Hermans Balke (Hermann Balke, Hermann von Balk, arī Hermann Balko, Hermann Balco, Hermann Balk, latīņu: Hermannus Falco). Dzimšanas gads nezināms, miris 1239. gada 5. martā Vircburgā. Krusta karotājs ar lielu nozīmi Prūsijas un Livonijas iekarošanas sākumposmā.
Livonijas mestra zīmogs ar uzrakstu "(Sigillum) (Com)MENDATORIS DOM(us) (the)VTO(nic)I IN LIVONIA" - "Vācu ordeņa komandiera Livonijā zīmogs".Teitoņu ordeņa pakļautais reģions, 1260
Iespējams, ka cēlies no Lejassaksijas vai Vācijas vidienes, bet tuvāka dzimšanas vieta nav zināma (Fenske, Militzer, 1993). Teitoņu ordenī varētu būt iestājies 1189. gadā Ako. 1219. - 1230. gados Teitoņu ordeņa vācmestrs. 1230. - 1239. gados pirmais Teitoņu ordeņa landmestrs Prūsijā. No 1237. gada pirmais Teitoņu ordeņa landmestrs Livonijā. Mūsdienu Kvidzinas, Helmno, Elblongas un Toruņas dibinātājs.
Konfliktā starp Svētās Romas impērijas imperatoru un Romas pāvestiem, kas Itālijā izvērtās gvelfu un gibelīnu karos, lielmestra Hermaņa fon Zalca vadītais Teitoņu ordenis nostājās imperatora pusē. 1214. gadā imperators Frīdrihs II nosaka, ka Ordeņa lielmestrs ietilpst viņa galmā un visi Ordeņa īpašumi ir uzskatāmi arī par imperatora īpašumiem.[1]
Krusta karos dziļi iesaistīto Teitoņu ordeni poļu Mazovijas kņazsKonrāds I uzaicina uz savu zemi, apsolot Ordenim visu prūšu kontrolēto Kulmas zemi, ja tas apņemas karot pret prūšiem. Lai arī tiek plānots jauns Krusta karš Svētajā zemē, Frīdrihs II un fon Zalca piekrīt Konrāda I piedāvājumam un uz Mazoviju tiek nosūtīts Hermanis fon Balks ar aptuveni 100 vīriem. Fon Balks līdz šim ieņem Teitoņu ordeņa vācmestra amatu. 1228. gadā Ordeņa bruņinieki sasniedz Mazoviju un fon Balks kļūst par pirmo landmestru Prūsijā. 1228. gada 23. aprīlī Ordenis no Konrāda I oficiāli saņem Kulmas zemi kopā ar Orlavas ciematu Kujāvijā. Fon Balks sāk celt nocietinājumus Nesavā pie Vislas. 1230. gadā Ordenis un Konrāds I noslēdz jaunu līgumu, kas vēlreiz apstiprina Ordeņa tiesības uz Kulmas zemi, kā arī tiesības uz visām jauniekarotajām prūšu zemēm. Līdzīga vienošanās 1231. gadā tiek noslēgta ar Olīvas bīskapu Kristiānu, kas atsakās no savām tiesībām uz Kulmas zemi.[1]
Šajā laikā Itālijā notiek sadursmes starp imperatora un pāvesta atbalstītājiem. Imperatora karaspēkam gūstot uzvaru, pāvests 1229. gada beigās ir gatavs uzklausīt arī Hermaņa fon Zalca lūgumu pēc Krusta kara izsludināšanas pret prūšiem. 1230. gada 18. janvāra pāvesta bulla aicina visus bruņiniekus Vācijā un Kulmā sākt karu pret prūšu pagāniem. Attiecības starp pāvestu un imperatoru uzlabojas tiktāl, ka 1230. gada 1. septembrī klātesot vienīgi Hermanim fon Zalcam abi satiekas un pusdieno. Tajā pašā mēnesī pāvests jaunā bullā aicina Prūsijas pierobežā dzīvojošos kristiešus pievienoties krusta karam pret prūšiem. Imperators ieceļ fon Zalcu par impērijas firstu un ļauj Ordeņa ģerbonī turpmāk izmantot imperatora melno ērgli uz zelta vairoga, kas papildina vienkāršo melno krustu. Jeruzalemes karalis pateicībā Ordenim arī ļauj izmantot zelta krustu pāri melnajam krustam. 1250. gadā Francijas karalis Luijs IX ļāva Ordeņa ģerboni papildināt ar karaliskajām lilijām.
