Mājas ēzelis

 

Ēzeļmātēm grūsnības periods ilgst 13 mēnešus^[1]; tas ir par vienu vai diviem mēnešiem garāks nekā ķēvei. Parasti piedzimst viens kumeļš, ļoti reti dvīņi (1,7%). Ja ēzeļmātei piedzimst dvīņi, tad abi izdzīvo tikai 14% gadījumu.

Ēzeļu izmērs skaustā var būt dažāds, tas ir robežās no 90 cm līdz 140 cm. Vīrišķā dzimuma ēzeļi parasti ir lielāki nekā ēzeļmātes. Spāņu Andalūzijas ēzeļa šķirnes dzīvnieki var sasniegt pat 160 cm skaustā.

Ēzeļa dabiskā vide ir tuksnesis, tā iespaidā ēzelim ir izveidojušās īpatnējas zirgu dzimtai īpašības. Atšķirībā no zirgiem, kas dzīvo ciešos baros, ēzeļu bars ganās diezgan izklaidus. Ēzeļiem ir skaļa balss, kuru tie izmanto, lai viens ar otru sazinātos plašā teritorijā. Ēzeļa saucienu var dzirdēt pat 3 kilometru attālumā. Ēzeļiem ir lielas ausis, un tie var uztvert skaņas no daudz lielākiem attālumiem, nekā citi zirgi. Ja ēzelim draud briesmas, tad tas sevi aizstāvēs ar spēcīgu pakaļkāju spērienu, kā arī ar kodieniem un priekškāju sitieniem.

Ēzeļu gremošanas sistēma ir ļoti izturīga, un tie daudz retāk cieš no zarnu kolikām kā zirgi. Ēzelis var ēst dažādus tuksnešu asos augus, un no augiem efektīgā veidā uzņemt ūdeni, līdz ar to ēzelis var ilgi iztikt bez ūdens. Piedevām ēzelim vajag mazāk barības nekā tāda paša izmēra un svara zirgam. Ja ēzeli pārbaro un tas iegūst lieko svaru, tad ēzelis var iedzīvoties nagu karsonī.

Tuksnesī un uz akmeņainās zemes ēzeļa mazie, šaurie nagi nodilst vienmērīgi, taču, ja dzīvnieks ganās mīkstā zālē, tie ātri ataug un cilvēkam tie ir jāapvīlē.

Ēzeļiem ir ietiepīga un spītīga dzīvnieka slava, kas neatbilst patiesībai. Šis stereotips ir izveidojies tādēļ, ka cilvēki bieži nesaprot un pārprot ēzeļa augsti attīstīto pašaizsardzības instinktu. Ir ļoti grūti piespiest ar spēku vai varu ēzeli kaut ko izdarīt, ja tas uzskatīs, ka pieprasītais uzdevums ir bīstams viņa dzīvībai. Ja cilvēks izprot šo ēzeļa rakstura šķautni, tad viņš ātri atklāj, ka tas ir inteliģents, uzmanīgs, draudzīgs, rotaļīgs un kārs mācīties dzīvnieks. Ēzeļus bieži tur kopā ar zirgiem vai ponijiem, jo tiek uzskatīts, ka tie nomierina nervozus zirgus. Ja ēzelis ir bijis pazīstams ar ķēvi un tās kumeļu, tad pēc tam, kad kumeļš ir atšķirts no mātes,^[3] tas nepatīkamās situācijās meklē glābiņu pie ēzeļa.

Ja kāds cilvēks iegūst ēzeļa uzticību, tad viņš iegūst lojālu un ļoti atsaucīgu draugu. Tādēļ valstīs, kurās ēzelis ir bijis populārs darba dzīvnieks, mainoties saimnieciskajai dzīvei, ēzelis joprojām tiek audzēts un turēts kā mājas mīlulis.^[4]

 

Mājas ēzeļa senči ir Nūbijas un Somālijas savvaļas ēzeļi, kas pieder Āfrikas savvaļas ēzeļu^[5][6] sugai. Ēzeļi tika pieradināti daudzus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras Ēģiptes un Nūbijas teritorijā. Pieradinātie dzīvnieki kļuva ļoti svarīgi palīgi kravu transportēšanai, jo ēzelis var nest 20-30% no sava svara. Tāpat ēzeļus sāka intensīvi izmantot lauku darbos. Apmēram 1 800 g.p.m.ē. ēzeļa izplatība bija sasniegusi Tuvos Austrumus. Sīrijas tirdzniecības pilsēta Damaska tika nosaukta par "ēzeļu pilsētu". Sīrija ir cilvēkiem devusi 3 dažādas ēzeļu šķirnes, ieskaitot jājamēzeļa šķirni, kuru bija iecienījušas sievietes. Jājamēzelim ir slaidākas un garākas kājas, un tam ir vieglākas gaitas nekā parastam ēzelim.

Grieķiem ēzelis asociējās ar vīna dievu Dionīsu, tā kā tas parasti nesa lielās vīna krūkas. Un senie romieši tik ļoti augstu vērtēja ēzeli, ka to uzskatīja par svētu dzīvnieku.

