Livonijas pilsoņu karš

 

Teitoņu ordeni neapmierināja Livonijas zemju lēņtiesiskā un baznīcas atkarība no Rīgas arhibīskapa, kam garīgās dzīves jautājumos pakļāvās arī Kurzemes bīskapi un iekarotās Prūsijas četri bīskapi. Pirmās ordeņa sadursmes ar Rīgas bīskapu notika jau 13. gadsimta vidū par novadu Burtnieku ezera rietumu krastā. Teitoņu ordenim tikmēr izdevās pakļaut savai varai Prūsijas bīskapus un vēlāk arī Kurzemes bīskapus. 1269. gadā ordeņbrāļi arestēja Rīgas arhibīskapu Albertu II un Rīgas domprāvestu Johanu II un turēja tos ieslodzījumā, līdz viņi atzina Ordeņa virsvaru.

Ordenim draudzīgais Rīgas arhibīskaps Johans I Rīgas franciskāņu klosterī 1279. gadā veda sarunas ar zemgaļu ķēniņa Nameiša pārstāvjiem, kas tajā laikā karoja ar Livonijas ordeni. Tāpat Rīgas arhibīskaps Johans II 1289. gadā veda sarunas ar zemgaļu pārstāvjiem par viņu padošanās noteikumiem.^{[nepieciešama atsauce]}

 

13. gadsimtā, papildus Ordenim un bīskapiem ar saviem vasaļiem un nevācu zemniekiem, Livonijas pilsētās veidojās pilsētnieku kārta. Par īstām pilsētām šajā laikā var saukt dāņu Rēveli, bīskapa rezidenci Tērbatu un Rīgu, kurā atradās arhibīskapa un Livonijas landmestra rezidences. Pilsētiņas arī veidojās pie Ordeņa cietokšņiem Pērnavā un Cēsīs, kā arī pie Hāpsalas Doma.^[1]

Pilsētas pirmos pastāvēšanas gadus Rīga piederēja bīskapam Albertam, kā galvenajam šejienes feodālajam virskungam. 1225.-26. gados risinot bīskapa, Zobenbrāļu ordeņa un rīdzinieku strīdus, pāvesta legāts Modenas Viljams, pilsētniekiem piešķīra tiesības iecelt tiesnesi (fogtu), tiesības pašiem tiesāt pilsētniekus par noziegumiem, kas pastrādāti pilsētas teritorijās, kā arī noteica Rīgas patrimoniālā apgabala robežas.^[2]

Rīgas arhibīskapa rokās bija ne tikai garīgā vara pār bīskapiem un Ordeni, bet arī nocietinātu piļu un cietokšņu virkne arhibīskapijas zemēs – Turaidas pils, Lielvārdes pils, Ikšķiles pils, Raunas pils, Salaspils pils, Doles pils, Kokneses pils, Cesvaines pils, Lubānas pils un citur.^[1]

1225. gada 1. decembrī imperators Frīdrihs II bīskapam Albertam piešķīra tiesības Rīgai dot Gotlandes (Visbijas) pilsētas tiesības. Ap šo laiku izveidojas arī Rīgas rāte, kas pirmo reizi rakstos pieminēta 1226. gada 18. aprīlī. Kā pilntiesīgi pilsētnieki, rātes darbā piedalījās arī divi pārstāvji no Zobenbrāļu ordeņa. Sākotnēji ordeņa mestrs bija pilsētas militārais komandieris un pilsētniekiem kara laikā bija jāpakļaujas viņa pavēlēm, taču vēlāk šo funkciju pārņem pilsētas rāte.^[1]

1234. gadā bīskaps Nikolajs savu rezidenci pārceļ ārpus pilsētas mūriem, pie Daugavas. 1256. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts II atteicās no bīskapa tiesībām apstiprināt pilsētas tiesas tiesnesi, bet 1257. gada 15. maijā pāvests Aleksandrs IV paziņoja, ka pilsēta tiek atbrīvota no desmitās tiesas maksāšanas baznīcai.^[3]

Nesaskaņas starp garīgo un militāro varu spēcīgi izlauzās pirmā Rīgas arhibīskapa Alberta II varas laikā. Kad pāvests centās ierobežot bīskapu pasākto Ordeņa brāļu izslēgšanu no baznīcas, sākas Ordeņa labā strādājošo dzirnavnieku un maizes cepēju ekskomunikācijas.

