Roberts Šūmanis

Mūziku sāka mācīties no sešu gadu vecuma, spēlēja klavieres. Kad viņš bija pabeidzis ģimnāziju, ģimene viņu spieda mācīties tiesībzinātnes Leipcigā, un viņš uzsāka studijas. Tomēr Šūmanis nespēja pievērsties tiesībzinātnēm, viņa prāts bija aizņemts ar komponēšanu un klavieru spēlēšanu. Vēlāk Šūmanis pameta tiesībzinātņu studijas, lai kļūtu par virtuozu pianistu. Viņa pasniedzējs bija pārliecināts, ka Šūmanis kļūs par vienu no labākajiem pianistiem Eiropā, bet rokas traumas dēļ šis sapnis izjuka.

Kad Šūmanim bija 24 gadi, viņš saderinājās ar savu pirmo līgavu Ernestīni fon Frikenu, bet patiesībā vēl ilgi pirms saderināšanās beigām divus gadus vēlāk, viņš bija iemīlējies sava klavierskolotāja 16 gadīgajā meitā Klārā Vīkā. Ilgu laiku Klāras tēvs neatļāva meitai precēties ar Šūmani, līdz 1840. gadā, kad Šūmanim bija 30 gadu, tiesas priekšā viņam izdevās saderināties ar Klāru.

Pēc kāzām nākamos gadus Šūmanim sākās visražīgākais kompozīciju periods, sarakstot daudz skaņdarbu klavierēm. Klāra arī motivēja komponistu pievērsties kam plašākam, tāpēc tapa arī mūzika orķestrim.

Līdz pat 1840. gadam gandrīz visi viņa darbi bija klavierēm, bet vēlāk viņš pievērsās dziesmu cikliem. Viņa slavenākie darbi ir "Bērnu ainas", "Karnevāls", "Dzejnieka mīla", "Dziesmu loks", "Mirtes" un "Sievietes mīla un dzīve". Lielākoties komponista mūzika bija programmātiska (ar sižetu, stāstu). Šūmanis bija pazīstams ar miniatūrām. Lielākais devums viņam ir tieši klaviermūzikā un dziesmās. Pazīstamākie darbi ir klaviercikls “Bērnu ainas” un “Karnevāls”; dziesmu cikls “Dzejnieka mīla”; četras simfonijas (viena nepabeigta), klavierkoncerts, u.c.

Vēlāk Šūmanis sāka strādāt jaunatvērtajā Leipcigas mūzikas konservatorijā, bet šis darbs viņam nepatika. Tajā pašā gadā viņš kopā ar savu sievu Klāru, kura bija izcila pianiste, brauca koncerttūrē pa Krieviju. Tad komponistam parādījās depresija. Atgriežoties Leipcigā no koncerttūres, viņš sāka strādāt avīzes izdevniecībā, bet ilgi tur nenostrādāja, jo pēc dažiem mēnešiem komponistu piemeklēja nervu sabrukums.

Pēdējos četrus dzīves gadus viņa nervu sistēma bija tā sabojājusies, ka komponistam sāka rādīties dzirdes halucinācijas. 1854. gada 27. februārī viņš metās Reinā, bet viņu izglāba kāds zvejnieks. Tad pēc paša lūguma Šūmani ievietoja privātā sanatorijā Endenihā, kas bija kā psihiatriskā slimnīca. Sanatorijā viņš nodzīvoja vairāk nekā divus gadus. Miris 1856. gada 29. jūlijā no pneimonijas.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Roberts Šūmanis.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Biogrāfija (angliski)
• Roberta Šūmaņa profils AllMusic (angliski)
• Roberta Šūmaņa notis IMSLP (angliski)

Šī mūziķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l