Gliemeņvēži

Gliemeņvēži
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Klase	Gliemeņvēži (Ostracoda)
Sinonīmi
Ostrakodi
Iedalījums
Myodocopa Podocopa
Gliemeņvēži Vikikrātuvē

Gliemeņvēži jeb ostrakodi (Ostracoda) ir vēžveidīgo apakštipa klase.

Tie ir sīki, dažus milimetrus gari vēži ar īsu, hitīna divvāku čaulas apņemtu ķermeni, kurš ir zaudējis segmentāciju. Čaula var būt caurspīdīga vai iekrāsota ar pigmentu, reizēm pārkaļķota. Uz čaulas virsmas var būt dažādi izciļņi, kas var veidot dažādus ornamentus. Kopējā čaulas forma ir lēcveidīga vai nierveidīga. Priekšējais gals nedaudz biezāks par aizmugurējo. Uz grunts dzīvojošajiem gliemeņvēžiem čaula ir bieza, piesātināta ar kaļķi, bet planktoniskajiem — viegla un plāna. Čaulas mugurdaļā abi čaulas vāciņi savienoti ar elastīgu saiti, kas piedod ārējo līdzību ar gliemenēm. Šī saite nodrošina čaulas atvēršanos; aizvēršanos veic īpaši muskuļi, kas piestiprināti pie čaulas iekšējām sieniņām un iet šķērsām no viena vāciņa līdz otram. Mierīgā stāvoklī gliemeņvēži nedaudz atver čaulas vāciņus un ar antenu palīdzību peld, vai ar kāju palīdzību rāpo, ar dakšas palīdzību atsperoties no dažādiem zemūdens priekšmetiem. Iztraucēti tie sakļauj čaulas vāciņus, krīt uz grunti un nekustīgi guļ. Abi antenu pāri kalpo peldēšanai vai rāpošanai. Dažiem gliemeņvēžiem (Cypridina) pirmais antenu pāris pilda arī ožas funkcijas.

Mute aprīkota ar augšlūpu, spēcīgiem augšžokļiem ar kājveidīgiem taustekļiem un apakšžokļu pāri, reizēm ar lielu ar matiņiem noklātu plāksnīti, kura ar savām svārstībām nodrošina ūdens apmaiņu un kalpo elpošanas procesam. No pārējiem 3 locekļu pāriem pirmie divi ir vai nu žokļu veidā, vai kāju veidā, kas palielina gliemeņvēžu dažādību. Pēdējais pāris vienmēr ir ejkāju veidā. Vēders beidzas ar divzarainu piedēkli — dakšu, vai arī ar dzelkšņiem un āķiem noklātu plāksnīti. Centrālā nervu sistēma sastāv no virsrīkles un zemrīkles mezgla un vēdera ķēdītes, kas reizēm ir saplūdusi. Bez jau minētajiem ožas orgāniem, maņu orgānus veido acis. Ir no divām pusītēm sastāvoša vidējā acs, kuras dažām sugām var būt nošķirtas, un viens salikto fasetacu pāris. Gremošanas kanāls sastāv no barības vada, priekškuņģa, kuņģa ar diviem izaugumiem („aknu maisiņiem”) un zarnas, kas vēdera pamatnē nobeidzas ar anālo atveri. Elpošana notiek ar visu ķermeņa virsmu; žaunu maisiņu uz kājiņām nav, bet dažiem (Cypridinidae) uz muguras pie beidzamā locekļu pāra pamatnes ir divkārša žaunu maisiņu rinda. Dažiem (Cypridina) pārstāvjiem ir maisveida formas sirds, savukārt citiem (Cypris) asinsrites sistēmas vispār nav.

Gliemeņvēži ir šķirtdzimuma dzīvnieki ar vairāk vai mazāk izteiktu dimorfismu. Tēviņiem ir vairāk attīstīti maņu orgāni un specializēti āķīši mātīšu satveršanai. Tiem ir pāra vīrišķie dzimumorgāni, kas sastāv no vairākiem abās pusēs izvietotiem sēklas dziedzeru maisiņiem, sēklvada un sarežģīta kopulācijas orgāna. Cypris sēkla ir īpaši lielos izmēros, lielāka par paša ķermeni. Mātītēm ir 2 olnīcas, kas iespiežas čaulas vāciņos, 2 olvadi, 2 sēklas uztvērēji un divas ārējās dzimumatveres pie abdomena pamatnes.

Cypris pārstāvjiem ir novērojama arī partenoģenēze. Pamatā gliemeņvēži vairojas ar olām. Olas tiek iznērstas ūdenī (Cypris piestiprina pie ūdensaugiem), vai arī paliek starp čaulas vāciņiem, kamēr izšķiļas jaunā paaudze. Cypris attīstība notiek ar diezgan sarežģītu metamorfozi. No olām izšķīlušies īpatņi pēc ekstermitāšu skaita atbilst nauplijiem, bet jau ir pārklāti ar plānu divvāku čauliņu. Jūras gliemeņvēžiem attīstība ir vienkāršāka, un var notikt bez metamorfozes. Atšķirībā no citiem vēžveidīgajiem gliemeņvēži čaulu atkārtoti nemaina. Mūža ilgums no dažiem mēnešiem līdz dažiem gadiem.

Gliemeņvēži dzīvo gan saldūdenī, gan jūras ūdenī uz grunts, kā arī planktonā. Lielākā daļa dzīvo jūrā, reizēm pat līdz 5,5 km. dziļumā. Pārtiek no organisko vielu un audu (detrītu) atliekām, kā arī augiem un to atliekām. Barojas arī ar dzīvnieku barību, īpaši ar ūdensdzīvnieku līķiem. Daži gliemeņvēži ir plēsīgi un barojas ar posmtārpiem un kukaiņu kāpuriem. Gliemeņvēžus, savukārt, barībā izmanto dažādi ūdensdzīvnieki (piemēram spāru kāpuri), kā arī zivju mazuļi.

Saimnieciskā nozīme ir tāda pati, kā citiem vēžveidīgajiem — tie ir zivju barība. Gliemeņvēži piedalās ūdenstilpju bioloģiskās pašattīrīšanās procesos. Daudzas gliemeņvēžu sugas tiek izmantotas kā bioindikatori, ūdens piesārņotības noteikšanai.

Fosilie gliemeņvēži ir bagātīgi sastopami jau kembrija nogulumos, un līdzteku foraminīferām tiem ir liela stratigrāfiska nozīme, izlūkojot naftas slāņus un nosakot to vecumu. Latvijā ir zināmi no ordovika.

Ir zināmas vairāk, kā 2000 mūsdienu un 12 000 izmirušu sugu. Iedalās 2 apakšklasēs. Latvijā konstatētas vairāk nekā 70 mūsdienu sugas. Gliemeņvēžu faunu un ekoloģiju Latvijā pētījis R. Jūrmalietis.

Klase Gliemeņvēži (Ostracoda)

• apakšklase Myodocopa
  • kārta Myodocopida
• apakšklase Podocopa
  • kārta Platycopida
  • kārta Podocopida
  • kārta Palaeocopida

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ostracoda