Galileja pavadoņi

Galileja pavadoņi ir četri Jupitera pavadoņi, kurus atklāja Galileo Galilejs. Tie ir lielākie Jupitera pavadoņi. Pavadoņi nosaukti Zeva mīļāko vārdos: Jo, Eiropa, Ganimēds, Kallisto. Jo, Eiropas un Ganimēda orbitālā kustība ir pakļauta noteiktai sakarībai. Viena Ganimēda apriņķojuma laikā Eiropa veic tieši divus, bet Jo — tieši četrus apriņķojumus ap Jupiteru.^[1]

Uzlabojot teleskopu, Galileo Galilejs varēja saskatīt vēl tālākus debess ķermeņus. Tā rezultātā laikā starp 1609. gada decembri un 1610. gada janvāri viņš atklāja pavadoņus, kas kļuva pazīstami kā Galileja pavadoņi.^[2] Ķīniešu astronomijas vēsturnieks Xi Zezong apgalvo, ka ķīniešu astronoms Gan De novērojis vienu no Jupitera pavadoņiem jau 362. gadā p.m.ē., gandrīz divtūkstoš gadu pirms Galileja.^[3]

1610. gada 7. janvārī Galilejs uzrakstīja vēstuli, kurā pirmoreiz pieminēja Jupitera pavadoņus. Tad viņš bija redzējis tikai trīs pavadoņus un domāja, ka tās ir zvaigznes pie Jupitera. Viņš turpināja novērot šos debess ķermeņus laikā starp 1610. gada 8. janvāri un 2. martu. Šajā laikā Galileo atklāja arī ceturto pavadoni un secināja, ka iepriekš atklātie ķermeņi nav zvaigznes, bet gan Jupitera pavadoņi.^[2]

Galileja atklājums pierādīja, ka teleskops ir nozīmīgs astronomu instruments, parādot, ka Visumā vēl ir daudz ar neapbruņotu aci neredzamu debess ķermeņu, kurus jāatklāj. Vēl vairāk, neapstrīdamais pierādījums, ka eksistē debess ķermeņi, kas riņķo ne tikai ap Zemi, deva nopietnu triecienu tolaik valdošajam Ptolemaja pasaules uzskatam, ka Zeme ir Visuma centrs, ap ko riņķo visi objekti. Fakts, ka Jupiteram ir četri pavadoņi, kamēr Zemei tikai viens, vēl vairāk grāva pastāvošos uzskatus par Zemi kā Visuma centru. Galileja darbā Sidereus Nuncius, kurā viņš aprakstīja savus novērojumus ar teleskopu, nav skaidri minēts Kopernika heliocentrisms, tomēr Galilejs piekrita Kopernika uzskatam.^[2]

Galilejs izveidoja arī metodi garuma grāda noteikšanai, izmantojot Jupitera pavadoņu orbītas.

Galilejs 1605. gadā kļuva par Kozimo de' Mediči matemātikas privātskolotāju. 1609. gadā Kozimo kļuva par Kozimo II, Toskānas lielhercogu. Galilejs, meklēdams patronāžu no sava bijušā studenta, izmantoja pavadoņu atklāšanu, lai iegūtu to. Viņš lielhercoga sekretāram nosūtīja vēstuli, vaicājot, kā labāk nosaukt jaunatklātās zvaigznes, par Kozimo zvaigznēm (Cosmica Sidera), vai par Mediči zvaigznēm (Medicea Sidera), uz ko sekretārs atbildēja, ka pēdējais nosaukums būtu labāks. 1610. gada 12. martā Galilejs uzrakstīja veltījuma vēstuli lielhercogam un nākamajā dienā nosūtīja viņam kopiju, cerot iegūt lielhercoga atbalstu pēc iespējas ātrāk. 19. martā Galilejs nosūtīja lielhercogam teleskopu, ar kuru bija veicis atklājumus un oficiālu kopiju no savas grāmatas Sidereus Nuncius, kurā jaunatklātos pavadoņus bija nodēvējis par Mediči zvaigznēm.

Lai gan Galilejs pavadoņiem bija izvēlējies nosaukumu Medicea Sidera, mūsdienās tos sauc katru savā vārdā. Pašreizējos nosaukumus ieviesa vācu astronoms Simons Mariuss, kurš 1614. gadā publicēja darbu „Mundus Iovialis”, kurā aprakstīja Jupiteru un tā pavadoņus. Mariuss apgalvoja, ka atklājis pavadoņus reizē ar Galileju, tomēr Galilejs savus atklājumus publicēja jau 1610. gadā. Galilejs spītīgi atteicās lietot Mariusa dotos vārdus un beigās izveidoja nosaukumu shēmu, kura tiek lietota vēl mūsdienās, piešķirot pavadoņiem kārtas numurus, sākot ar tuvāko Jupiteram. Tā Jo piešķīra numuru I, Eiropai II, Ganimēdam III un Kallisto IV. Galilejs šo sistēmu aprakstīja savās dienasgrāmatās, bet nekad nepublicēja.

Visi četri Galileja pavadoņi ir pietiekami spoži, lai tos varētu redzēt pat ar neapbruņotu aci, ja tie ir pietiekami tālu no Jupitera. Kad Jupiters atrodas opozīcijā Saulei, pavadoņu redzamais spožums ir robežās no 4,6 līdz 5,6. Lielākās grūtības, novērojot pavadoņus rada to tuvums Jupiteram, kurš nomāc tos ar savu spilgtumu. Ja Jupiteru aizklāj ar kādu priekšmetu, piemēram, koka stumbru, ar neapbruņotu aci diezgan viegli var novērot Ganimēdu un Kallisto.