[go: up one dir, main page]
More Web Proxy on the site http://driver.im/

Fricis Menders

Latvijas politiķis

Fricis Menders (1885—1971) bija latviešu sabiedriskais darbinieks, viens no ievērojamākajiem LSDSP biedriem, Satversmes sapulces (1920—1922) un 1.4. Saeimas deputāts no LSDSP saraksta (1922—1934). Latvijas Centrālās Padomes Juridiskās komisijas dalībnieks (1943—1944), vēlāk pretpadomju disidents.

Fricis Menders
1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts
Amatā
1922. gads — 1934. gads
Satversmes sapulces deputāts
Amatā
1920. gada 1. maijs — 1922. gada 7. novembris

Dzimšanas dati 1885. gada 20. augustā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1971. gada 1. aprīlī (85 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Politiskā partija LSDSP
Profesija advokāts
Augstskola Vīnes Universitāte, Bernes Universitāte
Latvijas 2. Saeimas juridiskā komisija. No kreisās Francis Trasuns, Fricis Menders, Nikolajs Kalniņš, Kristaps Bahmanis, Pēteris Juraševskis, Alberts Kviesis (priekšsēdētājs), Vilis Holcmanis, Kārlis Pauļuks, Andrejs Krastkalns, Fēlikss Cielēns, Maksis Lazersons.

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1885. gada 20. augustā Rīgā. Piedalījās 1905. gada revolūcijā, par ko 1906. gadā tika arestēts un nosūtīts uz Turuhaņsku Jeņisejas guberņā (Krievijā). 1907. gadā izbēga no izsūtījuma un atgriezās Latvijā, no kurienes tālāk emigrēja uz ārzemēm. Jau tajā pašā gadā viņš iestājās Vīnes Universitātē, kur līdz 1911. gadam studēja tautsaimniecību un tieslietas, pēc tam gadu mācās Bernes Universitātē un 1913. gadā — Briseles socioloģijas institūtā.

No 1912. līdz 1913. gadam Menders bija Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas (LSD) Ārzemju komitejas loceklis. 1917. gadā ievēlēts par Rīgas Strādnieku deputātu padomes izpildkomitejas locekli, kur vadīja Informācijas nodaļu. 1917. gadā darbojās Demokrātiskajā blokā, par ko tika izslēgts no LSD.

1918. gadā viņš atgriezās Latvijā un no 1918. līdz 1920. gadam ar pārtraukumiem bija Latvijas Tautas padomes loceklis. 1919. gada 17. maija naktī Liepājā vācu militāriestādes viņu apcietināja, taču jau 25. maijā F. Menders tika atbrīvots.[1]

1920. gadā tika ievēlēts Satversmes sapulcē un bija tās deputāts līdz 1922. gadam.[2] 1922.—1934. gadā ir 1.—4. Saeimas deputāts. Darbojies Ārlietu un Juridiskajā komisijā, vairākkārt ievēlēts par Ārlietu komisijas priekšsēdētāju.

No 1918. līdz 1934. gadam Menders bija Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) biedrs un Centrālās Komitejas (CK) loceklis, no 1931. līdz 1934. gadam LSDSP priekšsēdētājs.

Pēc 1934. gadā Kārļa Ulmaņa vadītā apvērsuma 31. maijā tika apcietināts un līdz ar citiem sabiedriski aktīviem cilvēkiem ieslodzīts Liepājas koncentrācijas nometnē, no kuras tika atbrīvots 1935. gada 19. martā.[3] Pēc tam no 1935. līdz 1940. gadam darbojās nelegālajā Latvijas Sociālistiskajā strādnieku un zemnieku partijā.

No 1923. līdz 1940. gadam bija zvērināts advokāts Rīgā.

Publicēja rakstus presē un ir vairāku politisku brošūru autors (piemēram, "Kas ir kapitālisms" (1931), "Kas ir sociālisms" (1931), "Sociāldemokrātiskā partija un zemnieki" (1931)).

Pēc padomju okupācijas 1940. un 1941. gadā bija LPSR Tieslietu tautas komisariātā Kodifikācijas nodaļas konsultants. Vācu okupācijas laikā darbojās Latvijas Centrālajā Padomē.

Pēc Otrā pasaules kara Menders strādāja par juriskonsultu LPSR Vietējās rūpniecības tautas komisariāta Montāžas trestā (1944), Vietējās rūpniecības tautas komisariātā (1945—1947), Izglītības ministrijā (1947—1948).

1948. gadā Menderu arestēja un gadu vēlāk deportēja uz soda nometni Mordvijas APSR. Menders no izsūtījuma atgriezās 1955. gadā.[4] 1957.—1959. gadā Menders uzrakstīja memuārus "Domas, darbi un dzīve 1903.—1940.", par ko 1960.—1962. gadā viņu apsūdzēja pretpadomju aģitācijā, bet manuskriptu LPSR Drošības komiteja konfiscēja.

1969. gadā viņš savā apcerējumā "Krievu imperiālisms un latviešu tauta" rakstīja Mēs, latvieši, esam ar militāru spēku iekļauti valstī, kuras režīmu šodien var nosaukt par pusmilitāru diktatūru vai apslēptu militāru. Manuskripta norakstu čekisti pārtvēra Tallinas muitā.[5] 1969. gada 3. novembrī F. Menderu notiesāja par pretpadomju aģitāciju un propagandu, viņam piesprieda piecus gadus nometinājumā,[6] ko aizstāja ar ievietošanu Varakļānu nespējnieku namā.[7]

Fricis Menders mira 1971. gada 1. aprīlī, iespējams, psihiatriskajā slimnīcā.

  1. Jēkabsons Ēriks, Šiliņš Jānis (sastādītāji). Cīņa par brīvību 2: Latvijas Neatkarības karš. Latvijas Nacionālais arhīvs, 2019. 351.–353. lpp. ISBN 978-9934-8854-3-3.
  2. Jēkabsons Ēriks, Šiliņš Jānis (sastādītāji). Cīņa par brīvību 3: Latvijas Neatkarības karš. Latvijas Nacionālais arhīvs, 2021. 255. lpp. ISBN 978-9934-8854-6-4.
  3. Ščerbinskis Valters, Jēkabsons Ēriks (sastādītāji). Apvērsums. 1934. gada 15. maija notikumi avotos un pētījumos. Latvijas Nacionālais Arhīvs, 2012. 531. lpp.
  4. «JG264 Jānis Liepiņš. Fricis Menders - Idejas un realitāte». jaunagaita.net. Skatīts: 2022-08-22.
  5. Franks Gordons. Jirgenam atbild Menders: Bija, bija okupācija. 2012. gada 28. aprīlī
  6. «Virtuāla izstāde — Prāgas pavasara un Hartas 77 atskaņas Latvijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 24. jūlijā.
  7. Tekošo notikumu hronika, Nr. 17 Arhivēts 2011. gada 31. oktobrī, Wayback Machine vietnē. 1970. g. (krieviski)