Kapsēta

Vēsturiski kapsētas izveidojušās, laika gaitā attīstoties kapulauku, vēlāk nekropoļu veidošanas, iekārtošanas, uzturēšanas un apbedīšanas tradīciju principiem. Katrā kultūrā un civilizācijā tie dažkārt visai atšķiras, ko nosaka atšķirīgās kultūras un reliģiskās tradīcijas.

Kristīgajā pasaulē apbedījumu kultūra veidojās jau kristietības pastāvēšanas pirmajos gadsimtos, mirušos glabājot katakombās blakus katakombu kapelām, baznīcās, klosteros — pagrabos, zem dievnama grīdas, — bagātākie pirka kapavietu altāra tuvumā, bet jo tuvāk izejai, jo kapavieta maksāja lētāk. Baznīcu grīdu veidoja viena pie otras novietotas kapu plāksnes, kas bija rotātas ar ģerboņiem, epitāfijām, aizgājēja datiem. Nabadzīgākos apbedīja pie dievnama ārpus ēkas iekšpus baznīcas teritorijas žoga — tā veidojās pirmās kapsētas. Žoga ārpusē nesvētajā zemē atradās pašnāvnieku, noziedznieku un svešinieku kapi. Kapsēta — pretstatā Dieva namam dēvēta par "Dieva tīrumu", — bija svētīta zeme: tur varēja rast patvērumu vajātie un bez pajumtes palikušie. Neviens nedrīkstēja viņus aiztikt vai ar varu ielauzties kapsētā. Pat laicīgā vara beidzās pie kapsētas žoga un aprobežojās ar aicinājumu un uzsaukumu piestiprināšanu pie tās vārtiem. Ja kapsētā iebēgušais nepaklausīja un palika tur, viņu izsludināja ārpus likuma un piespieda palikt kapsētā visu atlikušo dzīvi (kas parasti nebija necik ilga). Ārpus šīm vietām kolektīvo apbedījumu vietas tapa tikai karu vai epidēmiju laikā, kad baznīcēniem pat nācās atteikties no dievkalpojumiem, jo garīdznieki un dievvārdu klausītāji ģība no svaigi masveidā apglabāto līķu izdalītajām gāzēm.

Liela nozīme sākotnējā kapsētu izskatā bija apbedīšanas rituāla īpatnībām. Līdz pat Jaunajiem laikiem, izvadot mirušos, mācītājs svētīja nelaiķi tikai baznīcā. Pēc Reformācijas rituālu pārcēla uz nelaiķa dzīvesvietu, un tā tas bija līdz pat 18. gadsimta sākumam. Mācītājs nedrīkstēja pavadīt līķi līdz kapsētai (lielākajā daļā luterāņu zemju šis aizliegums attiecās arī uz sievietēm: mātes, māsas, sievas un meitas nedrīkstēja pavadīt nelaiķi pēdējā ceļā tālāk par nama durvīm).

18. gadsimtā Eiropas kapsētās sāka būvēt nelielas kapellas, kurās garīdznieki varēja vadīt bēru rituālu. Pamazām tika atcelti ierobežojumi pavadītājiem, bet kapsētas sāka plānot, apstādīt, tām pamazām pieņemot parku veidolu. Turīgākās pilsētnieku ģimenes sāka savās kapavietās celt kapličas ar kapenēm pagrabos, veidot ap tām apstādījumus, uzstādīt kapu pieminekļus. 19. gadsimtā kapsētas visā Eiropā sāka plānot un veidot tajās apstādījumus, izmantot kā pastaigu vietas — kristīgo konfesiju kapsētas ieguva mūsdienu izskatu.

•  
  Mirušo atliekas Parīzē katakombās zem baznīcas
•  
  Baznīcas kapsēta Nirnbergā
•  
  Amerikāņu karavīru kapsēta Normandijā

 

 

Parasti mirušos Rīgas iedzīvotājus apglabāja baznīcu velvēs un dārza kapsētās, piemēram, Sv. Pētera baznīcā tikai laikā no 1701. līdz 1773. gadam esot apglabāti 3576 cilvēki.^[1] Savukārt epidēmiju laikā mirušos veda ārpus pilsētas un apglabāja kopējā kapā krietnu gabalu no pilsētas robežām. Pirmās ārpilsētas kapsētas Rīgā bija Torņakalna kapi (no mēra epidēmijas 14. gadsimta vidū), Kubes kalna kapi (15. gadsimta sākums) trijās vietās (ap Antonijas un Pumpura ielu rajonā, ap Mazo Vērmanes dārzu un ap Akas ielu), Jāņa kapi (16. gadsimta vidus) un mēra kapi tagadējās dzelzceļa stacijas vietā (pamesti 17. gadsimtā). 1602. gada mēra upuru masu kapu ierīkoja tagadējo Dzirnavu un Brīvības ielu stūrī.

Latviešu draudzēs mirušo uz kapa vietu pavadīja ķesteris vai pērminderis. Līķratu vietā bija nestuves, kuras nesa darba biedri, ģildes biedri vai draugi. Radinieki sekoja tām. Sēru krāsa bija balta (melnā krāsa ieviesās tikai 17. gadsimta otrajā pusē) Zārku ielaida kapā bez jebkādām formalitātēm, bedri aši aizbēra un kapu kopiņas galā iesprauda koka stabiņu ar plāksnīti, uz kuras uzrakstīts mirušā vārds (bagātākie atļāvās akmens plāksni ar uzrakstu). Kaps netika nekādi rotāts ne ar ziediem, ne vaiņagiem. Pēc mietiņa iespraušanas bēru vadītājs noskaitīja pātarus un bērinieki turpat ieturēja maltīti, šo paražu Rīgas latviešu vidū izskauda Zviedru Vidzemes laikā. Kapavietu izvietojums bija nesistemātisks, kapsētas netika koptas un lielāko tiesu bija vai nu krūmājiem aizaugušas zemienes, vai smiltāji (taupot lauksaimniecībā derīgo zemi, parasti kapsētām izvēlējās apstrādei nederīgu purvieni vai smiltāju). Kad visas kapu vietas bija aizņemtas, senākajiem kapiem uzbēra 60-70 cm zemes kārtu un lietoja no jauna (jaunais zārks atradās virs senākā), šādā veidā kapsētas pamazām veidojās kā pauguri.

Kad Baltijas provincēs no 1770. gada līdz pat 1772. gadam plosījās buboņu mēris un epidēmijas apkarošanas kampaņā ietilpa arī ukazs, kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās pilsētu teritorijā. Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773. gada 23. februārī, tajā bija noteikts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu (aptuveni 2 km) attālumā no pilsētas nocietinājumu ārējās robežas.^[2] Saskaņā ar šo rīkojumu Rīgas pilsēta aiz pilsētas toreizējām robežām 1773. gadā Smilšu kalnos aiz pilsētas Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, kuros mūsdienās pazīst kā Lielos kapus.

Brāļu draudžu ietekmē 18. un 19. gadsimtā latviešu zemnieki sāka rotāt kapu kopiņas ar ziediem, vienkārša mieta vietā lika koka krustus ar iegrebtiem aizgājēja datiem un pantiem no svētajiem rakstiem.

• Slavenāko pasaules kapsētu desmitnieks.
• MK 1998. gada 29. decembra noteikumi Nr.502 “Aizsargjoslu ap kapsētām noteikšanas metodika”

Šis ar sabiedrību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l