Elektroniskais pasts

 

Pieņemsim, ka savā starpā vēlas sazināties Alise un Bobs. Vispirms ar vēstules lietotāja aģenta (mail user agent — MUA) palīdzību tiek sagatavots teksts un saņēmēja adrese e-pasta vēstules formātā. Pēc sūtīšanas komandas palaišanas:

1. Alises MUA izmanto SMTP protokolu, lai sūtītu ziņojumu uz lokālo vēstules pārsūtīšanas aģentu (mail transfer agent — MTA), šajā gadījumā smtp.a.org, kas atrodas uz Alises interneta pakalpojumu sniedzēja servera.
2. MTA skatās mērķa adresi no SMTP protokola (ne no ziņojuma galvenes), šajā gadījumā bob@b.org. Interneta e-pasta adrese ir simbolu virkne formātā localpart@domain.example. Daļa pirms @ zīmes ir adreses "lokālā daļa", visbiežāk — lietotāja vārds; daļa pēc @ ir domēna vārds. MTA meklē šo domēna nosaukumu DNS sistēmā, lai atrastu e-pasta serveri, kurš pieņem šī domēna vēstules.
3. DNS serveris ns.b.org atrod b.org domēnu un atbild ar MX ierakstu, ka mx.b.org ir Boba e-pasta serveris.
4. smtp.a.org nosūta vēstuli uz mx.b.org, izmantojot SMTP, kurš to nogādā lietotāja boba vēstuļu kastē.
5. Kad Bobs palaiž komandu "saņemt vēstuli", MUA no servera saņem vēstuli, izmantojot POP3 protokolu.

Šādā darbību secībā notiek e-pasta sūtīšana vairumā gadījumu, tomēr ir vairākas alternatīvas iespējas:

• Anna un Jānis var izmantot klientu, kas pievienojas korporatīvai e-pasta sistēmai, piemēram, IBM Lotus Notes vai Microsoft Exchange Server. Šādām sistēmām bieži ir pašām savs iekšējais vēstuļu formāts un sūtīšanas protokols.
• Annai var nebūt savs MUA viņas datorā, tā vietā viņa var izmantot tīmekļa e-pasta pakalpojumus.
• Annas datorā var būt savs MTA, tādā veidā atkrīt 1. solis.
• Jānis var saņemt vēstuli vairākos veidos, piemēram, izmantojot IMAP protokolu vai izmantojot tīmekļa e-pasta pakalpojumus, ieejot mx.b.org un lasot vēstules tieši uz servera
• Domēniem parasti ir vairāki e-pasta serveri, tādā veidā tie turpina saņemt vēstules pat tad, ja galvenais serveris nav sasniedzams.

Sistēmas, kas līdzīgas elektroniskajam pastam, tika radītas jau 1960. gados, kas ļāva lietotājiem lieldatoros nodot ziņojumus citiem lietotajiem. Sākotnēji ziņu teksta formātā varēja nodot tikai tiešsaistes režīmā — tā uzreiz parādījās uz termināļa ekrāna attiecīgajam lietotājam. Vēlāk tika izstrādātas programmas, kas ļāva nodot ziņojumus arī lietotājiem, kuri tajā brīdī nebija iegājuši sistēmā, ziņojumi tika uzglabāti failā. Sākumā šādas iespējas bija tikai viena lieldatora ietvaros, pēc tam tika radīta programmatūra, kas ļāva ziņojumus nosūtīt arī uz citiem datoriem viena tīkla ietvaros, vēlāk arī starp tīkliem.

Par e-pasta rašanās gadu bieži tiek uzskatīts 1971. gads, kad kompānijas Bolt Beranek and Newman, Inc. (BBN) darbinieks Rejs Tomlinsons (Ray Tomlinson) izstrādāja ziņojumu pārsūtīšanas programmu SNDMSG. Tajā pirmoreiz tika izmantots simbols @ saņēmēja adresē ‹lietotāja_nosaukums›@‹datora_nosaukums›. Ziņojuma formāts jau līdzinājās mūsdienu e-pasta formātam: galvenē tika noradīts autors, saņēmējs, datums, virsraksts, pēc tā sekoja pats ziņojuma teksts. Lietotāja sūtītais teksta ziņojums tika ierakstīts koplietošanas faila beigas, un tas bija redzams visiem lietotajiem. 1972. gadā viņš pielāgoja savu programmu ARPANET tīklam.