Pret prūšiem karot nosūtītais fon Balks šķērso Vislu pie Gurskas, lai iegūtu nopostītās Toruņas pilsētas drupas. Šo pilsētiņu 1222. gadā hercogs Konrāds I bija atdevis Olīvas bīskapam Kristiānam, bet tā drīz tika pamesta. Nostiprinājis Toruņu, fon Balks tālāk dodas uz Rogovu, pie kuras prūši tiek sakauti un pilsētiņa ieņemta. Lai veicinātu jaunu karotāju pieplūdumu, vācu zemēs tiek izplatītas ziņas par krustnešu labajiem panākumiem, un Prūsijā tiek piedāvāta zeme visiem kolonistiem, kas šeit ieradīsies. 1232. gadā pāvests izdod jaunu bullu, kurā apraksta prūšu cietsirdību pret kristiešiem, un piešķir indulgences visiem, kas dosies karot pret prūšiem. Tas mudina Magdeburgas burggrāfu ar 5000 kareivjiem un lielu skaitu kolonistu ierasties Toruņā, kas tiek no jauna nodibināta izdevīgākā vietā pie Vislas. Ar šiem papildspēkiem fon Balks sasniedz Kulmas drupas, sāk to atjaunošanu un nometina šeit vācu kolonistus. 1232. gadā Kulmas cietoksnis ir pietiekami pabeigts, lai tajā apmestos vācu komandants. Konsultējoties ar Magdeburgas burggrāfu, fon Balks Toruņas un Kulmas pilsētiņām piešķir pilsētu tiesības, kurās definē pilsētas pašpārvaldes formu un pienākumus. Kulmas pilsētas tiesības vēlāk tiek piešķirtas daudzām reģiona pilsētām.[1]
1233. gadā krusta karotāju armijā esot bijuši jau 20 000 kareivju – 4000 hercoga Konrāda I vadībā; 2000 viņa dēla, Kujāvijas Kazimira vadībā; 3000 Breslavas hercoga Heinriha vadībā; 5000 Svantepoles un Samboras hercogu vadībā; 2000 Polijas lielhercoga Vladislava vadībā un 5000 Magdeburgas burggrāfa vadībā. Lielākā daļa šo krustnešu bija apņēmušies karot tikai vienu gadu. Lai novilktu laiku, prūši paziņoja par gatavību pieņemt kristietību. Pie viņiem devās Olīvas bīskaps Kristiāns, taču viņa pavadoņi tika nogalināti un bīskaps sagūstīts. 1234. gada sākumā 15 000 krustnešu beidzot iebruka Pamedē izmantojot to, ka daudzie reģiona purvi šajā laikā bija aizsaluši. Mūsdienu Dzežgoņas apkārtnē notiek kauja, kurā krituši ap 4000 krustnešu un 5000 prūšu. Kaujas rezultātā tik atbrīvots Olīvas bīskaps Kristiāns.[1]
Šajā laikā sākas Ordeņa un Mazovijas Konrāda I konflikts par nelielā Dobžiņas ordeņa iekļaušanu Teitoņu ordenī. Konrāds I uzstāj, ka šādas apvienošanās gadījumā viņš grib atgūt pilnas tiesības uz visām savām zemēm un īpašumiem, ko viņš iepriekš bija piešķīris Dobžiņas ordenim. Lai atrisinātu konfliktus, pāvests kā savu pārstāvi uz reģionu nosūta Modenas Vilhelmu, kurš nolemj, ka Olīvas bīskapam Kristiānam ir tiesības uz vienu trešdaļu no visām Ordeņa iekarotajām zemēm, kamēr Ordenis patur 2/3 zemju. Tikmēr Dobžiņas ordeņa faktiskā iekļaušana Teitoņu ordenī jau bija notikusi, Ordenim pārņemot visus tā īpašumus, neskatoties uz Konrāda I