Arhibīskapu Albertu II īslaicīgi nolaupījušais landmestrs Oto fon Luterbergs 1270. gadā krīt kaujā. Arhibīskapa attiecības ar jauno landmestru Valteru fon Nortekenu bija mierīgas, un pēc Zemgales centrālās daļas iekarošanas, arhibīskaps un landmestrs vienojas par to, kā abu starpā tiks sadalīti ienākumi no pakļautajiem zemgaļiem. Landmestrs Valters šajā laikā vēl sauc arhibīskapu par cienīto tēvu un kungu. Šī ir pēdējā reize, kad kāds Ordeņa landmestrs tā dara.^[1] 1273. gadā landmestrs Valters fon Nortekens apsola, ka Ordeņa būvētie nocietinājumi neapdraudēs un netraucēs Rīgas pilsētu un tās tirgoņu darbu.

1274. gada 23 novembrī Ordenis no imperatora troņa pretendenta Rūdolfa I Hābsburga saņem svarīgu privilēģiju – kontrolēt tiesas Rīgā, taču tā reāli netiek izmantota un paturēta slepenībā.^[1]

1282. gada 8. septembrī Rīga pievienojas Hanzas savienībai ar Lībeku priekšgalā. Tieši uz Lībeku rīdzinieki vēlāk sūta ziņojumus par bruņota konflikta sākumu 1297. gadā, kā arī lūdz palīdzēt ar pārtikas miltiem.

Konflikts atsākas pēc 1295. gada, kad amatā stājas jaunais arhibīskaps Šverīnes grāfs Johans III.

Rīgas tirgoņi arī sūdzējās par to, ka Ordenis traucē viņu tirdzniecībai ar Lietuvu, patvaļīgi pieprasa muitas maksas uz ceļiem, pats nodarbojas ar dažādu dārzeņu tirdzniecību. Ordeņa nodarbošanās ar dārzeņu un lauksaimniecības produktu tirdzniecību Livonijā nebija nekas neparasts, jo tas Eiropā aktīvi tirgojās arī ar Prūsijā audzētajiem lauksaimniecības produktiem.

Arhibīskaps Johans III fon Šverīns medību laikā 1297. gadā salauza stilba kaulu un devās uz Flandriju ārstēties. Uz savas prombūtnes laiku arhibīskapijas pārvaldi viņš atstāja landmestram Bruno, bet Rīgas kontrolēji fogtam un pilsētas rātei.^[1] Šajā laikā izceļas konflikts, kas pāraug karā.

Lai pasargātu pilsētas mūri no Daugavas ledus iešanas un plūdu radītajiem bojājumiem, 1297. gada pavasarī Rīgas pilsēta Rīdzenes upē sāka celt aizsargdambi. Darbu veikšanai strādniekiem Rīdzene ar laivām bija jāšķērso vairākas reizes dienā, tādēļ rāte izlēma šeit uzcelt tiltu ar paceļamu vidusdaļu, kas ļautu ērtāk šķērsot upi, vienlaikus ļaujot saglabāt kuģu satiksmi. Ordeņa kareivji tiltu tomēr uzskatīja par traucēkli un mēģināja to sagraut. Rātskungu vēršanās ar sūdzību pie Ordeņa vicemestra izvērsās strīdā, vicemestram paziņojot, ka tas atceļ visas Rīgas tiesības un privilēģijas, kas rīdziniekiem bija piešķirtas Ordeņa zemēs, kā arī konfiscē visas rīdzinieku kravas un preces, kas atrodas Ordeņa teritorijā un Rīgā, līdz brīdim, kad traucējošais tiltiņš tiks nojaukts.

Lai konfliktu nomierinātu, tika panākta vienošanās par pamieru līdz 15. jūnijam. Ordenis šo laiku izmanto, lai savu garnizonu Sv. Jurģa pilī (Jürgenshof, kas tolaik atradās pie tagadējās Svētā Jura baznīcas) garnizonu palielinātu līdz 500 kareivjiem, celtu jaunus nocietinājumus, un sagādātu akmeņus un kokmateriālus, tā demonstrējot savu gatavošanos karadarbībai.^[1]

Izceļoties sadursmēm, rīdziniekiem izdodas Sv.Jurģa sētu ieņemt. Cīņu laikā izceļas ugunsgrēks un 20. jūlijā liela daļa Rīgas nodeg.