1972. gadā Lerijs Robertss (Larry Roberts) uzrakstīja programmu, kas atviegloja darbu ar elektronisko pastu. Tā bija pirmā pasta klienta programma, kas ļāva darboties ar e-pastu arī nespeciālistiem, līdz ar to e-pasts kļuva populārs sazināšanās veids. Jau 1973. gadā 75% ARPANET tīkla trafika aizņēma e-pasta sūtījumi. 1975. gadā Džons Vitals (John Vittal) izstrādāja programmu MSG, kura bija radīta pēc principa "viss iekļauts" (all-inclusive).

1979. gada 12. aprīlī Kevins Makenzijs (Kevin MacKenzie) kā joku Message Services Group (MsgGroup) nosūtīja vēstuli, kurā ierosināja "sausajos" vēstuļu tekstos iekļaut simbolus, kuri atspoguļotu emocijas. Vēlāk šos simbolus nosauca par smaidiņiem (smiles).

1970. gados bija mēģinājumi pasta sūtīšanu nodrošināt ar FTP protokolu (ieviešot papildu komandas, piemēram, MAIL un MLFL), bet tas neguva atsaucību.

1979. gadā tika izlaista UNIX versija 7, kura bija iekļauts jauns protokols UUCP, kas ļāva sūtīt datnes un arī e-pastu uz attālinātiem UNIX datoriem. Ziņojuma adresē jānorāda visas mašīnas, caur kurām jāiet vēstulei.

1980. gada septembrī tika publicēts MTP (Mail Transfer Protocol). 1981. gada novembrī tika publicēts "vienkāršotais MTP protokols" (RFC 821) — Simple Mail Transfer Protocol (SMTP). Tas izmantoja e-pasta vēstuļu sūtīšanu ARPANET teksta ziņojumu standartā (RFC 821). Šie abi protokoli (ar papildinājumiem) tiek izmantoti arī mūsdienās.

1984. gadā Starptautiskā telegrāfa un telefona konsultatīvā komiteja (CCITT) izdeva ziņojumu sūtīšanas standartu X.400, kam pamatā bija OSI 7 slāņu modelis. Diemžēl X.400 izrādījās pārāk sarežģīts, un to bija grūti realizēt, tāpēc vairums organizāciju izvēlējās vienkāršākos un labāk pārdomātos ARPANET standartus.

Ja 1980. gados e-pastu galvenokārt izmantoja zinātniskajās organizācijās, tad 1990. gadu sākumā, līdz ar personālo datoru izplatību, tas kļuva populārs informācijas sūtīšanas veids arī plašākam lietotāju lokam.

1993. gadā tika publicēts paplašinātais SMTP protokols SMTP Service Extensions (ESMTP), kas saglabāja saderību ar iepriekšējām sistēmām. 1990. gadu vidū parādījās e-pasta vēstules formāta paplašinājumi MIME, kuri ļāva sūtīt no ASCII kodējuma atšķirīgu tekstu, vēstulei pievienot ne teksta piesaistnes, vēstuli veidot no vairākiem ķermeņiem, u.c. Šie paplašinājumi tika izstrādāti tā, lai vestules jaunajos standartos varētu sūtīt arī ar vecajām sistēmām.

• 1990. gada augusts — LU MII darbu uzsāka e-pasta pakalpojums.
• 1991. gada jūlijs — e-pasta pakalpojumus sāka piedāvāt firma LvNet-Teleport.
• 1991. gada novembris — e-pasta pakalpojumus sāka piedāvāt firma Versija.
• 1992. gads — tika nodrošināta e-pasta sūtīšana Latvijā no Fidonet uz Internet un otrādi.^[2]

• E-pasta vēstules formāts
• IMAP
• MIME
• POP3
• SMTP

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Elektroniskais pasts.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)