Katara

Pirmie cilvēki Katarā apmetās pirms 50 000 gadu.^[3] Pussalā ir atrastas apmetnes un darbarīki, kas datējami ar akmens laikmetu. Ir atrasti Mezopotāmijas artefakti no aptuveni 6500. līdz 3800. gadam p.m.ē,^[4]

 

628. gadā Muhameds nosūtīja musulmaņu sūtni pie valdnieka Austrumarābijā, un lūdza, lai viņš un viņa padotie pieņem islāmu. Sūtnis izpildīja viņa lūgumu, un līdz ar to lielākā daļa reģiona arābu cilšu pieņēma islāmu.^[5] Gadsimta vidū, musulmaņiem iekarojot Persiju, Sasanīdu impērija sabruka.^[6] Umajādu laikā Katara tika uzskatīta par slavenu zirgu un kamieļu audzēšanas centru.^[7] 8. gadsimtā tā sāka gūt labumu no savas komerciāli stratēģiskās atrašanās vietas Persijas līcī un kļuva par pērļu tirdzniecības centru.^[8][9] Abasīdu laikmetā ievērojami attīstījās pērļu ieguves rūpniecība Kataras pussalā.^[7] Šajā laikā Kataras ostās apstājās kuģi, kas kuģoja no Basras uz Indiju un Ķīnu. Katarā ir atrasts Ķīnas porcelāns, Rietumāfrikas monētas un artefakti no Taizemes.^[6]

1320. gadā teritorija nokļuva Ormusa karalistes sastāvā,^[10] bet 1515. gadā Portugāles karalis Manuels I padarīja Ormusa karalisti par savu vasali. Portugāle 1521. gadā ieņēma ievērojamu daļu Austrumārābijas. 1550. gadā Al Hasas iedzīvotāji brīvprātīgi pakļāvās osmaņu valdīšanai, dodot priekšroku viņiem, nevis portugāļiem. 1670. gadā Bani Halida cilts un tās emirāts padzina osmaņus.

Kataras modernā vēsture nosacīti sākas 1766. gadā, kad uz pussalu no Kuveitas pārcēlās Halīfu ģimene. Viņu apmetne izauga par nelielu pērļu niršanas un tirdzniecības centru. Halīfu dzimta 1783. gadā iekaroja netālo Bahreinu, kur viņi bija valdošā ģimene visu 20. gadsimtu. Pēc tam, kad Halīfu dinastija aizgāja no Kataras, valsti pārvaldīja vairāki pagaidu šeihi.^[11]

 

Osmaņu impērijas Bagdādes vilajeta gubernatora Midhata Pašā militārā un politiskā spiediena rezultātā valdošā Al Tānī cilts 1871. gadā pakļāvās Osmaņu varai. Osmaņu valdība ieviesa reformistiskos Tanzimata pasākumus attiecībā uz nodokļiem un zemes reģistrāciju, lai pilnībā integrētu šīs teritorijas impērijā.^[12] 1916. gadā Lielbritānija parakstīja līgumu ar Kataras līderi, piešķirot Lielbritānijai kontroli pār ārpolitiku apmaiņā pret Lielbritānijas aizsardzību. 1939. gadā tika atklāta nafta, tomēr komerciālā mērogā nafta netika iegūta līdz 1949. gadam. Ieņēmumi no naftas kompānijas strauji pieauga. Šo ienākumu sadale izraisīja nopietnas nesaskaņas Al Tānī dinastijā, kas lika britiem iejaukties 1949. gada troņmantnieka iecelšanā, kas galu galā izraisīja galma apvērsumu 1972. gadā.^[11]

 

Katara pasludināja neatkarību 1971. gada 3. septembrī. Iepriekšējie līgumi ar Lielbritāniju tika aizstāti ar draudzības paktu. Tajā pašā mēnesī Katara kļuva par Arābu līgas un Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli. 1981. gadā emirāts pievienojās piecām Persijas līča kaimiņvalstīm, izveidojot Līča arābu valstu sadarbības padomi. Kataras karaspēks piedalījās Līča karā un Doha kalpoja par bāzi Francijas, Kanādas un ASV lidmašīnu ofensīvas uzlidojumiem pret Irāku un Kuveitu okupējušajiem Irākas spēkiem, bet pati valsts palika minimāli skarta šajā konfliktā.^[11]