Arhibīskaps Johans III šajā laikā atgriežas Rīgā un kopā ar Tērbatas bīskapu 20. augustā palīdz pagarināt pamieru līdz SV. Mihaela dienai 29. septembrim. Arhibīskaps arī kļūst par vidutāju Ordeņa un rātes sarunās. Kopā ar Sāmsalas bīskapu Konrādu, un citiem Livonijas garīdzniecības pārstāvjiem, viņš nolemj, ka Rīga drīkstēs atjaunot Ordeņa izpostīto tiltu. Tomēr jaunas dzirnavas un zivju ķeršanas tačus pilsētnieki drīkstēs celt tikai ar baznīcas un Ordeņa atļauju. Konflikta galvenais jautājums – Ordeņa vēlme valdīt Rīgā, vispār netiek pieminēts.^[1]

Sv. Miķeļa dienas priekšvakarā pilsētnieki aizdedzina Ordeņa zirgu staļļus un iznīcina tā īpašumu pilsētā. 30. septembrī rīdzinieki iebrūk un iznīcina Jurģa sētu un Ordeņa baznīcu. Šeit sagrābtais pils komturs un 60 ordeņbrāļi tiek nogalināti (aprakstos minēts ka daži nosisti, citi pakārti vai tiem nocirstas galvas).^[1][4]

Pēc tam, kad Rīga noslēdz savienību ar Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiem, landmestrs Bruno devās karagājienā pret Sāmsalas-Vīkas bīskapu un ieņēma Hāpsalas, Lodes un Leāles pilis.^{[nepieciešama atsauce]}

Ar vairāku Hanzas pilsētu starpniecību tiek noslēgts pamiers līdz 1298. gada 6. janvārim, bet jau 1297. gada decembra beigās Ordenis pamieru lauž. No Rīgas pievārtē esošajām Bertolda dzirnavām Ķengaragā, kas faktiski bija nocietināts atbalsta punkts un Jaunajām dzirnavām (Bukultu pils), Ordeni veic uzbrukumus Rīgai.

Skatīt arī: Lietuvas krusta kari

Tā kā Rīgai bija zudušas cerības uz palīdzību no baznīcas vadības vai citām Hanzas pilsētām, tā uzsāka sarunas ar joprojām pagānisko Lietuvas dižkunigaitiju. 1298. gada marta beigās Rīgas rāte un Rīgas arhibīskaps Johans III noslēdz Rīgas un Lietuvas dižkunigaiša Vīteņa savienību pret Ordeni. Uzvaras gadījumā Vītenim esot apsolītas Livonijas ordenim pakļautās zemes Zemgalē un bijušajā Jersikas valstī (Rēzeknes fogteju un Dinaburgas komtureju).^{[nepieciešama atsauce]}

1298. gadā ordeņa mestrs Bruno ieņem arhibīskapa galvenos cietokšņus Koknesi un Turaidu, kur sagūsta arī pašu arhibīskapu un iesloga viņu Vīlandes cietoksnī. Lietuvieši un rīdzinieki 9. aprīlī pie Bukultiem smagi sakāva Ordeņa spēkus. Dižkunigaitis Vītenis kopā ar Rīgas karaspēku 1298. gada pavasarī devās karagājienā uz ordeņa galveno pili Vīlandē, tomēr to nesasniedzis apmierinājās ar Karkuses pils nopostīšanu.^[1]

Atceļā Vīteņa karaspēkam pie Turaidas 1298. gada 1. jūnijā uzbruka landmestra Bruno karaspēks. Kaujā pie Turaidas Vītenis gūst lielu uzvaru. Te krīt landmestrs Bruno, Vīlandes pils komturs, vairāk nekā 20 ordeņa brāļu un ap 1500 parasto kareivju. Leiši esot zaudējuši ap 800 karavīru.

Seko Rīgas uzbrukums Bertolda dzirnavām, kas tika ieņemtas un nopostītas. Vēl neieņemta palika Bukultu pils. 23. jūnijā sākas Bukultu aplenkšana, bet 28. jūnijā šeit ierodas ievērojami Teitoņu ordeņa papildspēki no Prūsijas, Kēnigsbergas komtura Bertolda vadībā, kas 29. jūnijā, kaujā pie Bukultiem sagrauj aplencēju karaspēku. Te krīt vismaz 400 Rīgas kareivju, tai skaitā pieci rātskungi un daudzi namnieki.^[5] Rīgas karaspēks zaudē visas aplenkšanas iekārtas, ieročus, bruņas un kuģus, ar kuriem bija ieradies.

