Kapa pučs

Kapa pučs
Daļa no Politiskās vardarbības Vācijā (1918-1933)
Pučisti Berlīnē
Datums 1920. gada 13.-18. marts Vieta Veimāras Republika Iznākums Pučs izgāžas ģenerālstreiks kas vērsts pret puču Atjaunota sabiedriskā kārtība un notikušas vēlēšanas Pučistu amnestija Rūras sacelšanās Teritoriālās izmaiņas Berlīne
Karotāji
Pučisti Marinebrigade Ehrhardt	Veimāras Republika Streikojošie strādnieki
Komandieri un līderi
Hermanis Ērharts Volfgangs Kaps Erihs Ludendorfs Valdemārs Pabsts	Gustavs Noske

Kapa pučs (vācu: Kapp-Putsch) jeb Kapa-Litvica pučs (vācu: Kapp-Lüttwitz-Putsch) bija apvērsuma mēģinājums 1920. gadā ar mērķi gāzt Veimāras Republikas valdību un prezidentu. Puča īstenotāji pārstāvēja konservatīvos spēkus, kuri bija pret Versaļas miera līguma noteikumiem, kas paredzēja ievērojamu valsts bruņoto spēku samazināšanu.

1919. gada sākumā Reihsvērā, kas bija Veimāras Republikas regulārā armija, dienēja apmēram 350 000 karavīri. Turklāt dažādos brīvkorpusos (vācu: freikorps) dienēja vēl 250 000 karavīri. Saskaņā ar Versaļas miera līguma noteikumiem vāciešiem bija jāsamazina armijā dienošo skaits līdz 100 000 karavīriem. Tādēļ brīvkorpusus bija paredzēts izformēt pilnībā.

1920. gada martā tika pieprasīts izformēt Hermaņa Ērharta vadīto Marinebrigade Ehrhardt brīvkorpusu. Vienības komandieris iesniedza apelāciju ģenerālim Valteram fon Litvicam, kurš tobrīd bija Reihsvēra Berlīnes apriņķa komandieris, cerot uz viņa atbalstu. Litvics, kurš bija viens no pirmajiem brīvkorpusu organizētājiem un reizē dedzīgs monarhists, reaģējot uz Ērharta apelāciju, 10. martā pievilka dumpinieciski noskaņotos brīvkorpusu Berlīnes tuvumā un iesniedza prezidentam Frīdriham Ebertam un kara ministram Gustavam Noskem ultimātu, kurā pieprasīja apturēt bruņoto spēku samazināšanas programmu, Nacionālās sapulces atlaišanu, atkārtotas prezidenta vēlēšanas, Versaļas miera līguma noteikumu pārskatīšanu. Kad Eberts noraidīja prasību, Litvics pavēlēja Marinebrigade Ehrhardt brīvkorpusam doties maršā uz Berlīni. 13. martā Berlīne tika pilnībā okupēta. Tika izveidota nemiernieku valdība. Faktiski Litvics bija puča vadītājs, tomēr par nominālo līderi tika iecelts Volfgangs Kaps, 62 gadus vecs Austrumprūsijas ierēdnis un dedzīgs nacionālists. Viņš bija viens no bijušās konservatīvās Vācijas Tēvzemes partijas (vācu: Deutsche Vaterlandspartei) līderiem.

Šajā brīdī Noske vērsās pie regulārās armijas, kurai pieprasīja apspiest puču, tomēr viņš saņēma atteikumu. Reihsvēra štāba komandieris ģenerālis Hanss fon Zēkts viņam paziņoja, ka "Reihsvērs nešaus uz Reihsvēru" (vācu: "Reichswehr schießt nicht auf Reichswehr"). Valdība pameta Berlīni un devās uz Drēzdeni, kur cerēja iegūt atbalstu no cita brīvkorpusa komandiera ģenerālmajora Ludviga Maerkera. Uzzinot, ka arī Maerkers nevēlas iesaistīties šajā konfliktā, valdība devās tālāk uz Štutgarti. Viņi izdeva proklamācijas, kurās aicināja vācu strādniekus vērsties pret puču ar ģenerālstreika palīdzību. Ģenerālstreiks guva iespaidīgu atbalstu tautā. Pretošanās pučistiem prasīja vairākas dzīvības dažādās sadursmju vietās visā valstī.

Līdz ar valsts paralīzi, ko izsauca ģenerālstreiks, pučs izgāzās. Kaps kopā ar Litvicu 17. martā ar kuģi izbrauca uz Zviedriju. Ģenerālstreiks un strādnieku pretošanās kustība nebija vienīgais puča izgāšanās iemesls, jo lielākā daļa brīvkorpusu komandieru atteicās atklāti atbalstīt pučistus uzskatot, ka tā būtu pārsteidzīga rīcība.

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kapa pučs

• Kapa pučs (angliski)
• Informācija par Kapa puču Vācijas vēstures muzeja mājaslapā (vāciski)
• Raksts par dažādiem Kapa puča aspektiem (vāciski)
• Kapa pučs un Rūras sacelšanās (krieviski)