Atkārtotie strīdi par naftas ieņēmumu sadali izraisīja 1995. gada apvērsumu, kura rezultātā pie varas nāca šeiha Halīfa dēls šeihs Hamads. Lai gan viņa tēvs pirms dažiem gadiem bija ļāvis Hamadam pārņemt ikdienas vadību, Halīfa apvērsumu apstrīdēja. Pirms Hamads pilnībā nostiprināja savu varu, viņam nācās pārciest 1996. gadā mēģinājumu veikt pretapvērsumu un ilgstošu tiesvedību ar tēvu par miljardiem dolāru lielo investēto naftas ieņēmumu likumīgām īpašumtiesībām, kas galu galā tika atrisināta ārpustiesas ceļā.^[11]

Deviņdesmitajos gados Katara deva piekrišanu ASV militārajiem spēkiem izvietot bruņojumu vairākās vietās visā valstī, un 2001. gadā ASV operāciju laikā Afganistānā atļāva tiem izmantot Kataras lidlaukus. Šie nolīgumi tika oficiāli noformēti 2002. gada beigās, un nākamajā gadā Katara kļuva par ASV un sabiedroto militāro operāciju štābu Irākā.^[11]

2000. gados strauji uzplauka Kataras ekonomika un reģionālās lielvaras statuss. Saskaņā ar ANO datiem valsts ekonomiskā izaugsme, mērot pēc IKP, šajā desmitgadē bija visstraujākā pasaulē.^[13][14] Šīs izaugsmes pamatā ir dabasgāzes ieguvju apzināšana 90. gados. Vienlaikus no 2001. līdz 2011. gadam iedzīvotāju skaits Katarā trīskāršojās, galvenokārt pateicoties ārvalstnieku pieplūdumam.^[15]

Saūda Arābija, Bahreina, Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte un citas Persijas līča valstis 2017. gada jūnijā pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Kataru, apsūdzot to par terorisma atbalstīšanu un finansēšanu, iejaukšanos kaimiņvalstu iekšējās lietās un ilgstošās spriedzes pastiprināšanu ar Saūda Arābiju. Diplomātisko attiecību pārtraukšana ietvēra diplomātu aiziešanu no valsts un tirdzniecības un ceļošanas aizliegumus.^[16] 2018. gadā Katara vienojās par izstāšanos no naftas tirgotāju valstu apvienības OPEC kā atbildes reakciju Saūda Arābijas, Ēģiptes, Bahreinas un Apvienoto Arābu Emirātu uzliktām sankcijām un politiskām nesaskaņām. Izstāšanās stājās spēkā 2019. gada 1. janvārī^[17]

Katara oficiāli ir daļēji konstitucionālā monarhija,^[18][19] bet plašās pilnvaras, ko saglabā monarhija, joprojām to faktiski padara par absolūto monarhiju,^[20][21] Al Tānī dinastija pārvalda Kataru kopš 1825. gada. 2003. gadā Katara pieņēma konstitūciju, kas paredzēja tiešās vēlēšanās ievēlēt 30 no 45 likumdevēja varas locekļiem.^[22] Konstitūcija referendumā tika apstiprināta ar pārliecinošu balsu vairākumu — gandrīz 98 % to atbalstīja.^[23] Kataras likumi neļauj dibināt politiskas struktūras vai arodbiedrības.^[24]

Saskaņā ar Kataras konstitūciju šariata likumi ir galvenais Kataras likumdošanas avots,^[25] lai gan praksē Kataras tiesību sistēma ir civillikuma un šariata likumu sajaukums.^[22] Šariata likumi tiek piemēroti ģimenes tiesībās, mantošanā un vairākos krimināllikumos (tostarp laulības pārkāpšanā, laupīšanā un slepkavībā). Dažos gadījumos šariata ģimenes tiesās sievietes liecība tiek uzskatīta par pusi no vīrieša liecības.^[26] 2006. gadā tika ieviestas kodificētas ģimenes tiesības. Islāma poliginija ir atļauta.^[27]