Šajā Rīgai grūtajā brīdī sākas jaunas miera sarunas, kuras Lībekā organizē Hanzas savienība. Piecu Hanzas pilsētu (Lībekas, Vismāras, Rostokas, Štrālzundes un Greifsvaldes) sūtņiem 1299. gadā izdevās panākt pamiera noslēgšanu līdz Sv. Nikolaja dienai, 6. decembrim.^[6]

Rīgas rāte un Rīgas domkapituls jau pirms sakāves pie Bukultiem bija sākuši meklēt palīdzību pie Dānijas karaļa Ērika VI. Alianse tiek noslēgta jau 12. jūnijā, taču līdz gada beigām solītais dāņu karaspēks Rīgā neparādās un Ēriks VI vienīgi izplatīja vēstuli, ka ir ņēmis Rīgas iedzīvotājus savā aizsardzībā.

Rīgas arhibīskaps (vai Domkapituls) vērsās ar sūdzību pie pāvesta Bonifācija VIII, kurš 1299. gada 7. janvārī piedraudot ar izslēgšanu no baznīcas un amata zaudēšanu uzdod Teitoņu ordeņa lielmestram nekavējoties atbrīvot arhibīskapu un sešu mēnešu laikā personīgi ierasties kopā ar Livonijas landmestru un arhibīskapu situācijas tālākai izskatīšanai. Šī tikšanās pie pāvesta nenotiek, jo Ordenis ziņo Bonifācijam VIII, ka konflikts ar arhibīskapu esot atrisināts.^[7]

Ordenis 1304. gada sākumā izveidoja tā saukto Tērbatas savienību, kurai pievienojās Tērbatas un Sāmsalas bīskapi, kā arī Dānijas Igaunijas hercogiste. Savienības dalībnieki vienojās, ka vērsīsies pret Rīgu, ja tā slēgs jaunas alianses ar lietuviešiem vai ar netālajām Pleskavas un Novgorodas Republikām.^[5]

Tikmēr Rīgas sabiedrotā Lietuva gandrīz katru otro gadu veica iebrukumus Ordeņa teritorijās Livonijā (1305., 1307., 1309., 1310. utt.). 1307. gada 2. jūlija kaujā pie Rīgas Livonijas ordenis uzvarēja lietuviešus, kuri zaudēja apmēram 1000 kritušos. Rīdzinieki netālu no pilsētas atļāva nodibināt lietuviešu karaspēka nometni ar apmēram 1000 karavīriem, ko dēvēja par "Lietuviešu pili". Šajā laikā lietuvieši kontrolēja Daugavas ūdensceļu no Rīgas līdz Dinaburgas pilij līdz pat Polockai.^{[nepieciešama atsauce]} No 1290. gada Rutēnijas bīskapija atradās Rīgas arhibīskapa varā un līdz 1307. gadam pilsētā bija izvietoti Ordeņa kareivji.

Bruņota konflikta atsākšanās saistās ar strīdu par simts gadus iepriekš dibinātā Daugavgrīvas klostera piederību. Pēc 1263. gadā noslēgtā līguma noteikumiem, Daugavgrīvas klosteris nedrīkstēja pārdot neko no saviem īpašumiem bez Rīgas rātes atļaujas saņemšanas. To ignorējot, Ordenis ar klostera cisterciešu mūkiem veda slepenas sarunas par tā zemju iegādi. Lai kontrolētu Daugavas ūdensceļu, 1305. gada maijā Livonijas ordenis par 4000 Ķelnes sudraba markām nopirka Daugavgrīvas klosteri, kuru mūki vairs nespēja atjaunot pēc tam, kad 1303. gadā to bija izpostījuši leiši. Ordenis šeit sāka būvēt Daugavgrīvas komturejas pili. 1303. gadā panāktā vienošanās tika publiskota 1305. gadā.^[1]

Rīgas arhibīskaps, kas skaitījās klostera zemju augstākais īpašnieks, par darījumu nebija informēts un devās pie pāvesta izteikt sūdzību par notikušo. Tā kā Ordenis jau iepriekš ķīlas valdījumā bija ieguvis Rīgas arhibīskapa lēņa Ikšķiles pili, un karā ar arhibīskapu sagrābis Kokneses un Lielvārdes pilis, tas tagad kontrolēja satiksmi pa Rīgas tirdzniecībai tik svarīgo Daugavu, garantējot nebeidzamu Rīgas neapmierinātību, kas atkal aicināja palīgā Lietuvas karaspēku.