protestiem. Lai atrisinātu šo konfliktu, pāvests pasludināja visas Ordeņa iekarotās teritorijas par Sv. Pētera īpašumiem, kuros vienīgi pāvestam ir tiesības iecelt bīskapus un celt baznīcas, bet Ordenim viņam ir jāmaksā ikgadēja nodeva par šīm zemēm. Tādējādi radās situācija, kas citu starpā ietekmēja arī iekarotās Livonijas veidošanos un attīstību – konflikts starp pāvesta un imperatora interesēm; iekaroto teritoriju dalīšana starp baznīcu un Ordeni. Konrāds I paziņo, ka neatzīst šo pāvesta lēmumu un atsakās turpmāk palīdzēt Ordenim. Konflikts beidzas 1235. gadā, kad pāvests apstiprina Dobžiņas ordeņa iekļaušanu Teitoņu ordenī. No savas puses Ordenis atteicās no Dobžiņas pils un tai piederošajām zemēm par labu Konrādam I, kurš Ordenim piešķīra tiesības uz jaunām zemēm.[1]
1236. gadā Toruņā ierodas Meisenes markgrāfs Heinrihs ar 500 krustnešiem un lielu skaitu jaunu kolonistu, kas nāca no Lībekas un Brēmenes reģioniem. Fon Balka un Meisenes markgrāfa karaspēks uzsāka karagājienu pret Pamedi, nogalinot vai kristot prūšus un pabeidzot šīs teritorijas iekarošanu. Tas arī deva Ordenim ērtu izeju uz jūras piekrasti. Fon Balks kā nākamo plānoja iekarot Pagudes zemi. 1237. gadā Meisenes markgrāfs atgriezās mājās, atstājot Ordeņa rīcībā savus kareivjus. Pakļautajiem Pagudes prūšiem fon Balks lika kristīties un piešķīra līdzīgas tiesības ar iekarotajiem Pamedes prūšiem. Ordenis nostiprinās iekarotajā piekrastē, kur attīsta Elbingas ostu. Ilgstošā kara izpostītajās prūšu zemēs drīz sākas bads un epidēmijas, ko prūši uzskatīja par savu dievu sodu. Iekarotajās teritorijās ienāk daudzi poļu kolonisti, kuriem fon Balks piešķir dažādas privilēģijas.
Iespējamā Teitoņu un Zobenbrāļu ordeņu apvienošanās tika apspriestu jau kādu laiku pirms tam, kad pienāca ziņas par smago Zobenbrāļu sakāvi Saules kaujā. Pāvesta, fon Zalca un baznīcas augstmaņu klātbūtnē Zobenbrāļu ordeņa pārstāvji tiek atbrīvoti no sava iepriekšējā uzticības zvēresta un uzņemti Teitoņu ordenī. Vēlāk arī imperators apstiprina šo ordeņu apvienošanos.[1]
Par Ordeņa mestru Livonijā sākotnēji izvirza Dītrihu fon Grīningenu, taču viņa jaunības un pieredzes trūkuma dēļ uz Livoniju, kā mestru 1237. gadā nosūta Hermani fon Balki, kuru pavada Dītrihs fon Grīningens ar 60 bruņiniekiem un viņus pavadošajiem kalpiem. Fon Balke vienlaikus patur arī Ordeņa Prūsijas landmestra amatu, un prombūtnes laikā viņu šeit aizvieto Hermanis fon Altenburgs.
Ordeņu apvienošanās aktualizēja jautājumu par attiecībām ar Rīgas bīskapu, kura garīgajā pakļautībā atradās viss Baltijas austrumu piekrastes reģions. Lai arī Ordenis, kā reliģiska organizācija, pakļāvās Rīgas bīskapam, par savu tiešo vadītāju tas uzskatīja Romas pāvestu un imperatoru.
