Pastelis

Pastelis ir glezniecības tehnika vai šajā tehnikā darināts darbs, kur izmanto krāsainus krītiņus.^[1]

15. gadsimtā Francijā pasteli sāka lietot kā zīmējuma veidošanas papildu instrumentu. Nākamajos divos gadsimtos tā izmantošana ievērojami pieauga, itāļu meisari sāka izmantot pasteļa krītiņus zīmējumu kolorēšanai.^[2] 17. gadsimtā māksliniekus, kuri strādāja pasteļa glezniecības tehnikā, sauca par pasteļa gleznotājiem. Tāpēc pasteļa nūjiņa, kas ir izgatavota no salipinātā pigmenta pulvera tiek uzskatīta par gleznotāja, nevis zīmētāja darbarīku. Pasteļa krītiņus izgatavo, salipinot pigmentu ar vasku. Pastelim ir raksturīga samtains kolorīts, matēta virsma un smalkas toņu nianses. Pastelis var saglabāties gadsimtiem ilgi un saglabāt krāsu svaigumu, jo pigmentus nesaista lakas un eļļas, tāpēc laikam ritot, pastelis nenomelnē. Pasteļa pigmenti salīp kopā arī bez saistvielas, bet pigments bez saistvielas ir vissedzošākais, kam pateicoties, pasteli ir iespējams gleznot arī uz melnas virsmas, radot samtainu tauriņa spārnu iespaidu. Intensīvākais ir brūnā pasteļa tonis, kurš uzklāts uz brūnas krāsas eļļas virsmas, izskatīsies bāls un krītains, taču izsvarojot krāsu attiecību līdzsvaru, ir iespējams ar pasteli panākt dziļu krāstoņu iespaidu.^[3]

Pasteļa glezna ir noturīga, saglabājot savu sākotnējo izskatu, pie nosacījuma, ja tā tiek pasargāta no vibrācijas, ja gleznas virsmu aizsargā stikls no putekļiem un bojājumiem un ja krāsu pigments ir gaismas noturīgs.^[3]

Impresionisma laikā pastelis gleznu izstādēs ieņēma pat trešo daļu ekspozīcijas, taču mūsdienās šī tehnika nav populāra. Pastelis ir klasiska un savdabīga glezniecības tehnika.