1300. gadā arhibīskaps Johans III devās uz Romu, lai iesniegtu apsūdzības rakstu pret Ordeni, taču tur ātri nomira. Par jauno Rīgas arhibīskapu pāvests ieceļ savu uzticības personu Takonas Izarnu, kas 1302. gadā ieradās Rīgā un nesekmīgi mēģināja samierināt karojošās puses. Nākamais arhibīskaps Jenss Grands kara dēļ Rīgā vispār neieradās. Šajā laikā konflikta risināšanā atkal iesaistījās Takonas Izarns, kurš apmēram 1,5 gadu bija bijis Rīgas arhibīskaps, bet tobrīd bija Lundas arhibīskaps. Ar viņa 1304. gada 21. marta lēmumu tika noteikts, ka:

• Ordenim jāatdod Rīgai visi tai atņemtie īpašumi;
• ap Ordeņa pili Rīgā jāuzceļ mūris, un Ordeņa brāļi drīkst atrasties tikai ar mūri iežogotajā teritorijā;
• Ordeņa pils teritorijā drīkst atrasties ne vairāk par 20 ordeņa brāļiem;
• Ordenis drīkst vienreiz gadā Rīgā sasaukt Ordeņa pilnsapulci - kapitulu ar ne vairāk kā 50 dalībniekiem;
• Ordenis nedrīkst ierīkot Rīgā vai tās lauku novadā jaunus nocietinājumus;
• Ja Ordeņa mestri vai brāļi nogalina, ievaino vai apcietina pilsētniekus, aplenc vai uzbrūk Rīgai, tie zaudē visas tiesības un īpašumus, kas tiem pieder, par labu pilsētai un arhibīskapam.
• Rīgai ir tiesības celt tiltu, taču tas nedrīkst traucēt Ordeņa kuģiem Rīdzenē;
• Ordenis un Rīga nedrīkst traucēt viens otra brīvu tirdzniecību.
• zivju taci Lielupē var izmantot abas puses un par tā uzturēšanu ir jāmaksā kopīgi.^[8]

Kā liecina rīdzinieku sūdzības, Ordenis šo vienošanos neievēroja. Gar Daugavgrīvas klosteri un Daugavas deltu kuģojošajiem kuģiem tika atņemtas preces, pilsētas zvejniekiem tika traucēts zvejot Daugavā, Buļļupē un Rīgas apkārtnes ezeros. Uz Pierīgas ceļiem Ordeņa kareivji aplaupīja ceļojošos tirgotājus.

1304. gadā par Rīgas arhibīskapu ieceltais franciskāņu ordeņa mūks Frīdrihs fon Pernšteins ieradās Livonijā un aktīvi atbalstīja karu pret Livonijas ordeni. 1306. gada pavasarī arhibīskaps bija spiests atstāt Rīgu un apmesties pāvesta galmā Aviņonā.

Šajā laikā pāvesta vara, līdzīgi kā imperatora vara, bija nestabila, pāvestiem atrodoties Francijas karaļu kontrolē Aviņjonā. Abas pretējās puses savu taisnību centās panākt ar kukuļošanas palīdzību.

Lai izmeklētu arhibīskapa Frīdriha un Rīgas rātes sūdzības, pāvests Klements V 1310. gada jūnijā uzdeva situāciju izmeklēt savam kapelānam Francisko de Moliano, kas tobrīd bija legāts svarīgu lietu izmeklēšanā. 1312. gadā arhibīskaps kopā ar legātu Francisku beidzot ieradās Rīgā. Nopratinātie liecinieki kritiski novērtēja Ordeni, kas traucējis vietējo tautu pievēršanu kristībai un reizēm pat apkarojis jaunkristītos. Pāvesta legāts pasludināja ekskomunikācijas spriedumu Teitoņu ordenim, tomēr pāvests Klements V šajā laikā mirst un pēc Ordeņa apelācijas Romas katoļu baznīcas kardināldiakons šo lēmumu atcēla.

