Joms

Joms ir izstiepta telpa, interjera daļa (bazilikas veida celtnēs), kas ar kolonnu rindu vai arkādi no vienas vai no abām pusēm ir nodalīta no blakus esošiem jomiem.^[1] Bazilikās centrālais joms parasti ir augstāks par sānu jomiem. Baznīcu garenbūves celtnes bez sānu jomiem mēdz saukt par vienjoma celtnēm, kur galvenā telpa tiek uzskatīta par jomu.

Vecās Sv. Pētera bazilikas šķērsgriezums Vatikānā (ar pieciem jomiem).

Vēsture

Interjera dalīšanu jomos ar balstu rindām radās sengrieķu tempļos. Senās Romas arhitektūrā no paralēlu jomu rindas sastāvēja laicīgo celtņu — baziliku interjeri. Sākot ar 4. gadsimtu romiešu baziliku celtniecības veids tika aizgūts priekš kristiešu dievnamiem, un joms kļuva par izplatītu kristiešu arhitektūras elementu. Jomos tiek dalīta kā dievnamu-baziliku iekšējā telpa, kļūstot populāra viduslaiku Rietumeiropas katoliskajā tradīcijā, tā arī krustveida-kupolu dievnamos, kas radās un plaši izplatījās austrumu kristīgo valstu un Bizantijas arhitektūrā. Atšķirībā no altārtelpas, luktām un presbitērija, kas kalpoja tikai klēram un korim, joms bija tā daļa, kur varēja uzturēties laji.

Agrīnās kristietības dievnamos varēja būt 3 vai 5 jomi (parasti, nepāra skaitlis). Centrālais joms vienmēr bija platāks un augstāks. Tā sienu augšdaļā virs sānu jomiem atradās interjeru apgaismojošie logi. Jomus klāja plakani koka griesti.

Viduslaikos romāniskajās un gotiskajās katedrālēs jomus sedza akmens velves. Centrālais joms tika veidots augstāks, taču bija arī baznīcas, kur visi jomi bija vienādā augstumā. To interjeri saucās par zālēm. Šāds celtņu tips pēc būtības neskaitījās bazilikas, kaut arī sastāvēja no vairākiem jomiem.

Interjera dalīšana jomos kā izplatīts paņēmiens saglabājās arī renesanses, baroka un klasicisma periodos.

Arhitektoniskie risinājumi

Bez gareniskajiem mēdz būt arī šķērsjomi jeb transepti. Agrīnās kristietības bazilikās transepts noslēdza ēku no altāra puses. Vēlākos laikos bazilikās transeptu pārvietoja tuvāk ēkas vidusdaļai, veidojot ar centrālo jomu krustu. Jomu krustošanās vieta varēja vainagoties ar torni vai kupolu.

Krustveida-kupolu tempļos gareniskie un šķērsjomi varēja būt arī vienādā garumā, veidojot vienādmalu krustu. Dažos centriski veidotos dievnamos jomi var kļūt vispār vāji izteikti, ka dažos krustveida-kupolu tempļos šis termins vairs nevar tikt pielietojams.

Līdzīgi, kā senās Romas arhitektūrā, jomi var tikt izmantoti arī laicīgajās celtnēs. Piemēram, trīsjomu zāles veidā ir izveidota Sv. Marka klostera bibliotēka Florencē (1431—1441). Daudzas Maskavas pazemes metro stacijas ir veidotas kā trīsjomu zāles, reizēm ar izceltu centrālo jomu.

Atsauces

↑ «Ilustrētā vārdnīca». www.artermini.lv. Skatīts: 2019-03-08.

Šis ar arhitektūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] «Ilustrētā vārdnīca». www.artermini.lv. Skatīts: 2019-03-08.

[1]