Amerikas kontinentā ēzeļi tāpat kā zirgi Ledus laikmeta beigās izmira. 1495. gadā kopā ar konkistadoriem ēzelis vēlreiz sasniedza Ameriku. Ar Kristofora Kolumba kuģiem uz Jauno pasauli atbrauca četri ēzeļu tēviņi un divas ēzeļmātes. Amerikā ēzeļi tika izmantoti, lai ražotu mūļus, kurus izmantoja par darba dzīvniekiem. Drīz pēc tam, kad Amerikas Savienotās Valstis pasludināja savu neatkarību, prezidents Džordžs Vašingtons lika ievest jaunus ēzeļus no vecā kontinenta, jo tika uzskatīts, ka vietējie ēzeļi ir zaudējuši kvalitāti, augumu un spēku un ka viņu pēcnācēji mūļi vairs nav tik izturīgi kā senāk. No Spānijas un Francijas tika ievesti liela auguma ēzeļi, daži sasniedza pat 1,63 m augstumu skaustā. Viens no ēzeļiem vārdā Maltas bruņinieks tika izbrāķēts, jo tas bija tikai 1,43 m augsts, un netika iekļauts Amerikas ēzeļu uzlabošanas programmā. Šo ēzeli savā īpašumā paņēma pats Džordžs Vašingtons un sakrustoja ar savām ēzeļmātēm, tādā veidā radot jaunu šķirni Mammoth Jacks (Jack angļu valodā nozīmē ēzeļu tēviņš).

Lai arī ēzelis tika ievests Amerikā jau 15. gadsimta beigās, tas nekļuva populārs starp Amerikas iedzīvotājiem. Daudz vēlāk apmēram ap 1800. gadu ēzelis tika it kā atklāts par jaunu, kad to sāka intensīvi lietot raktuvēs, īpaši zelta raktuvēs. Strādnieki ēzeļus lietoja, lai tie nestu gan pārtiku, gan instrumentus, gan zeltu. Ēzelis bija vienlaicīgi kā staigājošs ledusskapis, instrumentu kaste un ieguvuma glabātuve. Ēzeļu draudzīgais raksturs ļāva tos apmācīt tādā veidā, ka strādniekiem nebija jālieto virves vešanai, tie vienkārši sekoja saviem saimniekiem. Kad raktuvju darbs industrializējās, ēzeļi "tika atlaisti no darba". Mūsu dienās Amerikas Dienvidrietumos savvaļā var sastapt raktuvju ēzeļu pēcnācējus.

20. gadsimta sākumā atšķirībā no nabadzīgās pasaules valstīm ēzeļi zaudēja savu nozīmi ASV saimnieciskajā dzīvē, un tie kļuva par mājas mīluļiem. ASV tika radīta miniatūro ēzeļu šķirne, kuru augums skaustā ir apmēram 60 – 80 cm. Tie kļuva populāri kā mājdzīvnieki bērniem.

Latvijā tāpat kā daudzās citās ziemeļu valstīs ēzelis nekad nav ieņēmis svarīgu lomu saimnieciskajā dzīvē. Tas ir sastopams kā izņēmums un parasti tam nekas vairāk nav jādara, kā tikai jāēd zāle.

Mūsdienās pasaulē ir apmēram 44 miljoni mājas ēzeļu. Ķīna ir valsts, kurā ir visvairāk ēzeļu pasaulē - apmēram 11 miljoni, tad seko valstis: Pakistāna, Etiopija un Meksika. Ir zinātnieki, kas uzskata, ka ēzeļu skaits patiesībā ir daudz lielāks, jo ne visi ēzeļi visās valstīs tiek uzskaitīti.^[7]

Lielākā daļa ēzeļu tiek izmantota gandrīz tāpat kā pirms 6 000 gadiem - tos joprojām pamatā lieto transportēšanai, gan cilvēku pārvadāšanai, gan kraujot uz muguras kravu pakas, gan jūdzot ēzeļus kravas ratos. Ēzeļus plaši lieto arī lauksaimniecībā - aršanas un kulšanas darbos, ūdens un miltu dzirnavratu griešanā un citos darbos. Ēzeļi tiek audzēti, lai tos izmantotu mūļu ražošanā, lai tie būtu zirgu kompanjoni ganībās, tos izmanto, lai ganītu aitas un vienkārši, lai turētu kā mājas mīluļus. Ir valstis, kur ēzeļus tur, lai iegūtu pienu un gaļu^[7] .

Mājas ēzeļu skaits pasaulē turpina pieaugt. To veicina arī cilvēku populācijas pieaugums, mazattīstīto valstu nostiprināšanās par lauksaimniecības zemēm, naftas produktu cenu pieaugums un ēzeļa kā mīluļa popularitātes pieaugums.^[4][7]

Līdz ar mīluļa statusa pieaugumu pasaulē, pieaug problēmas, kas saistītas ar bezatbildīgu cilvēku rīcību, pametot negribētu mājdzīvnieku "likteņa varā". Tādēļ tiek dibinātas organizācijas un ēzeļu patversmes, kas palīdz pamestajiem dzīvniekiem atrast jaunus saimniekus. Lielākā šāda veida organizācija ir Lielbritānijā, kas cenšas palīdzēt ēzeļiem arī ārpus savas valsts, kā, piemēram, Ēģiptē, Etiopijā, Indijā, Kenijā un Meksikā.^[8]

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mājas ēzelis.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• https://web.archive.org/web/20081220072114/http://www.blm.gov/wo/st/en/prog/wild_horse_and_burro.html