1313. gada 9. jūnijā ar Sāmsalas bīskapa, Tērbatas bīskapa un dāņu Rēveles starpniecību noslēdz Rīgas un Ordeņa pamiera līgumu. Ordenis bija nostiprinājis savu stāvokli Livonijā, un ar Tērbatas un Sāmsalas bīskapu starpniecību noslēdza miera līgumu ar Rīgu, atjaunojot pilsētai tās vecās tiesības un privilēģija apmaiņā pret Rīgas atteikšanos no alianses ar Lietuvu.^[1]

1314. gadā situācijā iejaucās pāvests, liekot Ordenim atteikties no alianses ar bīskapiem un atteikties no darījuma ar Daugavgrīvas klosteri un atdot Rīgas arhibīskapam tā īpašumus. Rīgas pilsēta izmanto šo situāciju, lai atjaunotu militāro aliansi ar Lietuvu.

1316. gada 23. aprīlī Ordenis Siguldā noslēdza savienību ar Rīgas domkapitulu un arhibīskapa vasaļiem, kura bija vērsta ne tikai pret arhibīskapu, bet arī pret Rīgu. Jau nākamajā dienā Rīgas karaspēks uzbrūk Daugavgrīvas nocietinājumiem un nodedzina apkārtējās ēkas.

1318. gadā pāvests Jānis XXII lika Rīgas arhibīskapam, Teitoņu ordeņa lielmestram un Livonijas landmestram ierasties Aviņonā uz tiesu. 1319. gada jūlijā tiesa atzina, ka Daugavgrīvas pils likumīgi pieder Livonijas ordenim.

Šajā laikā augstākās baznīcas vadības finansiālais stāvoklis Aviņjonā nav spīdošs, un Ordenim izdodas veikt nepieciešamos maksājumus, lai pāvests 1319. gadā atceltu savu lēmumu, bet 1324. gadā pat pasludinātu Daugavgrīvu par Ordeņa mūžīgu īpašumu.^[9]

Ordenis 1323. gada 28. janvārī noslēdz pret Lietuvu vērstu savstarpējās palīdzības aliansi ar Novgorodas Republiku. 1323. gadā sāk cirkulēt Ģedimina sūtītas vēstules par viņa vēlmi pieņemt kristietību, taču tās varētu būt bijušas rakstītas ar iemeslu mazināt Rīgai veltīto kritiku par to, ka tai ir alianse ar pagānu Lietuvu. 1324. gada novembra beigās Lietuvas Ģedimina karaspēks iebruka Ordeņa zemēs.

Laikā, kad Teitoņu ordenis Prūsijā vienlaikus karoja ar Polijas, Lietuvas un Ungārijas Karalistes karaspēkiem, Rīgas rāte saskatīja labu iespēju dot triecienu Ordenim. 1328. gada 23. jūnijā Rīgas karaspēks uzbruka Daugavgrīvas klostera nocietinājumiem un nodedzināja apkārtējās ēkas, jo pašu cietoksni ieņemt neizdevās.^[1]

Saprotot, ka Ordeņa pretuzbrukums ir neizbēgams, Rīga 1329. gada sākumā aicina Lietuvas dižkunigaiti uzbrukt Ordenim. Apsteidzot šo uzbrukumu, landmestrs pavēl iekarot piecus Rīgas arhibīskapam piederošos cietokšņus gar Daugavu. Lietuvas karaspēks 1329. gada septembrī karo pa Tērbatas bīskapa un Ordeņa teritorijām. Vienlaikus, ar Bohēmijas karaļa atbalstu, Teitoņu ordenis no Prūsijas veic vairākus karagājienus Žemaitijā, spiežot Ģediminu daļu sava karaspēka nosūtīt rietumu robežas aizsargāšanai. 1329. gada oktobrī landmestra vadītais karaspēks sāk Rīgas aplenkumu.^[10]

1328. gada septembrī Rīgas rāte sūta sūtņus pie Lietuvas jaunā dižkunigaiša Ģedimina pēc palīdzības. Lietuvas karaspēks iebruka Livonijas ordeņa valdījumos un nopostīja Karkuzes, Helmetas un citus cietokšņus.

