Vēsture

Vēsture ir zinātne, kas pēta cilvēku sabiedrības attīstību un šīs attīstības posmus no tālas pagātnes līdz mūsdienām. Tā atklāj un apraksta pagātnes notikumus, un noskaidro arī kopsakaru pagātnes norisēm.

Vēstures pētniecība galvenokārt tiek balstīta uz dažādiem vēstures avotiem (rakstveida liecības, mutvārdu mantojums, senlietas, ekoloģiskie marķieri un citi). Savukārt pašas vēstures zinātnes (teoriju attīstību, skolu koncepciju utt.) pētniecību dēvē par historiogrāfiju.

Vēstures periodi

Viens no galvenajiem strukturizācijas kritērijiem vēsturē ir laiks. Agrīno cilvēces vēsturi pieņemts dalīt trīs laikmetos — akmens, bronzas un dzelzs laikmetā. Pirmais šādu dalījumu 1836. gadā piedāvājis dāņu antikvārs Kristiāns Jurgensens Tomsens (1788—1865). Šāds hronoloģisks dalījums ļauj izsekot cilvēces attīstībai, atkarībā no konkrētās civilizācijas tehniskā līmeņa. Taču šī trīs laikmetu hronoloģija nav saistīta ar fizisko laiku kā tādu. Dažādas civilizācijas, kuras dzīvoja vienlaicīgi dažādos reģionos, bet raksturojās ar atšķirīgu attīstības līmeni, var tikt attiecinātas uz dažādiem laikmetiem.

Pastāv arī cita pieeja vēstures periodizācijā. To var iedalīt divos lielos posmos — aizvēsturē un vēsturiskajā laikmetā, atkarībā no vēsturiskajiem rakstītajiem avotiem. Par tik, par cik senatnē rakstītās liecības un novērojumi ļauj rekonstruēt attiecīgā laika notikumus, to pieņemts saukt par vēsturisko laikmetu. Tomēr, cilvēces attīstība notika arī tūkstošiem gadu pirms rakstības izgudrošanas un ieviešanas. Tas gan nenozīmē, ka nebūtu iespējams neko izdibināt par šo laikmetu. Savākt faktus par vissenākajiem notikumiem ļauj arheoloģija. Arheoloģiskās liecības ir daudz neprecīzāks informācijas avots par rakstītiem materiāliem un vēstures tecējumu daudzos gadījumos ir iespējams noteikt visai aptuveni. Tādēļ to pieņemts apzīmēt par aizvēsturi.

Ja skatām cilvēces vēsturi kopumā, tad aizvēstures un vēstures mija attiecināma uz IV gadu tūkstoša beigām p.m.ē, kad sāka parādīties pirmie ar zināšanām saistītie jaunievedumi. Proti, rakstītie avoti — šumeru ķīļu raksts, ēģiptiešu hieroglifi u.c. Jāatzīmē, ka arī šajā gadījumā aizvēstures pāreja vēsturē attiecināma tikai uz tām teritorijām un to apdzīvojušām tautām, kur senie raksti tika atrasti. Citām tautām no aizvēstures iekļūšana vēsturē datējama vēlākos gadsimtos. Piemēram, Baltijas un Latvijas teritorijas apdzīvojošām tautām vēsture tās periodizācijas izpratnē sākas tikai mūsu ēras XI—XII gadsimtā, kad sāka parādīties pirmās hronikas par Baltijas zemēm un tautām.

Periods	Eiropā	Latvijā
Aizvēsture	līdz 2500. gadam p.m.ē.	līdz 1186. gadam m.ē.
Senie laiki	2500. gads p.m.ē.—476. gads m.ē.	—
Viduslaiki	476—1492	1186—1561
Jaunie laiki	1492—1789	1561—1795
Jaunākie laiki	kopš 1914. gada

Latvijas teritorijā rakstība ienāk reizē ar viduslaikiem, līdz ar to var pieņemt, ka Latvijā nav bijuši senie laiki, jo tie sākas ar rakstības parādīšanos un beidzas ar viduslaikiem.

Vēstures literatūrā figurē arī citas vēstures periodu klasifikācijas.

Vēstures zinātnes palīgnozares

Vēsturnieku skolas

Kaut arī vēstures fakti paši par sevi ir bezkaislīgi, ir ļoti plašas iespējas tos traktēt, atkarībā no autora simpātijām, politiskās pārliecības, interesēm un zināšanu līmeņa. Vēsturnieku grupas, kurās pieņemts līdzīgs traktējums, notiek savstarpēja sadarbība un domu apmaiņa, pieņemts dēvēt par "vēsturnieku skolām". Tādas ir, piemēram:

Kā arī virzieni, kas iziet ārpus skolu rāmjiem, piemēram Revizionisms, vai diskusijas, kuras kļūst tik apjomīgas, ka veido jau atsevišķu historiografijas segmentu, piemēram, Vēsturnieku strīds.

Reģioni

Tā kā faktu materiāls ir milzīgs, bet kultūras, mentalitātes un civilizācijas atšķirības dažādās zemeslodes vietās un laikos ievērojamas, vēsturnieki specializējas kāda konkrēta reģiona vēstures pētniecībā, piemēram:

Ārējās saites

Vēstures portāls