Rakstu valoda

 

Rakstu valoda, mutvārdu valoda un zīmju valoda ir trīs atšķirīgas saziņas metodes, un katrai no tām ir savas unikālās īpašības un konvencijas.

Terminu «rakstu valoda» parasti lieto pretstatā mutvārdu valodai, kā arī ar to saprot vairāk izkopto un normēto literāro valodu. Rakstu valoda ir vairāk vai mazāk normēta, bet šīs normas nav identiskas mutvārdu valodas normām.

Mutvārdu un zīmju valoda bieži ir dinamiskāka un elastīgāka, atspoguļojot tiešo sarunas kontekstu, runātāja emocijas un citus neverbālos signālus. Tās mēdz izmantot neformālāku valodu, kontrakcijas un sarunvalodu, un tās parasti ir strukturētas īsākos teikumos. Mutvārdu un zīmju valoda bieži ietver viltus iesākumus un pauzes. Tā kā sarunvaloda un zīmju valoda mēdz būt interaktīva, tajās ir iekļauti elementi, kas atvieglo sarunas pārņemšanu, tostarp prozodiskās iezīmes, piemēram, novirzīšanu, kā arī iestarpinājumi un iespraudumi, kas norāda, ka runātājs vēl nav pabeidzis savu runu.

Rakstu valoda parasti ir strukturētāka un formālāka. Tā ļauj plānot, pārskatīt un rediģēt, var radīt sarežģītākus teikumus un plašāku vārdu krājumu. Rakstiskajai valodai ir arī jānodod nozīme bez balss toņa, sejas izteiksmes vai ķermeņa valodas, kā rezultātā bieži tiek iegūti skaidrāki un detalizētāki izklāsti. Rakstu valoda var ietvert tipogrāfiskus elementus, piemēram, burtveidolu, fontu izmērus un treknrakstu.

Rakstīta teksta autoru, vienkārši izlasot drukāto tekstu, bieži vien ir grūti noteikt, pat ja autors lasītājam ir zināms, un stilistiskie elementi var palīdzēt to identificēt. Runātāju parasti var labāk atpazīt pēc viņa balss. Rakstu valodā rokraksts ir līdzīgs identifikators.

Rakstu valodas parasti mainās lēnāk nekā to runātās vai zīmju valodas. Tas var radīt situācijas, kad valodas rakstītā forma saglabā arhaiskas iezīmes vai pareizrakstību, kas vairs neatspoguļo pašreizējo izrunu. Laika gaitā šādas atšķirības var izraisīt situāciju, kas pazīstama kā diglosija.

Neskatoties uz atšķirībām, runātās, rakstītās un zīmju valodas formas viena otru ietekmē, un robežas starp tām var būt mainīgas, jo īpaši neformālā rakstiskā kontekstā, piemēram, īsziņās vai sociālo mediju ziņās.

 

Pirmie raksti ir datēti ar neolīta laikmetu, kad atzīmes uz māla plāksnītēm tika izmantotas, lai izsekotu mājlopiem un precēm. Par pirmo rakstu valodas piemēru var uzskatīt Urūkas civilizāciju 4. tūkstošgades beigās pirms mūsu ēras.

Zinātnieki ar rakstu valodas atklāšanu iezīmē atšķirību starp aizvēsturi un «zināmo vēsturi». Diskusiju objekts joprojām ir brīdis, kurā piktogrammas pāriet rakstu valodā. Vienprātība ir panākta par to, ka rakstīšana ir informācijas saglabāšanas metode, kas izmanto grafēmas, kas var būt arī glifi, un tai ir jāatspoguļo arī kāds runātās valodas veids.

Rakstu valodas izcelsme ir saistīta ar civilizācijas attīstību. Agrākie rakstības veidi radās no nepieciešamības reģistrēt tirdzniecības darījumus, vēsturiskus notikumus un kultūras tradīcijas.

Pirmās zināmās īstās rakstu sistēmas tika izstrādātas agrīnajā bronzas laikmetā (4. tūkstošgades beigās pirms mūsu ēras) senajā Šumerā, mūsdienu Irākas dienvidos. Šī rakstība, kas pazīstama kā ķīļraksts, sākotnēji bija kā piktogramma, bet vēlāk attīstījās par alfabētu — ķīļveida zīmju sēriju, ko izmantoja, lai fonēmiski attēlotu valodu.

Vienlaikus Senajā Ēģiptē tika izstrādāta hieroglifu rakstība, kas arī sākās kā piktogrāfiska un vēlāk iekļāva fonēmiskos elementus. Indas ielejā senā civilizācija aptuveni 2600. gadā pirms mūsu ēras izstrādāja rakstīšanas veidu, kas pazīstams kā Indas raksts, lai gan tā precīzā būtība joprojām nav atšifrēta. Ķīniešu rakstība, viena no vecākajām nepārtraukti izmantotajām rakstu sistēmām pasaulē, radās aptuveni 2. tūkstošgades beigās pirms mūsu ēras, attīstoties no pareģošanai izmantotajām orākulu zīmēm.

Rakstīšanas sistēmas attīstījās neatkarīgi dažādās pasaules daļās, tostarp Mezoamerikā, kur olmeku un maiju civilizācijas izstrādāja savas rakstības 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.