Livonijas landmestrs Eberhards fon Monheims ieņem piecus cietokšņus Lietuvas pierobežā, un lietuviešiem sasniedzot Daugavu, viņi šos nocietinājumus nespēj ieņemt. Lietuvas karaspēks virzās uz igauņu zemēm, septembrī sasniedzot Karkuses cietoksni, kura apkārtne tiek nopostīta. Pagāns Ģedimins pāris naktis pavada Paistu baznīciņas ēkā, izpostot un nodedzinot to, pirms devās uz Tarvastes pili, kas tiek ieņemta. Landmestra Eberharda karaspēkam šeit neizdevās lietuviešiem izrādīt pretestību.^[1]

1329. gada janvārī landmestra karaspēks aplenc Rīgu. Pilsētā drīz sākas miršanas no bada. Landmestrs Eberhards ļauj bada nomocītajiem pilsētniekiem vairākas reizes pamest pilsētu, lai tie varētu meklēt pārtiku.

Lai mēģinātu atvieglot aplenktās Rīgas stāvokli, 1330. gada marta sākumā Lietuvas karaspēks iebrūk Kurzemes bīskapijā, kas bija cieši saistīta ar Ordeni, un cenšas ieņemt Piltenes pili, tomēr šis manevrs nespēj panākt Ordeņa spēku atvilkšanu no Rīgas.

1330. gada 18. martā mēra Heinriha Meijes vadītā pilsētas rāte un ietekmīgākie pilsētnieki pieņem lēmumu par padošanos Ordenim. 20. martā pilsētas delegācija Mīlgrāvī tiekas ar landmestru. 23. martā pilsēta nosūta tā dēvēto Grēku nožēlas vēstuli (Sühnenbrief) landmestram un 30. martā landmestrs nosūta apžēlošanas vēstuli pilsētai, kurā nosaka tās padošanās noteikumus.^[1]

• Rīgas padošanās līgums atcēla visas iepriekšējās Rīgas privilēģijas, kas nesaskanēja ar šī līguma noteikumiem.
• Tā kā Ordeņa Sv.Jurģa nocietinātā pils bija iznīcināta kara sākumā, Ordenis saņem zemi pie Svētā Gara torņa jaunās Rīgas pils celtniecībai, kā arī vietu savu lopu ganīšanai pie Sv.Jēkaba vārtiem, labības laukus apstrādāšanai, tiesības būvēt dambi un dzirnavas pie netālā ūdens avota.
• Pilsēta katru gadu maksā Ordenim 100 markas.
• Pilsētas zvejniekiem Ordenim jāmaksā desmitā tiesa par noķertajām zivīm.
• Ordeņa īpašumi pilsētā ir atbrīvoti no pilsētas nodokļiem, bet to iedzīvotāji maksās tos pašus nodokļus ko pārējie rīdzinieki.
• Puse no tiesnešiem turpmāk būs Ordeņa brāļi un visas uzliktās soda naudas tiek sadalītas starp pilsētu un Ordeni.
• Katram jaunievēlētajam rātskungam jāzvēr būt uzticīgam pilsētai, Ordeņa mestram un Ordenim. Visiem pilsētniekiem arī jābūt gataviem dot šādu zvērestu.
• Pilsētai visos iespējamos veidos un ar karaspēku ir jāatbalsta Ordenis. Ja landmaršals dodas karā Daugavas labajā krastā un Cēsu vai Siguldas novados, tad pilsētai viņš ir jāatbalsta ar 30 jātniekiem.
• Visu karā kritušo dvēseļu mūžīgai piemiņai tiek izveidoti pieci vikariāti, katram piešķirot sešas Rīgas markas.
• Ja Rīgas pilsonis vēlas savu mantojumu atstāt Ordenim, tam nedrīkst pretoties.

^[11]

Lai simboliski demonstrētu Rīgas sakāvi, rīdziniekiem bija jānojauc pilsētas mūris starp Smilšu un Svētā Gara torņiem (kurus pārņēma Ordenis) un pa šo ielauzumu, nevis pa vārtiem, pilsētā ieradās landmestrs.

Ordenis neatjaunoja 1297. gadā nojaukto pili Rīgas teritorijā, bet izvēlējās vietu Daugavmalā, kur 1330. gada 15. jūnijā landmestrs Eberhards piedalās jaunās Rīgas pils pamatakmeņa ielikšanā. 15. augustā landmestrs Rīgas pilsētai atdeva daļu tās privilēģiju.

