Palangas pagasts

Palangas stārastija līdz Lielajam Ziemeļu karam piederēja Žemaitijas kunigaitijai, pēc kara beigām Kurzemes hercogiem, taču to pārvaldīja Polijas karaļa iecelts stārasts. Pēc hercoga Ferdinanda nāves 1737. gadā stārastija piederēja viņa atraitnei Johannai Magdalēnai. Viņa savas tiesības nodeva hercogam Ernstam Johanam Bīronam, kurš 1739. gadā Rucavas muižas pārvaldniekam Mēdemam uzdeva Palangas stārastiju inventarizēt un pārņemt savā pārziņā. Taču 1740. gada novembrī Bīronu Pēterburgā arestēja un visus viņa īpašumus konfiscēja. 1747. gadā Palangas stārasts Jans Bakijevičs (Bakiewicz) iesniedza Polijas karalim Augustam III sūdzību par to, ka, mainoties Sventājas upes gultnei, Rucavas muižas robeža esot stipri ievirzījusies Palangas stārastijas pusē. Šo sūdzību Polijas karalis pārsūtīja Kurzemes bruņniecības padomei, kas tolaik pārvaldīja hercogisti. Rucavas muižas pārvaldnieks Johans Frīdrihs fon Dorthezens (Dorthesen) atbildēja, ka, robežu pārmērot pēc Palangas stārasta ierosinājuma, Lietuvas pusē nonāktu vairākas mājas no hercogam piederošā Sventājas miesta. Dorthezens savam ziņojumam pievienoja karti, kā arī norakstu no hercoga Ernsta Johana Bīrona 1739. gada rīkojuma.^[1]

1819. gadā Palangas pagastu pievienoja Kurzemes guberņas Grobiņas apriņķim, rezultātā Kurzemei bija 6,4 km gara robeža ar Prūsijas Karalisti, vēlāk Vācijas Impēriju. Latvijas brīvības cīņu beigās Latvijas armija 1919. gada nogalē atbrīvoja Palangu no bermontiešiem un neilgu laiku tā atradās pie Latvijas—Vācijas robežas. Lai dotu Lietuvas Republikai pieeju Baltijas jūrai, 1921. gadā Latvijas—Lietuvas robežlīgumā Palangas pagastu (111 km²) pievienoja Lietuvai.^[2]

•  
  Kurzemes un Zemgales hercogistes un Lietuvas dižkunigaitijas robeža pa Sventājas upi 1747. gadā