Teitoņu ordenis atrisina Zobenbrāļu ordeņa laikā iesākto konfliktu ar ambiciozo Dānijas karali Valdemāru II par Ziemeļigaunijas piederību. Ar pāvesta sūtņa, Modēnas Vilhelma starpniecību 1238. gada maijā tiek noslēgts Stensbijas līgums, ar kuru Valdemārs II atgūst Revalu, Harijas un Viru apriņķus, bet Ordenis patur Jervas zemi ar tālāku noteikumu, ka jaunus nocietinājumus tas drīkst celt tikai ar Dānijas karaļa atļauju. Abas puses arī apņemas viena otru militāri atbalstīt un jauniekarotās zemes dalīt tā, lai 2/3 iegūst Dānijas karalis bet 1/3 Ordenis.[1]
Taču jau drīz fon Balkam nākas atgriezties Prūsijā, kur fon Altenbergs ir izvērsis teroru pret prūšiem, kas atklāti vai slepeni turpina piekopt savu baltu reliģiju. Vismaz viens prūšu ciemats tiek nodedzināts ar visiem iedzīvotājiem. Fon Altenbergs arī uzsāk Vārmes un Notangas zemju iekarošanu, izceļoties prūšu piekrastē un sākot sirojumus dziļāk iekšzemē. Prūši dod prettriecienu, nogalinot gandrīz visus iebrucējus.[1]
Redzot Ordeņa varas nostiprināšanos reģionā, poļu kņazs Sventopolks II cenšas veidot aliansi ar Kujāvijas kņazu Kazimiru un citiem Polijas kņaziem. Fon Balkam atgriežoties Prūsijā, viņš tiekas ar Sventopolku II, abiem atkal solot mūžīgu draudzību. Līdzīga draudzības vienošanās drīz tiek noslēgta ar Kujāvijas kņazu.
Ziņas par fon Balka dzīves beigām ir neskaidras. Aktīvā landmestra darbība Livonijā varētu būt iemesls konfliktam ar Rīgas bīskapu Nikolaju fon Nauenu. Ziemeļigaunijas atdošana Dānijai varēja radīt Zobenbrāļu ordeņa veterānu neapmierinātību. 1238. gadā fon Balks devās uz vācu zemēm pie lielmestra fon Zalca, līdzi ņemot fon Altenbergu, kam vairs neuzticēja iekaroto prūšu zemju pārvaldi. Ordeņa spēki Livonijā palika Dītriha fon Grīningena pakļautībā. 1239. gada martā fon Balke mira.
Lielmestrs fon Zalca ap šo laiku devās uz Itāliju, kur Veronā tikās ar ķeizaru un drīz mira. Atkal uzliesmoja konflikts starp pāvestu un ķeizaru. Pāvests pasludināja ķeizaru par izslēgtu no baznīcas, un ar līdzīgu sodu piedraudēja arī Teitoņu ordenim, ja tas paliks uzticīgs ķeizaram.[1]
"Tad iecēla 1238. gadā par pirmo Vācu ordeņa mestri Livonijā Hermani Balku, no dažiem sauktu, varbūt viņa slaveno darbu dēļ, par "Falku" (vanagu). Pirms iecelšanas viņš 7 gadus bija bijis zemes mestris Prūsijā. Šis mestris pirmais ieveda Livonijā Vācu ordeņa tērpu un iekārtu.
Šī mestŗa laikā ar ķeizara Fridriķa II. piekrišanu un pāvesta vidotājību, kuŗš bija nosūtījis uz Livoniju greznu sūtniecību, atdeva, kauču nelabprāt, Dānijas ķēniņa rīcībā Rēveli ar apkārtējām zemēm. Par to Dānijas ķēniņš atdāvināja Vācu ordenim Livonijā visu Jervi uz mūžīgiem laikiem. Viņš sūtīja arī lielu kaŗaspēku ordenim palīgā pret nekristīgiem".