1332. gada 8. maijā arī imperators Ludvigs IV Bavārietis apstiprināja Rīgas padošanās noteikumus un pilnīgu Ordeņa varu pār pilsētu. Šajā brīdī Ordenis Rīgā bija sasniedzis to, kas tam jau bija izdevis Prūsijā un Kurzemē – iegūt laicīgo varu pār šīm teritorijām.^[1]

 

Rīgas padošanās noteikumi nedefinēja arhibīskapa lomu un varu pilsētā, tāpēc nākamos simts gadus arhibīskapi cīnījās, lai atgūtu savu varu Rīgā. Tas tika panākts tikai 1452.-53. gadā, kad Ordenim nācās piekrist dalīties ar virsvaru Rīgā. Konflikts starp Rīgu un Ordeni izlauzās jaunā karā, kas ilga no 1481. – 1491. gadam. Lai arī Rīgas kareivjiem izdevās ieņemt un iznīcināt Rīgas pili un Daugavgrīvas pili, 1491. gadā Ordenis gūst uzvaru kaujā pie Bukultiem un Rīga ir spiesta parakstīt Valmieras nolīgumu, kas atjauno Ordeņa un arhibīskapa dubultvaru pār pilsētu.

Pāvests 1332. gadā pieprasīja Ordenim, lai tas atdod arhibīskapijas domkapitulam atņemtos īpašumus, pilis un laukus. 1351. gadā pēc pāvesta Klementa VI lūguma Zviedrijas karalis Magnuss ņēma Rīgas arhibīskapiju savā aizsardzībā. 1360. gadā pāvests atzina arhibīskapa laicīgo un garīgo virsvaru pār Rīgu, bet Ordenim saglabāja visus ienākumu avotus Rīgā un tās patrimonālajā apgabalā. Arhibīskaps un Rīgas pilsēta pretspēku ordeņa agresivitātei joprojām turpināja meklēt Lietuvā, tāpēc ordeņbrāļi visiem spēkiem centās traucēt viņu sakarus ar lietuviešu zemēm. Vienlaikus Livonijas iekšpolitikā arvien lielāku nozīmi ieguva Livonijas Hanzas pilsētu Rīgas, Tērbatas un Tallinas savienība. Šo pilsētu pārstāvji sāka pulcēties savās sanāksmēs (Städtetage), lai koordinētu politisko un ekonomisko sadarbību.

1393. gadā pāvests Bonifācijs IX no Rīgas arhibīskapa amata atcēla Johanu IV, bet viņa vietā iecēla Teitoņu ordeņa virsmestra Konrāda fon Vallenrodes brālēnu Johanu V. 1397. gadā pāvests izdeva t.s. inkorporācijas bullu, kurā tika noteikts, ka turpmāk par arhibīskapiem drīkst kļūt tikai ordeņbrāļi.

Rīgas arhibīskaps Johans VI Ambundi atsāka cīņu pret Ordeni. Viņa pusē nostājās domkapituls, Rīgas pilsēta, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi. Ap 1420. gadu Johans VI Ambundi sasauca pirmo Livonijas landtāgu - Livonijas kārtu un valdnieku pilnsapulci. 1452. gadā Rīgas arhibīskaps, kādreizējais Vācu ordeņa loceklis un virsmestra kapelāns Silvestrs Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Johans fon Mengede noslēdza Salaspils līgumu. Tajā tika noteikta Rīgas divkārša atkarība no ordeņa un arhibīskapa.

Tomēr abi Rīgas seniori nebija apmierināti ar līguma noteikumiem un katrs atsevišķi tiecās pēc vienvaldības pār pilsētu. Arhibīskaps Stodevešers palīdzību cīņā pret ordeni meklēja Zviedrijā. Izcēlās karš, kura rezultātā ordeņbrāļi arhibīskapu saņēma gūstā, bet viņa sabiedrotos zviedrus 1479. gadā pie Salacas sakāva. Ordeņa mestrs Bernts Borhs panāca, ka Svētās Romas impērijas imperators Frīdrihs III 1481. gadā Rīgas arhibīskapiju izlēņoja ordenim. Rīgas pilsēta uzsāka karu pret ordeni un 1484. gadā pie Ādažiem pieveica ordeņa armiju. Rīdzinieki nopostīja arī Rīgas ordeņa pili. Tikai jaunajam arhibīskapam Mihaelam Hildebrandam 1486. gadā izdevās panākt miera noslēgšanu. 1492. gadā arhibīskaps un ordenis atjaunoja Salaspils līguma darbību.