savstarpējas palīdzības un draudzības līgumu. Ar šo līgumu nokārtoti visi jautājumi, kuros nesekmīgi vestas sarunas ar Somijas agrākās valdības delegātiem, kas tagad nolikusi savas pilnvaras. Somijas demokrātiskās republikas valdība savā š. g. 1. decembra deklarācijā griezusies pie PSRS valdības ar priekšlikumu sniegt Somijas demokrātiskai republikai padomju bruņoto spēku palīdzību, lai kopīgām pūlēm iespējami drīzāk likvidētu bīstamāko kara briesmu perēkli, kādu Somijā radijuši tās agrākie valdītāji. [..]"[5]

 

Otrā pasaules kara sākumā, vēl pirms sarunām par PSRS pievienošanos Ass valstīm Apvienotā Karaliste, Francija un citas Rietumu valstis uzskatīja PSRS un Vāciju par militāriem sabiedrotajiem. 2. janvārī Apvienotās Karalistes valdība piesūtīja Tautu Savienības ģenerālsekretāram Avenolam telegramu, kurā ziņoja, ka pēc Tautu Savienības pilnsapulces lēmuma Anglija darīšot visu iespējamo, lai atbalstītu Somiju karā pret Padomju Savienību, tomēr karaspēku uz Somiju Anglija nesūtīšot. Atbalstu Anglija sniegšot visciešākā sadarbībā ar Franciju.^[4]

Somiem palīgā devās ap 11 000 brīvprātīgo no citām valstīm. 7000 brīvprātīgo ieradās no Zviedrijas. Brīvprātīgie ieradās arī no Norvēģijas, Dānijas, Ungārijas, Igaunijas, Latvijas un ASV. Palīgā devās arī vairākas Spānijas pilsoņu karā zaudējušās internacionālās brigādes.^{[nepieciešama atsauce]} Aktīvi iesaistījās krievu emigranti, kuru apmācībā palīdzēja arī 1928. gadā aizbēgušais Staļina personīgais sekretārs Boriss Bažanovs.^{[nepieciešama atsauce]} Arī Rīgas radiofons, palīdzot Somijai, pārraidīja ziņas somu valodā par padomju lidmašīnu pārvietošanos. Kara beigas pietuvināja Anglijas un Francijas gatavošanās apvienoto spēku nosūtīšanai uz Somiju.

Skaita un bruņojuma ziņā vājākajai somu armijai izdevās apturēt padomju ofensīvu 1939. gada decembrī — 1940. gada janvārī. 1939. gada 12. decembrī Sarkanā armija cieta smagu sakāvi kaujā pie Tolvajervi, tad līdz 1940. gada 8. janvārim Suomusalmi kaujā. 13. janvārī Sarkanā armija bija spiesta pārtraukt arī uzbrukumu Sallas frontē Lapzemē aiz Ziemeļu polārā loka.

Kad Sarkanā armija tika apturēta pie piektās no sešām Mannerheima aizsardzības līnijām somi uzsāka miera sarunas. Lielbritānija un Francija 1940. gada martā jau bija gatavas nosūtīt Somijai palīgā savu karaspēku, taču Norvēģija un Zviedrija nepieļāva karaspēka transportu cauri savai teritorijai. Tā kā cita maršruta izvēle novestu pie liela laika zaudējuma, Somijas valdība nolēma rietumu lielvalstīm oficiālu palīdzību nelūgt.^[6]

 

Agresijas rezultātā stipri cieta PSRS starptautiskais prestižs un tā tika izslēgta no Tautu Savienības. Padomju valdība bija spiesta atteikties no pilnīgas Somijas anektēšanas un 13. martā Maskavā noslēdza miera līgumu, kurā Somija atteicās no plašām teritorijām Karēlijā, Sallā, Hanko pussalā un pie Ziemeļu ledus okeāna, saglabājot valstisko neatkarību.

Kara rezultātā dzīvību zaudēja 26 662, ievainoti tika 43 557 Somijas armijas kareivju un ārvalstu brīvprātīgo. Padomju Savienība pēc kara savu zaudējumus novērtēja ar 48 000 kritušo un 159 000 ievainoto un saslimušo. Šobrīd Krievijas vēsturnieki aprēķinājuši ap 126 875^[7] kritušo un bez vēsts pazudušo, kā arī 265 000 ievainoto un saslimušo (somu pētnieki lēš Sarkanās armijas zaudējumus līdz pat līdz 270 000 kritušo un 300 000 ievainoto un saslimušo).

Pēc Maskavas miera līguma noslēgšanas lēsa, ka savas dzīvesvietas mainīja apmēram 500 000 personu. No Padomju savienībai atdodamiem apgabaliem faktiski gan vajadzēja aizgādāt projām tikai ap 100 000 civiliedzīvotāju, jo pārējie jau bija evakuēti, sākoties kara darbībai. Savu līdzšinējo dzīvesvietu vajadzēja mainīt arī Valama salas (Ladoga ezera) pareizticīgo klostera iemītniekiem.^[8]

• Troters R.Viljams. Krievu-somu 1939.-1940. gada Ziemas karš. — Rīga: Atēna, 2005., ISBN 9984-34-168-2
• Max Jakobson: The Diplomacy of the Winter War: An Account of the Russo-Finnish War, 1939-1940. Cambridge 1961
• Anthony Upton: Finland 1939—40. Newark, 1974
• Richard W. Condon: Winterkrieg Russland—Finnland. Moewig-Verlag, München 1980, ISBN 3-8118-4302-8
• William Trotter: A Frozen Hell. Chapell Hill, 1991
• Carl van Dyke: The Soviet Invasion of Finland 1939—40. Frank Cass Publishers, London, Portland 1997, ISBN 0-7146-4753-5
• Pentti Virrankoski: Suomen historia 2. SKS, Helsinki 2001, ISBN 951-746-342-1

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemas karš.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Inese Zandere Atmiņas šaurums — Rīgas Laiks
• Somu interneta lapa par Ziemas karu angliski
• Ziemas karš — stratēģiskās kļūdas^{[novecojusi saite]}
• Ščerbinskis V. Ziemas karš un Latvija. // "Latvijas Arhīvi", Nr.1, 1999. Arhivēts 2012. gada 7. martā, Wayback Machine vietnē.