Klaudio Monteverdi

Klaudio Monteverdi Claudio Monteverdi Personīgā informācija Dzimis 1567. gada 15. maijā Kremona, Milānas hercogiste (tagad Lombardija,  Itālija) Miris 1643. gada 29. novembrī (76 gadi) Venēcija, Venēcijas republika (tagad  Itālija) Dzīves vieta Kremona, Mantuja, Venēcija

Profesionālā informācija Žanrs madrigāli, operas, garīgā mūzika Mācības Kremonas Universitāte

Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts

Klaudio Džovanni Antonia Monteverdi (itāļu: Claudio Giovanni Antonio Monteverdi; dzimis 1567. gada 15. maijā, miris 1643. gada 29. novembrī) bija itāļu komponists, violas da gambas spēlētājs un garīdznieks. Monteverdi daiļrade lielā mērā bija novatoriska, un mūzikas vēsturē iezīmē pāreju no renesanses uz baroku. Darbojās dažādos baznīcas un laicīgās mūzikas žanros. Īpaši ievērojami ir viņa madrigāli un operas, tajā skaitā opera "Orfejs" (1607), kura bieži tiek atskaņota arī mūsdienās.

Monteverdi dzimis 1567. gadā Kremonā, Lombardijā. Bērnībā viņš mācījās pie Kremonas katedrāles dziedāšanas skolotāja Markantonija Indženēri (Marc’Antonio Ingegneri). 1587. un 1583. gadā viņš publicēja dažas motetes un svētos madrigālus un 1587. gadā savu pirmo laicīgo madrigālu grāmatu.

1590. gadā Monteverdi sāka strādāt Vinčenco I Gonzagas galmā Mantujā par dziedātāju un violas spēlētāju. 1602. gadā kļuva par galma diriģentu, 1605. gadā viņš publicēja Piekto madrigālu grāmatu, kas kļuva par nesaskaņu iemeslu ar Džovanni Artuzi, kurš uzbruka modernajam komponēšanas stilam. Monteverdi savu atbildi iekļāva piektās grāmatas ievadā, piedāvājot sadalīt komponēšanu divās daļās, kuras nosauca par prima practica un seconda practica. Prima practica tika uzrakstīta kā 16. gadsimta polifonijas ideāls ar plūstošu striktu kontrapunktu, sagatavotu disonansi un balsu vienlīdzību. Seconda parctica lietoja daudz brīvāku kontrapunktu ar pieaugošu hierarhiju, uzsverot soprānu un basu. Tā bija solis tuvāk jaunas melodijas stilam. Piektā grāmata arī iezīmēja apzinātu funkcionālas tonalitātes sākumu. 1607. gadā Mantujā notika Monteverdi pirmās operas „Orfejs” pirmizrāde, kas bija daļa no karnevāla svinībām. 1610. gadā viņš uzrakstīja "Svētās jaunavas vakara lūgšanas" (Vespro della Beata Vergine).

1613. gadā Monteverdi iecēla par Svētā Marka katedrāles diriģentu Venēcijā. Šeit viņš atjaunoja kora un instrumentālistu muzikālās kvalitātes. Būdams Venēcijā, Monteverdi pabeidza savu sesto, septīto un astoto madrigālu grāmatu. 1632. gadā Monteverdi ordinēja par katoļu priesteri. 1638. gadā publicētā Astotā madrigālu grāmata ietvēra 30 gadu laikā sarakstītus darbus, arī tā saukto Madrigali dei guerrieri ed amorosi, kuru daudzi uzskata par madrigāla formas pilnību. Tā ietver dramatisko Tancredi e Clorinda (1624), kurā orķestris un balsis no divām dažādām realitātēm darbojas kā līdzinieki. Visticamāk izmēģināt šo aranžējumu Monteverdi iedvesmoja divi pretējie balkoni Svētā Marka katedrālē.

Pēdējos dzīves gados, kad Monteverdi bieži slimoja, viņš sacerēja savus pēdējos darbus — operas Il ritorno d’Ulisse in patria un vēsturisko operu, kura balstīta uz romiešu imperatora Nerona dzīvi L’incoronazione di Poppea. Šī opera tika uzskatīta par Monteverdi darbības kulmināciju. Tā ietver traģiskas, romantiskas, kā arī komiskas ainas. Šo operu pavadīja mazāks orķestris un korim bija mazāka loma.

Miris 1643. gadā Venēcijā, apglabāts Frari baznīcā.

Monteverdi ir uzrakstījis 18 operas, no kurām ir saglabājušās tikai trīs. Opera "Orfejs" ir viens no būtiskiem atskaites punktiem Eiropas mūzikas kultūrā. Tieši ar Monteverdi "Orfeju" operas žanrs sevi pieteica kā drāma, kurā mūzika ne tikai papildina skatuviskās ainas, bet izraisa klausītājā patiesu emocionālu līdzpārdzīvojumu. Izvērstas ārijas, ansambļi un kori līdztekus rečitatīviem un instrumentālām starpspēlēm — tā ir viena no Monteverdi "Orfeja" savulaik lielākajām novitātēm, kas kļuva raksturīga operas žanram. Operas sižeta pamatā ir sengrieķu mitoloģijā sakņots stāsts par teiksmaino dziedoni Orfeju, kurš, nevēlēdamies samierināties ar savas sievas Eiridīkes zaudēšanu, devās viņu atgriezt no drūmās Aīda pazemes valstības. Tomēr, nespējot pārvarēt pēdējo pārbaudījumu — neuzlūkot Eiridīki, pirms pazeme pamesta — Orfejs gāja bojā. Turpretī Monteverdi savā Orfeja sižeta risinājumā tik traģisku izskaņu nepieļauj. Operas izskaņā Orfejam palīdz viņa tēvs Apollons, kurš Orfejam piedāvā tikšanās iespēju ar savu iemīļoto citā, vien pārpasaulīgiem spēkiem pieejamā mūžības dimensijā.

Monteverdi dzīves laikā izdotās astoņas madrigāla grāmatas parāda attīstību no renesanses polifoniskās mūzikas līdz tipiskās baroka mūzikas monodiskajam stilam. Devītā grāmata, kuru publicēja 1651. gadā, jau pēc Monteverdi nāves, satur vieglāka satura skaņdarbus, tādus kā kansonetas, kas, iespējams, komponētas visā Monteverdi dzīves laikā.

Monteverdi ievērojamākais students bija Heinrihs Šics (1585—1672), kurš veica savu otro ceļojumu uz Venēciju 1628. gadā. Viņš jauno operas žanru aizveda uz Vāciju un piemēroja vācu valodai.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Klaudio Monteverdi.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Kaudio Monteverdi profils AllMusic (angliski)
• Kaudio Monteverdi notis IMSLP (angliski)