Katarā miesas sods ir juridisks sods. Pātagu piemēro kā sodu par alkohola lietošanu vai nelikumīgām seksuālām attiecībām.^[28] Kataras kriminālkodeksa 88. pantā noteikts, ka par laulības pārkāpšanu soda ar 100 sitieniem ar pātagu.^[29] Nomētāšana ar akmeņiem arī ir likumīgs sods Katarā,^[30] un par atteikšanos no ticības un homoseksualitāti ir paredzēts nāvessods, tomēr par abiem šiem noziegumiem sods nav izpildīts.^[31] Par zaimošanu (reliģijas kritizēšanu) var piespriest līdz septiņiem gadiem cietumā, bet par prozelītismu (citas ticības sludināšanu) var piespriest 10 gadus cietumā.^[32] Alkohola lietošana Katarā ir daļēji likumīga; dažās pieczvaigžņu luksusa viesnīcās ir atļauts pārdot alkoholu klientiem, kas nav musulmaņi.^[33]

 

ASV Valsts departaments 2011. gada ziņojumā secināja, ka daži emigrējušie darba ņēmēji no Āzijas un Āfrikas valstīm, kuri brīvprātīgi migrēja uz Kataru kā mazkvalificēti strādnieki vai mājkalpotāji, vēlāk saskārās ar apstākļiem, kas uzskatāmi par piespiedu darbu. Daži no biežāk sastopamajiem darba tiesību pārkāpumiem ietver sišanu, atalgojuma neizmaksāšanu, maksājumu iekasēšanu no darba ņēmējiem par pabalstiem, par kuriem atbildīgs ir darba devējs, pārvietošanās brīvības ierobežojumus (piemēram, pasu, ceļošanas dokumentu vai izbraukšanas atļauju konfiscēšanu), patvaļīgu aizturēšanu, draudus vērsties tiesā un seksuālu vardarbību. Daudzi viesstrādnieki, kas ieradušies strādāt Katarā, ir maksājuši pārmērīgi augstu samaksu vervētājiem savās izcelsmes valstīs.^[34] Slikto darba apstākļu dēļ vairāk nekā 6500 viesstrādnieku no Indijas, Pakistānas, Nepālas, Bangladešas un Šrilankas ir miruši Katarā, kopš tā pirms 10 gadiem ieguva tiesības rīkot Pasaules kausu futbolā,^[35]

 

Kataras pussala iestiepjas 160 km uz ziemeļiem no Saūda Arābijas Persijas līcī. Tā atrodas starp 24° un 27° ziemeļu platumu un 50° un 52° austrumu garumu. Lielāko valsts daļu veido zems, neauglīgs, ar smiltīm klāts līdzenums. Kataras augstākais punkts atrodas 103 metru augstumā.^[22]

Vasarā (no jūnija līdz septembrim) ir raksturīgs liels karstums un pārmaiņus sauss un mitrs laiks, kad temperatūra pārsniedz 40 °C.^[36] No novembra līdz martam temperatūra ir mērena, taču dažviet janvārī temperatūra var noslīdēt līdz 7 °C.^[37] Vidējais nokrišņu daudzums ir 100 mm gadā, un tie ir tikai ziemas mēnešos. Šie nokrišņi parasti ir vētru veidā, kas reizēm ir pietiekami spēcīgas, lai applūdinātu mazās gravas un sezonāli applūstošās upes gultnes.^[36]

Pussalu reizēm pārņem pēkšņas, spēcīgas smilšu vētras, kas aizēno sauli, izraisa vēja postījumus un uz laiku traucē transporta un citu pakalpojumu sniegšanu. Nelielais nokrišņu daudzums un ierobežotie pazemes ūdeņu krājumi, no kuriem lielākā daļa satur tik daudz minerālvielu, ka nav piemēroti dzeršanai vai apūdeņošanai, būtiski ierobežoja iedzīvotāju skaitu un lauksaimniecības un rūpniecības attīstības apmērus, ko valsts varēja atbalstīt līdz brīdim, kad tika uzsākti ūdens atsāļošanas projekti. Lai gan ūdens joprojām tiek iegūts no pazemes avotiem, lielāko daļu no tā Katara iegūst, atsāļojot jūras ūdeni.^[36]

 

Pirms naftas atklāšanas Kataras reģiona ekonomiku galvenokārt veidoja zvejniecība un pērļu ieguve. Pēc tam, kad 20. gadsimta 20. un 30. gados pasaules tirgū parādījās Japānas kultivētās pērles, Kataras pērļu ieguves nozare piedzīvoja sabrukumu. Nafta Katarā tika atklāta 1940. gadā.^[38] Atklājums pārveidoja valsts ekonomiku. Tagad valstī ir augsts dzīves līmenis tās pilntiesīgajiem pilsoņiem. Tā kā Katara (kopā ar Bahreinu) nemaksā ienākuma nodokli, tā ir valsts ar vienu no viszemākajām nodokļu likmēm pasaulē. 2013. gada jūnijā bezdarba līmenis bija 0,1 %.^[39] Uzņēmējdarbības likums nosaka, ka Kataras valstspiederīgajiem pieder 51 % no jebkura uzņēmuma emirātā.^[27]

