Līvu zemes

Līvu senči dzīvojuši Kurzemes ziemeļos jau kopš vidējā neolīta perioda (ap 3400.—2300. gadu p.m.ē.). Viņu kultūra piederēja ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras lokam. Arheoloģiskie izrakumi Sārnates apmetnes vietā dod priekšstatu par līvu senču dzīves apstākļiem šajā laikmetā. Spriežot pēc līvu personvārdu etimoloģijas un apbedījumiem (t.s. "velna laivas"), viņu etnoģenēzi un kultūru jau no Bronzas laikmeta stipri ietekmēja ziemeļģermāņu ciltis. Viņiem bija cieši kultūras sakari ar tām Baltijas somu ciltīm, kas dzīvoja Sāmsalā, Rietumigaunijā (Ridala) un Somijas dienvidrietumu daļā. Iespējams, ka šo cilšu senais pašnosaukums bija "sāmi", no kā cēlies gan Sāmsalas, gan Somijas nosaukumi. 11. gadsimta līvi pēc neveiksmīgiem kariem ar kuršiem pārcēlās no Vanemas (līvu: vecā zeme) pāri Rīgas līcim uz Vidzemes rietumu krastu, apmezdamies arī tālāk uz austrumiem zemes iekšienē, Gaujas un Daugavas baseina rietumu daļās. Šī pārcelšanās izraisīja ilgstošus konfliktus ar zemgaļiem, kas pirms tam bija dzīvojuši šajā teritorijā.

Rakstītajos vēstures avotos līvi pieminēti vikingu laiku sāgās un senkrievu hronikās. Teiksmainajā 8. gadsimta Brovallas kaujā līvi cīnījušies dāņu ķēniņa pusē sava karavadoņa Gēra (latīņu: Ger Livicus) vadībā. Savukārt senākais zināmais Līvzemes nosaukums Iflanti atrasts uz Trosas rūnu akmens. Arheoloģiskie izrakumi Daugmales pilskalnā un citur liecina, ka Daugavas un Gaujas lejteces līvu etnoģenēzē piedalījušies zemgaļi un skandināvi. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Livonijas krusta karu sākuma līvi kļuva par vācu krustnešu galvenajiem sabiedrotajiem. 13. gadsimta sākumā līvu apdzīvotajā teritorijā Daugavas lejtecē tika nodibināta Livonijas bīskapija ar Rīgu kā galveno pilsētu, kurai 1204. gadā uzbruka lietuviešu sabiedrotie Aizkraukles un Lielvārdes līvi. Jau 1202. gadā līvu zemju iekarošanai tika izveidots Zobenbrāļu ordenis, kura karagājienos vēlāk piedalījās arī kristītie līvu karavīri.

Igauņu Jurģa nakts sacelšanās iespaidā arī līvi 1345. gadā ievēlēja savu ķēniņu un vēlējās atbrīvoties no Livonijas ordeņa mestra virsvaras. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika aprakstā par Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda iebrukumu Līvzemē pieminēts, ka kāds vārdā nenosaukts līvu vecākais (latīņu: quidam Livo de senioribus dicens), kuru iedzīvotāji bija izvēlējuši par savu ķēniņu (regem constitutum) Siguldā ticies ar dižkunigaiti un piedāvājis kopā ar viņu iekarot visu zemi un padzīt Livonijas mestru Burhardu. Leišu lielkungs atbildējis: "Zemniek, tu nebūsi te karalis" un pavēlējis viņam nocirst galvu.^[2]

• Daugavas līvu zeme (Veinala). Pirmais katoļu priesteris šajā novadā bija Meinards, kas uzcēla Ikšķiles un Salaspils baznīcas

1. Ikšķiles līvu pilsnovads, no 1201. gada pārvaldīja bīskapa vasalis Konrāds no Meiendorpas, vēlāk arī znots Jersikas ķēniņam, kurš viņam dāvāja daļu no savas valsts
2. Salas līvu pilsnovads, kuru pārvaldīja līvu vecākais Ako. Katoļu priesteris līdz 1206. gadam bija Johans.
3. Rīgas līvu pilsnovads, kuru pārvaldīja līvu vecākais Aso, kristīts 1200. gadā
4. Lielvārdes līvu pilsnovads, no 1201. gada pārvaldīja bīskapa vasalis Daniēls, bet līvu vecākais bija Uldevene.
5. Aizkraukles līvu pilsnovads, kurā valdīja līvu vecākais Vievaldis 1219. gadā

• Turaidas zeme (Thoreda). Pirmais katoļu priesteris šajā novadā bija Teoderihs no Turaidas, pēc tam Alebrands kas uzcēla Kubeseles baznīcu

1. Gaujas labā krasta pilsnovads ar Turaidas, Krimuldas pilīm, kuru pārvaldīja līvu vecākie Anno, Kaupo, vēlāk Vesiķis
2. Lēdurgas pilsnovads pie Metsepoles zemes robežas (tagadējais Lēdurgas pagasts)
3. Satezeles zeme jeb Dabreļa zeme — Gaujas kreisā krasta pilsnovadi, kuru pārvaldīja vecākie Dabrelis un Ninnus

• Metsepoles zeme (Metsepole). Pirmais katoļu priesteris šajā novadā bija Aleksandrs
• Idumejas zeme. Tās iedzīvotāji idumieši bija radušies līvu un baltu cilšu sajaukšanās rezultātā. Pirmais katoļu priesteris šajā zemē bija Alebrands, kas uzcēla Straupes baznīcu

1. Rozulas pilsnovads pie Metsepoles un Imeras robežām (tagadējais Stalbes pagasts).

• Vanemas zeme (Wanema — "senā zeme") Kurzemes ziemeļaustrumos jeb Miera Kursa, kuras kultūrā bija stipra Sāmsalas iedzīvotāju un vikingu ietekme

1. Usmas zeme ("jaunā zeme") pie Usmas ezera (tagadējais Usmas pagasts)

• Ventavas zeme (Saggara) Kurzemes ziemeļrietumos Ventas upes lejtecē, kur līdz 12. gadsimtam mita vendi.

Pamatraksts: Līvzemes dalīšanas līgums

Pēc Līvzemes dalīšanas līguma noslēgšanas Gaujas līvu zemes 1207. gadā sadalīja trijās daļās: bīskaps Alberts paņēma Turaidu (Kaupo pārvaldīto daļu) un Metsepoli, bet Zobenbrāļu ordenis Sateseles pilsnovadu (Dabreļa pārvaldīto daļu).

Savukārt Daugavas Līvzemes dalīšanas laikā 1211. gadā Zobenbrāļu ordenis ieguva Aizkraukles pilsnovadu un trešdaļu no Salaspils un Doles pilsnovadiem, bet pārējā zeme palika Livonijas bīskapijas teritorijā.

Vēsturiskajā Līvzemē pēc 2009. gada administratīvi teritoriālās reformas ietilpst šādi novadi:

• Daugavas līvu zemēs izvietojas Rīgas pilsēta, Salaspils novads, Ropažu novads, Ogres novads (daļēji), Aizkraukles novads (daļēji);
• Gaujas līvu zemēs izvietojas Saulkrastu novads, Ādažu novads, Siguldas novads, Cēsu novads (daļēji);
• Metsepoles līvu zemēs izvietojas Limbažu novads, Valmieras novads (daļēji).

• Latvijas Vēsture. Indriķis Šterns „1180 — 1290 krustakari”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002. ISBN 9984601889

• Līvi
• Livonijas bīskapija
• Livonijas ordenis
• Livonija