 

Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda datiem 2016. gadā Katarai ir ceturtais augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju pasaulē. Tās ekonomikas izaugsme lielā mērā ir atkarīga no ārvalstu darbaspēka, jo 86 % iedzīvotāju un 94 % darbaspēka veido viesstrādnieki.^[40][41]

Kopš 2012. gada Katarā ir apzinātas 15 miljardu barelu naftas rezerves, kā arī gāzes atradnes, kas veido vairāk nekā 13 % no pasaulē zināmajiem resursiem. Katara ir pasaules vadošā sašķidrinātās dabasgāzes eksportētājvalsts.^[42]

Kataras iedzīvotāju skaits ievērojami svārstās atkarībā no sezonas, jo valsts lielā mērā ir atkarīga no migrantu darbaspēka. 2017. gada sākumā Kataras kopējais iedzīvotāju skaits bija 2,6 miljoni, un lielāko daļu Kataras iedzīvotāju veidoja ārvalstnieki. Tikai 313 000 iedzīvotāju (12 %) bija Kataras pilsoņi, bet pārējie 2,3 miljoni (88 %) bija imigranti.^[43]

Dienvidāzijas iedzīvotāju (no Indijas subkontinenta valstīm, tostarp Šrilankas) kopējais skaits pats par sevi veido vairāk nekā 1,5 miljonus cilvēku (60 %) no Kataras iedzīvotājiem. No tiem lielākā kopiena ir indieši, kuru skaits 2017. gadā bija 650 000, kam seko 350 000 nepāliešu, 280 000 bangladešiešu, 145 000 šrilankiešu un 125 000 pakistāniešu. Imigrantu grupas, kas nav Dienvidāzijas izcelsmes, veido aptuveni 28 % Kataras iedzīvotāju, no kuriem lielākā grupa ir 260 000 filipīniešu un 200 000 ēģiptiešu, kā arī daudzas citas tautības (tostarp citu arābu valstu pilsoņi, eiropieši u. c.).^[43]

Islāms ir Kataras dominējošā reliģija, un tā ir valsts reliģija, lai gan tā nav vienīgā valstī praktizētā,^[44] un konstitūcija garantē brīvību praktizēt jebkuru ticību "morāles" robežās.^[22] Lielākā daļa Kataras iedzīvotāju pieder pie salafītu musulmaņu vahābisma kustības,^[45][46] 5-15% Kataras musulmaņu seko šiītu islāmam, bet citu islāma sektu skaits ir ļoti neliels.^[47] 2010. gadā Kataras iedzīvotāju skaits bija 67,7% musulmaņu, 13,8% kristiešu, 13,8% hinduistu un 3,1% budistu; pārējās reliģijas un nereliģiozi cilvēki veidoja atlikušos 1,6%.^[48]

 

Kataras kultūra ir līdzīga citām Austrumarābijas valstīm, jo to būtiski ietekmē islāms. Kataras Nacionālajai dienai, kas katru gadu tiek svinēta 18. decembrī, ir bijusi nozīmīga loma nacionālās identitātes veidošanā.^[49] Tā tiek atzīmēta, pieminot Džasima bin Muhammada Al Tānī kļūšanu par troņmantinieku un tam sekojošo valsts dažādo cilšu apvienošanu.^[50]

Populārākais sporta veids gan spēlētāju, gan skatītāju ziņā ir futbols.^[51] Kataras vīriešu futbola izlase uzvarējusi 2019. gada Āzijas kausā un 2022. gadā pirmoreiz piedalījās FIFA Pasaules kausā kā rīkotājvalsts. Tiesības rīkot turnīru Katara ieguva 2010. gadā,^[52] taču par šo lēmumu tika izvirzītas apsūdzības korupcijā^[53] un Kataru kritizēja par stadionu būvniecībā iesaistīto viesstrādnieku sadzīves un darba apstākļiem.^[54][55] Saskaņā ar 2021. gada februāra rakstu laikrakstā The Guardian, būvdarbu laikā miruši ap 6500 strādnieku.^[35]

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Katara.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)